Latvijas Tautas frontes dibināšana
|
IV daļa. ATMODAS LAIKS UN NEVARDARBĪGĀ PRETOŠANĀS
(1986. g.- 1990. g. 4. maijs)
LATVIJAS TAUTAS FRONTES DIBINĀŠANA[[File:
Tautas frontes ideja nebija radusies Latvijā. 1988. gada martā to izvirzīja pazīstamais krievu jurists juridisko zinātņu doktors kādreizējais PSRS VDK darbinieks aktīvs Maskavas neformālās kustības dalībnieks Boriss Kurašvili. Apaļajā galdā par pārbūves problēmām, ko organizēja tolaik ārkārtīgi populārais žurnāls “Ogoņok”, kas bija viens no pārbūves dzinējspēkiem PSRS, B. Kurašvili ierosināja izveidot Padomju Savienībā “Tautas fronti pārbūves atbalstam”, lai cilvēki varētu paust savu sociālo un politisko aktivitāti un, pats galvenais, iegūtu iespēju iespaidot politisko dzīvi. Tautas frontes ideja 1988 gada aprīlī tika raksturota arī laikrakstā “Sovetskaja kuļtura” [[File:. Šī ideja atspoguļoja pārbūves atbalstītāju bažas, ka, gadījumā ja netiks izveidots organizēts tautas masu atbalsts Gorbačova politiskajām reformām, konservatīvais spārns komunistiskajā partijā spēs apturēt liberalizācijas procesu un pavērst sabiedrisko attīstību pretējā - reakcionārā - virzienā.
1988. gada 13. aprīlī Igaunijas TV diskusiju raidījumā “Padomāsim vēl” (“Motleme veel”) vēsturnieks un filozofs Edgars Savisārs ierosināja izveidot Igaunijas Tautas fronti (ITF) – demokrātisku kustību pārbūves atbalstam Igaunijā.[[File: E. Savisāra priekšlikums guva raidījuma dalībnieku atbalstu, un šajā pašā dienā Tallinā, bet 14. aprīlī Tartu tika radītas iniciatīvas grupas ITF veidošanai. 1988. gada 29. aprīlī ITF ideja saņēma atbalstu no Igaunijas kompartijas vadības. Nākamajā dienā Tartu iznākošais laikraksts “Edas” (“Uz Priekšu”) publicēja ITF deklarāciju, stimulējot Tautas frontes atbalsta grupu veidošanos visā Igaunijā. 1988. gada 17. jūnijā ITF organizēja savu pirmo masu mītiņu Tallinā PSKP 19. konferences atbalstam. Mītiņā pulcējās ap 150 tūkstošiem cilvēku. Šajā dienā iznāca arī ITF vēstneša 1. numurs igauņu un krievu valodā.
Kā redzam, laikā, kad ITF jau bija noformējusies kā sabiedriska organizācija, Latvijā vēl īsti nebija sākušās diskusijas par tautas frontes dibināšanas lietderību. 1988. gada 1.-2. oktobrī notika ITF dibināšanas kongress. Tajā ITF neizvirzīja jautājumu par Igaunijas izstāšanos no PSRS sastāva.[[File: Tika izvirzīts priekšlikums noslēgt jaunu Savienības līgumu. Taču šai Savienībai bija jābūt konfederācijai, kur savienoto republiku likumiem paredzēja augstāku darbības spēku nekā vissavienības likumiem.[[File:
Igaunijas Tautas frontes veidošanās iespaidā konkretizējās arī Latvijas frontes idejas aprises. Priekšlikums par tautas frontes izveidi Latvijā tika izvirzīts 1988. gada jūnija sākumā Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā, taču tur tas neguva atbalstu. 1988. gada 18. jūnijā par tautas frontes ideju tika runāts LKP CK plēnumā. Konservatīvais spārns LKP vadībā bija krasi noskaņots pret šo ideju, labi izprotot notikumu iespējamo tālākvirzību, - LTF varētu kļūt par opozicionāru spēku LKP un gūt uzvaru 1989. un 1990. gada vēlēšanās. Rīgas pilsētas tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekš- Alfrēds Rubiks pat ironizēja par kompartijas Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona komitejas pirmā sekretāra Vitālija Teivāna uzstāšanos 1988. gada 14. jūnija mītiņā, kurā viņš paziņoja, ka Ļeņingradas rajonā tautas fronte jau tiek veidota: “Lūk, Teivāns uzstājas tādā mītiņā, nesaprotamā saietā - sacīsim tā, un piedāvā savā vietā izveidot jaunu partiju”. [[File:Arī mēreni noskaņotais LKP CK ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs šajā plēnumā ieņēma noraidošu pozīciju attiecībā pret tautas frontes veidošanu, jo neticēja iespējai nodrošināt komunistiskās partijas kontroli pār tādu demokrātisku masu kustību.”[[File:
