Republikas saimnieciskās patstāvības problēmas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Apstākļos, kādos mūsu republikā apspriež saimniekošanas patstāvības alternatīvas, noderīgas var būt arī tās atziņas, kas šajā jautājumā tika izteiktas PSRS Tautas deputātu kongresā.
PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs M. Gorbačovs savā referātā minēja, ka Augstākajai Padomei tūlīt jāsāk gatavot likumus par republikānisko saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanu. Federatīvā valstī skaidri jānosaka, kādas funkcijas ir Savienības kompetencē un kādas ir republikas, autonomijas suverēnās tiesības. Atbilstīgi tam vajadzētu pārkārtot mūsu zemes vienotā tautas saimniecības kompleksa regulēšanu, republiku, reģionu, novadu un apgabalu pāriešanu uz pašpārvaldi un pašfinansēšanu, organiski to visu iekļaujot kopīgā padomju ekonomikas atjaunināšanas procesā.
Taču vienlaikus par savienoto republiku saimniekošanas patstāvības modeli būtiski jauns nekas netika izteikts. Turklāt M. Gorbačovs pievērsa uzmanību tam, lai process nenovestu pie autarķijas (valsts ekonomiskas norobežošanās) saimniekošanā. Nesaprotami, ka jautājums par republiku pāreju uz ekonomisko patstāvību ietverts iedaļā par nacionālās politikas pārbūvi. Vairākums ekonomistu, viņu vidū arī šo rindu autors, uzskata, ka republikas saimniekošanas patstāvības modelis ir viena no svarīgākajām ekonomiskās reformas sastāvdaļām. Ja ne pati svarīgākā.
Skaidrs, ka republikas patstāvīgās saimniekošanas modelī M. Gorbačovs atbalsta tēzes, par sociālistiska īpašuma attiecību atjaunināšanu un to savstarpēju sacensību ar noteikumu, ka nav pieļaujama ekspluatācija; par pilnasinīga sociālistiskā tirgus veidošanu. Jo cilvēce nav izveidojusi citu saimniekošanas mehānismu, kas būtu efektīvāks un demokrātiskāks par tiesiskas ekonomikas izveidošanu, kur galvenās darbības personas — uzņēmumi, kas kopīgo uzdevumu risināšanai uz brīvprātības pamatiem, veido apvienības, savienības un asociācijas; par saimnieciskās vadības funkciju norobežošanu no ministrijām; par uzņēmumu darbības vienoto ekonomisko un tiesisko pamatu izstrādāšanu, neatkarīgi no tā, kāda īpašuma vai saimniekošanas forma ir pamatā.
Konkrētākas ievirzes savienoto republiku darbam pašpārvaldes un pašfinansēšanas apstākļos deva PSRS Ministru Padomes priekšsēdētājs N. Rižkovs. Ekonomiskās reformas padziļināšanā galveno virzienu vidū kā pirmo N. Rižkovs minēja: «..Pārkārtot savienoto republiku un vietējo padomju darbu uz reģionālā saimnieciskā aprēķina principa pamata; lieku šo problēmu pirmajā vietā kā tādu, kam ir ne vien ekonomiska, bet arī liela politiska nozīme.» Ne viss kļūst viennozīmīgi, kad runa ir par pašsaimniekošanas modeļa saturu.
Lai radikāli padziļinātu un attīstītu ekonomisko reformu, lai ikdienā analizētu un vispusīgi pamatotu rīcību tautsaimniecības pārkārtošanai, izveido PSRS Ministru Padomes Valsts komisiju ekonomiskās reformas jautājumos.
Kāds viedoklis šajos jautājumos ir PSRS Augstākās Padomes Savienības Padomes priekšsēdētājamJ. Primakovam un Tautību Padomes priekšsēdētājam R. Nišanovam? Rodas iespaids, ka abi šajās problēmās vēl nav iedziļinājušies. J. Primakovs ir par visu suverenitātes atribūtu piešķiršanu savienotai republikai, bet lai tas nebūtu pretrunā republiku apvienošanai vienotā federatīvā valstī.
