Zābaki joprojām acu priekšā
|
Sieva manu braukšanu uz barikādēm neatbalstīja, jo ļoti baidījās no visa notiekošā. Centās atrunāt, lika padomāt par mazajiem bērniem un viņu, kas paliek mājās.
Barikādēs braucu kopā ar p/s "Ļaudona" grupu un biju pie Vecmīlgrāvja tilta. Barikāžu dienās kopā ar Ivo Mūrmani regulējām satiksmi pār tiltu. Atceros niknos omoniešus, kas ik reizi, braucot pār tiltu, izteica draudus. Viņiem ļoti patika sašaut mašīnu riepas, kuras laika gaitā jau bijām samontējuši. Tajā liktenīgajā 16. janvāra vakarā, kad pie tilta ieradās omonieši un sāka savu uzbrukumu neapbruņotajiem barikāžu dalībniekiem, arī es tiku noguldīts zemē, un pēc tam man kopā ar citiem bija jānovāc metinātie "eži", kas bija izvietoti uz tilta. Omoniešu pavēlēm bija jāpakļaujas, ja neklausīja, sekoja spēriens. Jā, viņu zābaku zoles man arī šodien stāv acu priekšā, jo ne reizi vien tās apstājās pie mana ķermeņa. Viens omonietis pat savam komandierim par mani sūdzējās, jo redzēju, kā rāda ar pirkstu uz mani. Ziniet, tad gan man sirds nodrebēja, bet, par laimi, komandieris atmeta ar roku un pagriezās — es tajā brīdī uzelpoju. Barikāžu laiku nenožēloju, tas bija vajadzīgs, žēl tikai, ka tajā laikā bija cilvēku upuri.
Pierakstījusi I. Vizāne