Tomēr jau 1988. gada 5. jūlijā LKP CK biroja sēdē kompartijas vadība, apspriežot dokumentu “Par patriotisko kustību partijas līnijas pārbūvei atbalstam”, ne vien akceptēja tautas frontes ideju, bet arī uzdeva A. Gorbunovam ķerties pie LTF organizatoriskā darba izvēršanas.[[File: LTF dibināšanas mērķa īstenošanai LPSR AP Prezidijs bija izveidojis īpašu darba grupu ar akadēmiķi Jāni Stradiņu, Rīgas darba kolektīvu padomju pārstāvju pastāvīgi darbojošās sapulces priekšsēdētāju Iļju Gerčikovu, LPSR Jaunatnes organizāciju komitejas priekšsēdētāju Māri Baidekalnu, laikraksta «Padomju Jaunatne» redaktoru Andreju Cīruli tās sastāvā.[[File: Apspriedē ar darba grupas locekļiem tika nolemts, ka šai patriotiskajai kustībai nevajadzētu būt politiskai (paradoksāli, kā to iedomājās apspriedes dalībnieki, jo pārbūve pati par sevi bija politisks process!), tā varētu ietvert dažāda kalibra sabiedriskas organizācijas, sākot ar komjaunatni, arodbiedrībām, darba kolektīvu padomēm un beidzot ar pašdarbīgajiem sabiedriskajiem veidojumiem un reliģiskajām organizācijām.[[File: Šīs kustības vadībā bija jāatrodas tajā ietilpstošajiem LKP biedriem. Tiesa gan, J. Stradiņš, uzstājoties šajā sanāksmē, apšaubīja iespēju veidot Tautas fronti ar LPSR AP spēkiem un atzina, ka šo darbu vajadzētu uzņemties sabiedriskajām organizācijām.
1988. gada 19. jūlijā laikrakstā “Padomju Jaunatne” tika publicēts aicinājums veidot Latvijas Tautas fronti. A. Cīruļa nesen publicētajā atmiņu rakstā var uzzināt, ka nedaudz agrāk, proti, 1988. gada 21. jūnijā, jau tika sastādīts vēl viens tautas frontes dibināšanas manifests, kuru tomēr A. Cīrulis atteicies publicēt, jo “daudzi no parakstītājiem tolaik plašākai sabiedrībai nebija pazīstami” un “politiskās situācijas ziņā kādas dienas bija jāpagaida”.[[File: Acīmredzot A. Cīrulis te domājis nelabvēlīgo LKP CK attieksmi pret LTF veidošanu 1988. gada 1&. plēnumā. 5. jūlijā LKP CK birojs savu viedokli attiecībā uz Tautas fronti bija mainījis, A. Cīrulim tika uzdots ķerties pie tautas frontes veidošanas, un tad arī “Padomju Jaunatne” nāca aicinājumu dibināt Latvijas Tautas fronti. Pats interesantākais jautājums ir - kādēļ LKP CK tomēr deva zaļo gaismu LTF īzveidei, ja iepriekš šo ideju vērtēja izteikti negatīvi?
Šķiet, ka atbilde uz šo jautājumu ir kompleksa. Kā galveno varētu minēt signālu no Maskavas, kuru deva nesen noslēgusies PSKP 19. konference, - pārbūve tiek padziļināta, ir paredzama politiskā reforma reālas demokratizācijas virzienā. Otrs impulss varētu būt saistīts ar LNNK veidošanas plāniem, kā arī neformālo organizāciju centieniem uzsākt tautas frontes izveidi - viņu darbības rezultāts bija tā saucamās Neformālās tautas frontes radīšana uz VAK nodaļu bāzes. LKP vadība acīmredzot saprata, ka tautas masas varētu nonākt uz valstiskās neatkarības atjaunošanu orientēto politisko spēku rokās. Lai to nepieļautu, bija nepieciešams politiski mērenāks spēks, kas piesaistītu sabiedrības uzmanību, bet savā darbībā paliktu Latvijas PSR Konstitūcijas ietvaros un LKP kontrolē un nepieprasītu Latvijas izstāšanos no PSRS. Trešais faktors, iespējams, bija saistāms ar politiskajiem procesiem Igaunijā - Igaunijas kompartija atbalstīja ITF veidošanos, līdz ar to arī Latvijas kompartijai pienācās izrādīt liberālāku stāju.
