Zeme ir pietiekami liela
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Rīts ir mazliet miglains un vēss. To palēnām iesilda karstā kafija, ko no baltām plastmasas glāzītēm steidzas iedzert gan tikko piebraukušie amerikāņi, gan mēs, mājinieki. Drīz jāsākas kārtējai plenārsēdei, un 17. septembrī tās temats bija «Reģionālie konflikti un to noregulēšanas iespējas». Bet, iesildoties līdzdomāšanai, var vēl paspēt aprunāties ar kādu no viesiem.
Mans sarunas biedrs ir Edvards Džeredilans, ASV valsts departamenta darbinieks, diplomāts. Savulaik strādājis Amerikas Savienoto Valstu vēstniecībā Maskavā.
***
— Tikko dzirdēju, ka Jūs kādam savam kolēģim teicāt «прохладно». Tātad protat krievu valodu?
— Nedaudz. Jo, kā jau teicu, esmu strādājis Maskavā. Turklāt, Vašingtonā studēdams, esmu speciāli mācījies krievu valodu. Un tomēr labāk runāsim angliski — esmu jau daudz paspējis aizmirst.
— Kopš pēdējās viesošanās Padomju Savienībā ir pagājis diezgan ilgs laiks. Kādas pārmaiņas jūs jūtat un redzat tagad?
— Ja es Šobrīd atrastos Maskavā, šo pārmaiņu garu varētu labāk formulēt. Viena no būtiskākajām — tagad oficiālajās pieņemšanās jūsu valstī neviena vairs nelieto alkohola dzērienus, kā tas bija pieņemts agrāk.
—- Kā jūs domājat — vai tas ir labi vai slikti?
— Alkohola dzērienu iespaidā cilvēks vairāk atraisās, tomēr — tas nebūt nav tik labi, jo tad domas vairs nav tik skaidras. Ja runājam pavisam atklāti — alkohola un narkotisko vielu lietošanas problēma gan mūsu, gan jūsu valsti ir diezgan nopietna, tādēļ jūsu valdības soļi alkoholisma posta likvidēšanā ir apsveicami. Gan mums, gan jums ir jādara viss, lai apturētu šo nelaimi, it īpaši — jauniešu vidū.
— Sakiet, lūdzu, kā jums patīk Jūrmala un tās cilvēki?
— O, lieliski! Es nemaz nebrīnos, ka uz šejieni vasarā brauc ļoti daudzi cilvēki, lai atpūstos. Arī es labprāt to darītu. Ārkārtīgi sajūsmina viesmīlība, ar ko mēs sastopamies ik uz soļa.
— Vai pirms braukšanas uz Latviju Jums bija kāda informācija par mūsu republiku?
— Jā, protams! Es pazīstu daudzus latviešus, kas tagad dzīvo Amerikas Savienotajās Valstis. Bet viņi nav vienīgais informācijas avots. Es daudz lasu. Zinu Latvijas vēsturi. Nevarētu teikt, ka pilnīgi pārzinu, bet — jūtu, ka latviešu tautai ir bagāta kultūru vēsture un dziļās tās saknes. Un tieši kultūras jomā mis varētu daudz vairāk kontaktēties.
— Sakiet, cik lielā ir jūsu ģimene?
— Sieva Fransuāza ir kopā ar mani šajā braucienā, mājās palika dēls — viņam ir četrpadsmit gadu un meitiņai — četri gadi.
— Kur strādā jūsu dzīvesbiedre?
— Viņa strādā Francijas vēstniecībā Vašingtonā, preses nodaļā.
— Kad aizbrauksit mājās, ko stāstīsit saviem bērniem?
— Papriekš viņi «uzbruks» man ar savu pirmo jautājumu — «Ko tu mums nopirki?»!… Dēlam, protams, būs interesanti uzzināt, par ko mēs runājām, par ko strīdējāmies un kuros jautājumos nesapratāmies. Noteikti izstāstīšu, ka šī tikšanās, manuprāt, bija ļoti nozīmīga, kaut arī daudzos jautājumos mums patiešām ir grūti vai pat neiespējami saprasties.
— Kādu jūs iedomājaties 2000. gadu sev, savai ģimenei, savai valstij un visai pasaulei?
— Vienmēr esmu bijis optimists: domāju, ka pasaulē būs miers. Un manās mājās, un ģimenē arī. Zeme ir pietiekami liela, tāpēc vieta atradīsies visiem. Bet abu valstu — ASV un PSRS — vadītāju atbildība par miera saglabāšanu ir ļoti liela. Un šāda sabiedrības pārstāvja tikšanās arī ir solis uz stabila miera pusi. Bet — kā jau teicu — visā pilnībā atrast kopsaucējus mās traucē dažādais vienu un to pašu problēmu vērtējums.
Jautājumus uzdeva
E. VEIDEMANE
Attēlā: ASV sabiedrības pārstāvju delegācijas locekļi.
O. LŪŠA foto