KO SAKA BALTIJAS PĀRSTĀVJI?
Toni savienoto republiku ekonomiskās patstāvības koncepcijas attīstīšanā noteica Baltijas republiku pārstāvji. Igaunijas PSR viedokli pagājušā gada novembrī PSRS Augstākajā Padomē deklarēja un aizstāvēja republikas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Rītels, kongresā to izvirzīja arī mūsu republikas Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs. Grūti būtu iedomāties republikas ekonomisko patstāvību, ja konstitucionāli netiks noteiktas savienotās republikas tautas īpašuma tiesības uz zemi, tās dzīlēm un citu mantu, kas tiek radīta vai atrodas šīs republikas teritorijā. Suverēnai savienotajai republikai pašai jābūt tiesībām noteikt savu iekšējo un ārējo politisko statusu, tai patstāvīgi jārīkojas savā teritorijā. Jāveido jauns federācijas modelis, jo pagaidām republikas, kā kongresā teica arī J. Peters, ir tikai deklaratīvi neatkarīgas. Runāja arī mūsu Ministru Padomes priekšsēdētājs V. Bresis, uzsvērdams, ka republikas saimnieciskais aprēķins nav naturālā saimniecība un nav arī ekonomiskā pašizolācija. Saimnieciskās attiecības ar valsts centrālajiem orgāniem un citām republikām un reģioniem jāveido un jāregulē uz savstarpēji izdevīgu līgumu pamata.
Lietuvas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs A. Brazausks uzsvēra patiesi revolucionāras ekonomiskās reformas nepieciešamību, kuras vispirmā realizācija — republiku saimnieciskā patstāvība. Svarīgi ir noteikt termina «Padomju Sociālistisko Republiku Savienība» būtību, tās izveidošanās un funkcionēšanas principus, savienoto republiku un PSRS kompetences precīzas robežas sociāli ekonomisko jautājumu risināšanā. Teikto par republikas ekonomiskās patstāvības pamatprincipiem veiksmīgi papildināja ekonomisko zinātņu doktore K. Prunskiene. Patīkami, ka Lietuvas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors E. Vilks tika ievēlēts par savienoto un autonomo republiku, autonomo apgabalu un novadu sociālās un ekonomiskās attīstības jautājumu komisijas priekšsēdētāju.
Šķiet, vispilnīgāk un visbūtiskāk par savienoto republiku saimniecisko patstāvību uzstājās Igaunijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs I. Tome. Ekonomikas kardinālu pārkārtošanu, pēc viņa atzinuma, var panākt, tikai decentralizējot pārvaldi, piešķirot republikai suverenitāti, pamatojoties uz reģionu pašpārvaldi un pašfinansēšanu. Vienlaikus republikas ekonomikas norobežošana no citu savienoto republiku un reģionu tirgiem nebūtu efektīva, taču sadarbībai noteikti jānotiek, savstarpēji izdevīgi, ekvivalenti, apmainoties ar precēm. Loģisks noslēgums koncepcijai — lai pēc tiem pašiem pašpārvaldes un pašfinansēšanas principiem republikas iekšienē saimniekotu arī visi rajoni un pilsētas, lai to vietējām padomēm tiktu piešķirtas visas tiesības un atbildība.
KĀ DOMĀ CITUR?
Ekonomiskās, saimnieciskās patstāvības ideja gūst arvien plašāku skanējumu citās Savienības republikās, novados un apgabalos. Moldāvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Mokanu izteica dažas piezīmes Centra piedāvātajam projektam par vispārējiem principiem republiku pārejai uz pašpārvaldi un pašfinansēšanu. Informēja, ka arī Moldāvijā tiek gatavota koncepcija patstāvīgai saimniekošanai. Noteikti un droši par savienoto republiku ekonomiskās patstāvības palielināšanu iestājās arī Kazahijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs N. Nazarbajevs. Viņš uzsvēra, ka, tikai republikām topot stiprām, var veidoties arī stiprs centrs. Izveidojams efektīvs mehānisms republiku (tās veido federāciju) pilnvaru realizācijai. Nacionālai republikai jābūt pārstāvētai visos federālos orgānos, ieskaitot tiesību, aizsardzības un ārējās politikas orgānus.