Savi mērķi bija arī Latvijas inteliģencei. Tā cerēja ar LTF palīdzību izkļūt no totalitārisma žņaugiem, panākt lielāku Latvijas patstāvību, kas ļautu inteliģencei brīvāk darboties Latvijas tautas interesēs, neizjūtot pienākumu ievērot Maskavas vadības impēriskos priekšrakstus. Un tā LTF ideja, panākot vienošanos starp komunistisko eliti un Latvijas inteliģenci, sāka īstenoties praksē. Jāatzīmē, ka no ieceres pakļaut Tautas fronti kompartijas vadībai nekas liels nesanāca, jo LTF veidošana nonāca radošās inteliģences rokās un kompartijas vadību no tā atbīdīja. Tika izveidota LTF dibināšanas kongresa organizācijas komiteja ar Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāju Jāni Peteru vadībā.
Dažkārt ir ticis izteikts kritisks viedoklis, ka Tautas frontē tās darbības pirmajos mēnešos pietrūcis īsti nacionālas stājas un antikomunistiskas- ievirzes, aizmirstot, ka 1988. un 1989. gadā PSKP joprojām saglabāja vadošā un virzošā spēka statusu padomju politiskajā sistēmā. Turklāt konfrontācija ar visu kompartiju drīzāk to saliedētu, turpretī sadarbība ar reformkomunistiem vājināja LKP iekšējo stabilitāti un noveda to pie šķelšanās 1990. gada aprīlī. Nedrīkst aizmirst ka partokrātijas sistēma, kāda eksistēja PSRS, veicināja “karjerkomunisma” izplatīšanos sabiedrībā, kad cilvēki, cenšoties īstenot ar personisko karjeru saistītos mērķus, stājās komunistiskajā partijā bez kādas ideoloģiskās pārliecības. Šiem un citiem insaideriem (cilvēkiem, kas baudīja respektablu stāvokli padomju varas gados, pie kuriem pieskaitīt arī Latvijas intelektuālo eliti) mērenākā LTF lielākoties šķita pievilcīgāka par nacionālradikālām kustībām, kuras ar aizdomām skatījās uz personām ar sarkanajām PSKP biedra kartēm.
Pati par sevi komunistiskās elites piekrišana atzīt cita politiska spēka līdztiesīgu pastāvēšanu, pār kuru kompartija tā arī nespēja nodibināt kontroli, bija ļoti nozīmīgs politisks sasniegums, ja atceramies agrāko laiku vienpartijas sistēmas absolutizāciju un jebkuru opozicionāru politisku spēku iedīgļu veidošanās nežēlīgu vajāšanu. Jāatceras, ka arī tad, kad E. Berklavs un citi nacionālkomunisti 50. gadu otrajā pusē centās īstenot tādu politiku, kas ņemtu vērā Latvijas sabiedrības vajadzības, E. Berklavs neatrada citu iespēju tautas masu politiskai mobilizācijai Latvijā kā vien aicināt cilvēkus stāties komunistiskajā partijā, jo citi legālas politiskās aktivitātes izpausmes veidi vienkārši nepastāvēja.
