Aleksandrs Poļakovs. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Dārgie draugi!
Iedomāsimies tādu fantastisku brīdi, kad visiem rakstniekiem uz pieciem gadiem atņem papīru un tinti. Visiem gleznotājiem atņem audeklus un krāsas.
Tas nav tā, ka Operas mākslinieki varētu mājās strādāt un nodrukāties pēc divdesmit gadiem vai parādīt savas gleznas pēc nāves. Mūsu māksla top katru dienu no jauna, katra nenodziedāta dziesma vairs nekad neatkārtosies, katra nenodejota izrāde nekad vairs nav atkārtojama.
Dārgie draugi! Atcerēsimies to, ka divsimt gadu Rīgā ir bijis operteātris. Un vai nu tagad, kad ir pienācis laiks, kad atveram pat svētnamus, šo teātri aizvērt?
Es nedomāju, ka tā ir tikai izpriecu vieta, tā ir dziļas, klasiskas kultūras iestāde, kultūras nesēja tautai. Mēs viegli saprotam, kā mūsu tauta šobrīd dzīvo ar Operas teātri, bet laikam ne katrs vēl iedomājas, kā mūsu tauta dzīvos bez tā. (Aplausi.)