Novosibirskas apgabala partijas pirmais sekretārs V. Kazarezovs minēja paradoksālo situāciju — no vienas puses, ir pārliekā centralizācija ekonomikas pārvaldīšana, no otras puses, ir centra pilnīga nevarība darba dalīšanas, ražošanas un zinātniskā potenciāla integrācijā. Pēc kooperēšanās un specializācijas pakāpes rūpniecībā, it īpaši mašīnbūvē, tā dažviet atrodas pirmsmonopolistiskā kapitālisma līmenī. Viņš izteica domu par administratīvā posma — reģiona — izveidošanu — Urāli, Rietumsibīrija, Tālie Austrumi u. tml. Un varbūt — reģioniem dot tās savienoto republiku tiesības, kuras ekonomikas jomā gribam piešķirt republikām saskaņā ar reģionālo saimniecisko aprēķinu. Arī Kurskas apgabala partijas komitejas pirmais sekretārs A. Seļezņevs uzskata par lietderīgu veidot jaunu Krievijas Federācijas valsts saimniecisko vadības shēmu. Izveidojot Krievijas politiskos institūtus, vairākums Savienības resoru un organizāciju nebūs vajadzīgas. S. Kirova ražošanas apvienības ģenerāldirektors J. Šaripovs izteicās, ka Baškīrijā 97 procenti no rūpniecības ir vissavienības un koprepublikāniskā. Četri miljoni iedzīvotāju ražo produkciju par 15 miljardiem rubļu gadā. Kā pamatu Baškīrijas ekonomiskai patstāvībai viņš kongresā iesaka izplatīt Likumu par Igaunijas republikas saimniecisko aprēķinu. Gorkijas apgabala izpildkomitejas priekšsēdētājsA. Sokolovs sacīja, ka KPFSR atšķirībā no citām republikām strādā vissavienības ministrijas un plānus formē Savienības pārvaldes orgāni, bet teritoriālās pārvaldes ietekme ir ļoti vāja. Kapitālās celtniecības plānošanā nav decentralizācijas; rūpniecības uzņēmumu celtniecība apgabalā nesamazinās un tādēļ agrorūpnieciskā kompleksa objektu, dzīvokļu un sociālo, kultūras iestāžu būvei vairs nepietiek celtniecības organizāciju jaudas.
Par to, ka reģionu ekonomiskai vadībai un teritoriālajam saimnieciskajam aprēķinam nav vienota kompleksa koncepcijas un tiesiska normatīva pamata, runāja arī Krasnojarskas novada tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs V. Sergijenko. Sevišķi viņu uztrauc novada finansiālais stāvoklis, naudas emisija, preču apgrozības segšana ar resursiem, tautas patēriņa preču ražošanas palielināšana, kā arī reģiona pārvaldīšanas problēmas, jo Krasnojarskas novadā galvenokārt izvietojusies vissavienības pakļautības rūpniecība. Tātad kopuzdevums — nepieciešamāko nosacījumu radīšana teritoriālajam saimnieciskajam aprēķinam un pašpārvaldei.
Vienlaikus V. Sergijenko uzskata, ka nepieciešams nostiprināt vietējo varu tiesiski un finansiāli, ka centrālisms novedis Sibīriju pie «resoru koloniālas politikas». Likuma projekts par vietējo pašpārvaldi un vietējo saimniecību, kurš patlaban sagatavots, rūpīgi jāpārstrādā. Tā, piemēram, novadā izvietoto uzņēmumu peļņa un apgrozījuma nodoklis ir apmēram pieci miljardi rubļu, bet novada budžets tikai nedaudz pārsniedz vienu miljardu rubļu.