1988. gada jūlijā Latvijas presē sāka parādīties raksti, kuros tika iztirzāti LTF mērķi un organizatoriskā uzbūve. Daži autori aizstāvēja uzskatu, ka LTF vajadzētu būt koordinējošai kustībai, kurā iekļautos dažādas pārbūvi un sabiedriskās dzīves demokratizāciju atbalstošas organizācijas,[[File: citi uzskatīja, ka LTF vajadzētu sastāvēt vienīgi no individuāliem dalībniekiem. Beigu beigās LTF uzbūvē tika akceptēti abi principi. Tā LTF I kongresā pieņemtajos statūtos tika norādīts, ka līdztekus individuālajiem dalībniekiem LTF var tikt apvienoti “sabiedriskie veidojumi, kuru visi dalībnieki atzīst LTF programmu un statūtus”, ar grupu vai nodaļu tiesībām (23. punkts).[[File:
Sākās arī lasītāju vēstuļu publikācijas presē, kurās viņi iestājās par tautas frontes izveidi pārbūves atbalstīšanai. LKP oficiozs “Cīņa” šāda satura vēstules labprāt publicēja,[[File: tā uzsverot LKP CK labvēlīgo attieksmi pret līdzīgām politiskām iecerēm.
1988. gada vasarā tika intensīvi strādāts pie LTF programmas. Arī šo rindu autoram 1988. gada 30. augustā iznāca piedalīties šajā darbā, kad LTF Koordinācijas centrs kopā ar radošo savienību izveidoto Kultūras padomi, LTF atbalsta grupu pārstāvjiem, neformālo politisko organizāciju pārstāvjiem pulcējās Rakstnieku savienības sēžu zālē lepnajā Benjamiņu namā. Sēdi vadīja Jānis Škapars. Todien tika apspriests jautājums, vai nav iespējams aizsteigties priekšā igauņiem un sarīkot LTF kongresu septembrī, kaut nedēļu ātrāk par ITF kongresu, kas bija plānots oktobra sākumā. Tomēr J. Škapars norādīja, ka laika ir ārkārtīgi maz, tādēļ LTF kongress tika plānots 8. 9. oktobrī - tieši nedēļu pēc ITF kongresa, jo likt abus kongresus vienā dienā būtu bijusi nopietna kļūda, pasaules uzmanība tiktu izkliedēta starp diviem pasākumiem.
Interesanti atzīmēt, ka iepriekš padomju pasākumos ierastā uzruna “biedri” šeit vairs neskanēja, jo cilvēki necentās uzsvērt savu domu vienprātību. Uzstājoties runātāji lietoja uzrunu “dāmas un kungi” vai arī, ja šāda uzruna šķita arhaiska, “cienījamie klātesošie” vai “cienījamie domubiedri un citādi domājošie” u. tml. Idejiskais plurālisms šajā LTF tapšanas sanāksmē jau bija ievilcis savus vaibstus. LTF programmas apspriešanā, kur tā tika lasīta pa punktiem, sapulces dalībnieki aktīvi un brīvi izteica dažādus priekšlikumus. Kad nolasīja LTF programmas pirmo pantu, no kura izrietēja, ka LTF iestājas par radikālu Latvijas pārbūvi, pamatojoties uz sociālisma un humānisma principiem, šo rindu autors ierosināja norādīt uz konkrētu sociālisma paveidu, par kuru varētu iestāties LTF, proti, demokrātisko sociālismu (labi apzinājos, ka šādi savas valsts politisko sistēmu apzīmē Zviedrijas sociāldemokrāti). Priekšlikums tika akceptēts, un rezultātā LTF no komunistiskās ideoloģijas pozīcijām tika nobīdīta sociāldemokrātisko uzskatu lauciņā. 1988. gada septembra sākumā “Padomju Jaunatne” publicēja izstrādāto LTF programmas un statūtu projektu tautas apspriešanai. Tautas atbalsts tautas frontes idejai bija milzīgs - LTF kongresam sanākot, tika konstatēts, ka ir izveidojušās LTF atbalsta grupas, kurās jau ir iekļāvies vairāk nekā 110 tūkstošu biedru.[[File:
LTF kongresa priekšvakarā 7. oktobrī notika masu mītiņš Mežaparka Lielajā estrādē ar devīzi “Par tiesisku valsti”. Šajā dienā tolaik atzīmēja PSRS Konstitūcijas dienu, tādēļ arī pasākuma nosaukums labi saskanēja ar konkrēto svētku datumu. Manifestācijā piedalījās ap 120 tūkstošiem dalībnieku. Tajā ar runām uzstājās gan inteliģences pārstāvji (Jānis Stradiņš, Dainis Īvāns), gan Latvijas kompartijas un valsts vadītāji (jaunievēlētais LKP CK pirmais sekretārs Jānis Vagris (iepriekšējais LKP CK pirmais sekretārs Boriss Pugo jau bija devies uz Maskavu, lai ieņemtu PSRS iekšlietu ministra amatu[[File:) un “jauns” Latvijas PSR AP Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs). Inteliģence gan centās panākt A. Gorbunova ievēlēšana CK pirmā sekretāra amatā, jo uzskatīja viņu par liberālākas orientācijas politiķi nekā J. Vagris, tomēr drīz vien izrādījās, ka Latvijas AP Prezidija priekšsēdētāja amats līdz ar pārbūves procesu attīstību kļūst arvien nozīmīgāks. Savukārt J. Vagris savu iespēju robežās pildīja solījumu, ko deva Mežaparka mītiņā, - nedarīt sliktu latviešu tautai. Mītiņa dalībniekus spēcīgi saviļņoja dzejnieces Māras Zālītes uzstāšanās, kurā tā nosauca latviešu tautu par “bāreņu tautu”, jo tai ļoti ilgi nav mātes, pie kuras varētu justies drošībā, - zemes, dzimtenes, valsts.
Nākamajā dienā Kongresu namā (tolaik LKP CK Politiskās izglītības nams) darbu sāka LTF I kongress, kurš pieņēma LTF programmu, statūtus un virkni rezolūciju, no kurām nozīmīgākā bija rezolūcija “Par Latvijas Tautas frontes nodibināšanu”[[File:, ievēlēja LTF sēdētāju un Domi, kā arī deva iespēju uzstāties daudzajiem kongresa delegātiem un viesiem. Šķiet, ka LKP CK Politiskās izglītības pirmoreiz skanēja runas, kas bija tik atšķirīgas gan pēc tonalitātes, gan arī pēc paustajām idejām. Tā kā LTF kongress tika translēts televīzijā, tad arī kongresa sabiedriskā rezonanse bija milzīga. Jāatzīmē, ka LTF pieņemtie dokumenti juridiskās kvalitātes ziņā ievērojami pārspēja neformālo organizāciju, kā arī Rakstnieku savienības valdes paplašinātā plēnuma dokumentus, jo darbā pie tiem tika piesaistīti universitātes Juridiskās fakultātes mācībspēki I. Bišers, E. Meļķisis u. c. Tika izpildīti visi nepieciešamie priekšnoteikumi LTF reģistrācijai par sabiedrisku organizāciju. Latvijas Tautas fronte statūtos tika raksturota kā masu sabiedriski politiska organizācija, kas “aktīvi cīnās par mūsu sabiedrības radikālu pārbūvi, balstoties uz PSKP XXVII kongresa un Vissavienības 19. konferences rezolūciju nostādnēm”. Tātad LTF deklarēja sevi kā reformkomunistu atbalstītājspēku. Statūtu 2. punktā LTF apliecināja, ka tā “darbojas Latvijas PSR Konstitūcijas un likumu ietvaros atbilstoši LTF Programmai un Statūtiem”[[File:, tā nodrošinot* reģistrāciju legālas sabiedriskas organizācijas kvalitātē. Šajā punktā nemaz netika pieminēta PSRS Konstitūcija, kas, iespējams, saistāms ar LTF programmā minēto mērķi pārvērst PSRS no centralizētas federatīvas valsts par suverēnu valstu savienību.
Apgalvojumi, ka LTF ar 1989. gada 31. maija Domes valdes aicinājumu esot pārkāpusi Statūtu 2. punktu, neiztur kritiku, jo PSRS Konstitūcijā bija paredzēta savienotās republikas tiesība izstāties no PSRS sastāva. Attiecībā uz LTF darbības metodēm tika norādīts, ka LTF darbojas ar demokrātiskām, konstitucionāli atzītām metodēm, pilnīgi ievērojot atklātuma principu, noraidot jebkuru diskrimināciju, naida sludināšanu un varmācību. Par LTF darbības mērķi tika minēta patiesas tautvaldības un demokrātiskas tiesiskas valsts izveidošana. Nākamajā sadaļā, kas bija veltīta LTF darbības pamatformām, tika norādīts, ka Tautas fronte vēršas ar priekšlikumiem likumdošanas institūcijās; piedalās visu līmeņu padomju deputātu vēlēšanu kampaņās, izvirzot kandidātus; vēršas pret jebkādu pārstāvības ierobežošanu un iepriekšēju tās sadalīšanu; ierosina atsaukt deputātus, kas nav attaisnojuši vēlētāju uzticību; rīko sanāksmes un organizē demonstrācijas un mītiņus; izvirza priekšlikumus par svarīgāko jautājumu nodošanu tautas referendumiem, rīko tautas aptaujas; organizē konferences jautājumos, kas interesē plašus sabiedrības slāņus; rīko lekcijas un pārrunas.