Arī citi deputāti izvirzīja un atbalstīja domu par vietējo padomju tiesību paplašināšanu. Tā, piemēram, Krasnodaras novada Oļginskas ciema tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs V. Hmura lika priekšā, lai lauku budžeta izveidošanai katrs uzņēmums pēc tautas deputātu padomes lēmuma ieskaitītu noteiktu summu (rēķinot uz katru strādājošo). Mērķis — lai vietējā padome būtu ieinteresēta visu uzņēmumu darbības efektivitātes paaugstināšanā un lai visus strādājošos ieinteresētu uzņēmumu sekmīga darba rezultātos. Tur jau sākuši šādas iemaksas vietējā budžetā izdarīt (200 rubļus par katru strādājošo — protams, vēl pamaz).
NE VISI BIJA VIENISPRĀTIS
Emocionāla bija B. Jeļcina runa. Taču mūs interesējošos jautājumos tā bija daļēji pretrunīga. No vienas puses. B. Jeļcins atbalstīja priekšlikumus — dot savienotajai republikai lielākas politiskās tiesības, kā arī ekonomisko un finansiālo patstāvību, teritoriālo suverenitāti (par to iestājas Baltijas republikas). Bet uzmanīgus mūs dara tas, ka viņš iesaka Centra pārziņā atstāt saimniekošanas vispārējo proporciju noteikšanu, ražošanas regulēšanu ar investīcijas politiku, nodokļiem un citām ekonomiskām svirām.
Protams, bija arī noraidošas nostādnes. Tā, piemēram, Azerbaidžānas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs A. Mutalibovs, atbalstīdams ekonomiskās patstāvības paplašināšanu un savienoto republiku suverenitātes iedzīvināšanu, tomēr iesaka neveikt eksperimentus vienā vai dažās republikās, bet īstenot pašpārvaldes un pašfinansēšanas principus kopumā visās republikās vienlaikus un vienoti. Brīdina, ka ar ekonomisko patstāvību nevajadzētu izskalot padomju federālisma pamatus, kā arī nevajagot to izmantot par masku, lai piesegtu autarķijas tendences. Nevajadzētu pieļaut centrbēdzes tendences, kad rūpējas tikai par sava «nacionālā dzīvokļa labiekārtojumu».
Analoģisku viedokli izteica Ukrainas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs V. Masols. Viņš saskata, ka republikas saimnieciskā aprēķina modelis var funkcionēt tikai visas valsts vienotā tautsaimniecības kompleksa ietvaros. Viņš noliedz republikas iekšējā tirgus aizsardzības nepieciešamību, tas ierobežošot starpreģionālos ekonomiskos sakarus un novedīšot pie zaudējumiem tautsaimniecībā. Līdzīgi, tikai maigāk savus uzskatus izteica Baltkrievijas KP CK pirmais sekretārs E. Sokolovs.
Bija arī nožēla (K. Mazurovs, Vissavienības kara un darba veterānu padomes priekšsēdētājs), ka pietiekami netiek atspēkoti dažādi priekšlikumi, kas izteikti par tirgus attiecību paplašināšanu (kapitālistisko) mūsu sabiedrībā, sociālisma citādāku izpratni, daudzpartiju sistēmas alternatīvu.
Šī negatīvā attieksme daļēji izskaidrojama arī ar to, ka izejvielu cenas (metālam no Austrumsibīrijas un Kazahijas, kokvilnai no Vidusāzijas) nav visai pamatotas, cenas kalkulējot, apgrozījuma nodokli vajadzētu aprēķināt produkcijas ražošanas un ieguves vietās, nevis patēriņa vietās.