Turpmākā LTF darbība parādīja, ka tā prata efektīvi izmantot dažādas aktivitātes formas savas ietekmes palielināšanai. Nozīmīgs bija statūtu 7. punkts, kurā tika noteikts, ka LTF nav pakļauta citām organizācijām un iestādēm, norādot, ka komunistiskā partija un citas sabiedriskās organizācijas sadarbojas ar LTF galvenokārt ar savu biedru - LTF dalībnieku - starpniecību. Tādējādi LTF apliecināja, ka tā nepiekrīt komunistiskās partijas pretenzijām uz vadošā spēka vietu politiskajā sistēmā. Formāli runājot, LTF statūtu 7. punkts īsti neatbilda LPSR Konstitūcijas 6. pantam par komunistisko partiju kā padomju politiskās sistēmas vadošo un virzošo spēku un nonāca pretrunā ar statūtu 2. punktu, kurā LTF bija apņēmusies ievērot LPSR Konstitūciju.
Uz šā LTF statūtu punkta neatbilstību Latvijas PSR Konstitūcijai norādīja Latvijas PSR prokurors Jānis Dzenītis. 1988. gada 28. decembrī viņš iesniedza protestu par Latvijas PSR Tieslietu ministrijas starpresoru komisijas lēmumu, ar kuru tika reģistrēti LTF statūti. Jāatzīmē gan, ka konsekventais konservatīvo spēku atbalstītājs J. Dzenītis nespēja panākt reģistrācijas lēmuma atcelšanu. LTF valde savā 1988. gada 30. decembra paziņojumā juridiski nevainojami atspēkoja J. Dzenīša iebildes, norādot, ka PSRS neviena “sabiedriskā organizācija nav pakļauta Komunistiskajai partijai”, bet “saskaņā ar PSKP Statūtu 60. un 61. pantu Komunistiskā partija realizē savu ietekmi sabiedriskajās organizācijās ar savu biedru starpniecību, kas sastāv šajās organizācijās”.[[File: LTF vadītāji šajā konkrētajā gadījumā spīdoši izmantoja Padomju Savienības totalitārajai sistēmai raksturīgo tiesisko liekulību, jo padomju konstitucionālajos aktos nebija ne miņas no komunistiskās partijas dzelžainajām skavām, kādās patiesībā atradis PSRS politiskā sistēma.
Svarīgi atzīmēt, ka LTF statūti atzina gan individuālu, gan kolektīvu dalību Tautas frontē. Sākotnēji gan LTF orgkomiteja iestājas vienīgi par individuālu dalību, tomēr beigu beigās VAK līdera Valda Turina uzstājības rezultātā [[File: tika pieļauta arī kolektīva dalība. Individuāli par LTF biedru varēja kļūt ikviens Latvijas PSR pilsonis, kas sasniedzis 16 gadu vecumu, neatkarīgi no viņa piederības pie citām organizācijām, ja vien viņš atzina LTF programmu un statūtus. LTF varēja apvienot arī tādus sabiedriskos veidojumus, kuru “visi dalībnieki atzīst LTF programmu un statūtus ar grupu vai nodaļu tiesībām”. [[File: Tā, piemēram, Latvijas Tautas frontē iekļāvās Neformālā tautas fronte, kas tika izveidota 1988. gada vasarā, balstoties uz VAK nodaļām, vēlāk nomainot savu nosaukumu un kļūstot par Radikālo apvienību. Netika atstumti arī reformkomunisti, kuri, darbojoties LTF, varēja nodrošināt iecietīgu attieksmi pret Tautas fronti komunistiskās partijas vadībā. Šī taktika ļāva neformālo organizāciju pārstāvjiem piedalīties vēlēšanās no LTF saraksta, jo pašas par sevi šīs organizācijas, nebūdamas reģistrētas, nevarēja izvirzīt savus sarakstus. Tātad LTF godam izpildīja nacionāldemokrātisko spēku koordinējošo funkciju.
Pievēršoties LTF programmai, jāatzīmē: kaut gan tā lielā mērā balstījās uz Rakstnieku savienības valdes paplašinātā plēnuma 2. jūnija rezolūciju, tehniskās kvalitātes ziņā LTF programma bija ievērojami pārāka, turklāt virknē jautājumu tika sperts plats solis uz priekšu. Tā programmas pirmajā punktā tika izvirzīta prasība pēc “vispārējām, vienlīdzīgām, tiešām un aizklātām vēlēšanām, garantējot dažādu viedokļu brīvu sacensību un stingru kontroli pār vēlēšanu rezultātu pareizu noteikšanu”.[[File:1 Var atzīmēt, ka Latvijas PSR AP vēlēšanas 1990. gada 18. martā notika atbilstoši šīm prasībām. Programmā tika ieskicēts arī Padomju Savienības decentralizācijas modeli, ko noformētu ar jaunu Savienības līgumu, paredzot “republikas veto tiesības jautājumu izlemšanā, kas skar tās intereses”. Īpaši tika uzsvērts, ka “Latvijas pilsoņiem ir jābūt saimniekiem savā zemē un pastāvīgi jālemj visi jautājumi”.[[File: LTF programma vērsās pret totalitārismu, noraidot “jebkuras politiskās organizācijas monopoltiesības pārvaldīt valsti un sabiedrisko dzīvi”, pieprasot veikt varu dalīšanu valsts varas uzbūvē. Programmā tika ietvertas prasības nodrošināt cilvēka tiesības atbilstoši starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, nacionālo attiecību jomā nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu, cita starpā nosakot latviešu valodu par valsts valodu. Attiecībā uz objektīvu vēstures izpēti LTF programma prasīja “oficiāli atzīt, ka Latvijas Republikas iekļaušana PSRS sastāvā izdarīta, lietojot spēku un nenoskaidrojot Latvijas tautas domas”[[File:3. Ekonomikas jomā tika prasīta vissavienības pakļautības uzņēmumu nodošana Latvijas PSR īpašumā un pat sava valūta, labvēlīgu apstākļu radīšana ārvalstu kapitāla investīcijām un īpašuma formu daudzveidība uzņēmējdarbībā. Lauksaimniecībā tika ierosināts atjaunot zemnieku viensētas, tomēr zemes denacionalizācija nebija paredzēta, to zemnieki saņemtu mūža lietošanā ar mantošanas tiesībām.
Liela daļa LTF programmas uzstādījumu tika izpildīta, turklāt daļa no tiem, piemēram, attiecībā uz latviešu valodu kā valsts valodu vai arī attiecībā uz 1940. gada notikumu vērtējumu, tika īstenota jau 1985. gadā ievēlētās Latvijas PSR AP darbības laikā. Taču nebūt ne visas nostādnes, kas tika ietvertas LTF pirmajā programmā tika izpildītas. Piemēram, LTF programma prasīja “nodrošināt republikas iedzīvotājiem cilvēka cienīgu iztikas minimumu, ņemot vērā dzīves dārdzības pieaugumu”, bet šī programmatiskā prasība attiecībā uz pensionāriem nav īstenota līdz pat šim brīdim,[[File: - kā to vēl nesen parādīja cīņa ap tautas nobalsošanu sakarā ar grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”.
LTF statūtos, kā arī speciālā LTF kongresa pieņemtajā rezolūcijā “Par Latvijas Tautas fronti un masu informācijas līdzekļiem” tika minēta arī sava laikraksta izdošana. Lai nevajadzētu šādam izdevumam prasīt atļauju no Maskavas, to reģistrēja kā LTF informatīvo biļetenu. Laikraksta “Atmoda” pirmais numurs nāca klajā 1988. gada 16. decembrī. Sākotnēji “Atmoda” iznāca reizi divās nedēļās, vēlāk ik nedēļu latviešu un krievu valodā. Laikrakstā tika publicēti ne vien LTF dokumenti, bet arī cita aktuālā informācija, lasītāju vēstules, politiskie komentāri, tajā atradās vieta pat laikmetīgai dzejai utt.