Jāatgriežas pie Ministru Padomes priekšsēdētāja N. Rižkova izpratnes par Baltijas republiku izstrādāto saimnieciskā aprēķina koncepciju. Atzīdams, ka piedāvātais modelis ir pievilcīgs un tajā atrodami konstruktīvisma elementi, tajā pašā laikā viņš savā referātā teica, ka «..daži tie ierosinājumi, kas daudzējādā ziņā vērsti uz ekonomisko pašizolāciju, kā arī vairākas citas principiālas tēzes ir visai apstrīdamas un, mūsuprāt, nenāks par labu republikām». N. Rižkovs vairākkārt uzsvēra savu domu, ka tas ir it kā valdības viedoklis, it kā PSRS Tautas deputātu kongress, PSRS Augstākā Padome un tās komisijas un komitejas nevarētu veidot šo valdības koncepciju. Ministru Padomes priekšsēdētājs savas iebildes nevienu reizi nekonkretizēja, ierobežodamies tikai ar vispārējām norādēm, ka tas ir pretrunā ar Konstitūciju, ka netiks veicināta integrācija un vienota tautsaimnieciska kompleksa nostiprināšana, ka Baltijas republiku modeli grūti būs iekļaut kopējā federatīvajā valstī.
NENOROBEŽOŠANĀS TIKAI SEVĪ
Kirgīzijas PSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājaČ. Aitmatova emocionālajā un saturā bagātajā runā mani kā ekonomistu vispirms saistīja spriedumi par sociālismu. Viņš sacīja: «Kamēr mēs zīlējām, spriedām un rādījām, kādam būtu jābūt un kādam nebūtu jābūt sociālismam, citām tautām tas jau ir, uzcēla un tīksminās ar tā augļiem, rezultātiem. Bez tam mēs ar savu pieredzi devām labu mācību, parādot, ka nevajag celt sociālismu. Es ar to domāju plaukstošo tiesisko sabiedrību Zviedrijā, Austrijā, Somijā, Norvēģijā, Holandē, Spānijā un beidzot, Kanādā, viņpus okeāna. Par Šveici es vispār nerunāju — tas ir paraugs. Darba cilvēks šajās valstīs caurmērā nopelna četras piecas reizes vairāk nekā mūsu strādnieki. Šo valstu darbaļaužu sociālā aizsargātība, labklājības līmenis var mums rādīties tikai sapņos. Tas arī ir reālais un, ja gribat, darbaļaužu arodbiedrību sociālisms, kaut arī šīs valstis sevi nesauc par sociālistiskajām, bet no tā viņām jau nav sliktāk.» Č. Aitmatovs aicina pārņemt lielajai un reizē ar lielām īpatnībām apveltītajai Padomju Savienībai visu pozitīvo no augsti attīstītām, civilizētām un tiesiskām valstīm, kur ir reāls sociālisms.
Tiešām lietderīgi atmest kautrību un izmantot visu jau pasaulē uzkrāto. Ņemsim vērā, ka saimniekošanā, ekonomiskā mehānisma izveidē ir daudz likumsakarību, kas aužas cauri vairākām sabiedriskajām formācijām. Izmantojams ir Kanādas provinču saimniekošanas patstāvības statuss, no Zviedrijas — sociālā nodrošināšana, no Rietumvācijas — visaptveroša nodokļu sistēma, viens no Rietumvācijas ekonomiskās reformas pamatlicējiem L. Erhards izstrādājis principu: tirgus attiecības pieļaut tik daudz, cik ir iespējams, samazināt valsts regulējošo ietekmi uz tirgu, cik ir iespējams.
Interesanti, ka dažas republikas iestājas par to, ka nepieciešama speciāla likumdošana, kas veicinātu daudz intensīvākus saimnieciskos un humanitāros sakarus ar ārvalstīm, kurās dzīvo cilvēku kopas, kas etniski saistītas ar nācijām un tautībām (Armēnijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmais sekretārs S. Arutjunjans).
ARNIS KALNIŅŠ,
315. Ķekavas nacionāli teritoriālā vēlēšanu apgabala PSRS tautas deputāts
(Nobeigums sekos.)