Par Latvijas Tautas frontes pirmo priekšsēdētāju ievēlēja žurnālistu Daini Īvānu, lai gan daudzi kongresā pulcējušies delegāti domāja, ka LTF priekšgalā nostāsies Jānis Peters, kuram bija vislielākie nopelni Latvijas inteliģences iesaistīšanā atmodas politiskajos procesos. Tomēr Jānis Peters atteicās no kandidēšanas uz šo amatu un piedāvāja Daiņa Īvāna kandidatūru, kas bez iebildēm tika apstiprināta. Dažkārt ir izteikts viedoklis, ka Jānim Peteram ieņemt LTF priekšsēdētāja posteni esot traucējušas pārāk ciešās saites ar vecajām struktūrām (viņš bija LKP CK loceklis).[[File: Tas kaut kādā mērā varētu izskaidrot šo atteikšanos, jo Jānis Peters cītīgi turpināja īstenot Latvijas kompartijā reformkomunistu līniju, bet šo darbību acīmredzot būtu bijis grūti apvienot ar LTF vadīšanu. Jebkurā gadījumā Daiņa Īvāna izvēle LTF priekšsēdētāja amatam bija veiksmīga, jo viņš spēja nodrošināt LTF centriska kursa ieturēšanu.
Dainis Īvāns ķērās arī pie kontaktu attīstīšanas ar Igaunijas un Lietuvas tautas atmodas organizācijām - Igaunijas Tautas fronti un Lietuvas pārbūves atbalsta organizāciju “Sajūdis”. 1988. gada novembrī Rīgā notika pirmā Baltijas padomes sēde, kurā piedalījās visu triju Baltijas republiku atmodas organizāciju pārstāvji.
[[File: Nevardabīgā pretošanās: Latvijas neatkarības atgūšanas ceļš (1945-1991), Latvijas Zinātņu akadēmija, 2008, 318. – 329. lpp. Autors: Valdis Blūzma
[[File: Огонек, № 14б 1988; Советская культура, 1988, 13 апр.
[[File: Анатомия независимости, c. 168. Pieejams: http://kripta.ee/anatomy_of_independence/book_rus.pdf
[[File: Народный конгресс. Сборник материалов конгреса народного фронта Эстонии 1-2 октября 1988. Таллинн; Периодика, 1989, с. 194
[[File: Turpat, 216. lpp.
[[File: LVA, PA-101.f.,7.l.,46. lp. (Протокол XII пленума..)
[[File: Turpat, 60. lp.
[[File: Turpat, 56. l., 16.lp.
[[File: Sk.: Ziemiņš M. Trešā atmoda: pazīstamas, nepazīstamas un jau aizmirstas sejas: subjektīvas piezīmes uz laikrakstu malām. Rīga: Aut. izd., 1998, 35. lpp.
[[File: LVA, PA-101. f., 61. apr., 56. l., 19. lp.
[[File: Cīrulis A. Vai tas ir izdevīgi Latvijai? Diena. 2008, 1. okt.
[[File: Meļķisis E. Par Tautas frontes robežām. Cīņa. 1988, 22. jūl.
[[File: Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti, 21. lpp.
[[File: Ko mums vajag? Cīņa. 1988, 26. jūl.
[[File: Sk-: 1. rezolūcija “Par Latvijas Tautas frontes nodibināšanu”. Pieejams: http://www.lu.lv/tmJv/biblioteka/izstades/virtualas/tautasfrone/resursi/05.jpg
[[File: Tekstā kļūda - B. Pugo tika iecelts par PSKP CK partijas kontroles komitejas priekšsēdētaju
[[File: Sk.: 
[[File: Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti, 18. Ipp.
[[File: Latvijas Tautas frontes valdes paziņojums sakarā ar Latvijas PSR prokurora protestu par Latvijas PSR Tieslietu ministrijas starpresoru komisijas lēmumu, ar kuru reģistrēti Latvijas Tautas frontes statūti. Atmoda. 1989, 6. janv., 4. lpp.
[[File: Latvijas Tautas fronte, 1988-1991: Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei, 18.-19. lpp.
[[File: Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti, 20.-21. lpp.
[[File: Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti, 4. lpp.
[[File: Turpat, 5. lpp.
[[File: Turpat, 9. lpp.
[[File: Turpat, 12. lpp.
[[File: Veidemane E., Kiršteins A.: “Tautas fronti neveidoja VDK, bet...” Neatkarīgā Rīta Avīze, 2008, 9. okt.
