Vai prioritātes pārbīde?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Iepriekšējā gada nogalē LPSR MP priekšsēdētāja vietnieks Alfrēds Čepānis gan presē, gan televīzijā informēja par iedzīvotāju līdzšinējo apgādi ar pārtiku. Šais pārskatos akcentēts arī neapmierinātais pieprasījums pēc piena produktiem. Stāvoklis īpaši sasāpējis ir republikas galvaspilsētā. A. Čepānis to pamato tādējādi, ka tos piena produktus, kurus Rīgas piena kombinātā negatavo, daži rajoni galvaspilsētai nemaz nedomā piegādāt. MP priekšsēdētāja vietnieks laikraksta «Cīņa» 1989. gada pēdējā numurā situāciju raksturojis tā: «Jā, tādi gadījumi ir, piemēram, no Jelgavas, Tukuma un Valmieras piena kombinātiem. Viņi pieņēmuši lēmumu vispirms apgādāt sevi. Un, raug, esošā likumdošana, ekonomiskā sistēma mūsu republikā un valstī pilnīgi atļauj tā rīkoties. Un te ne Ministru Padome, ne kāds cits iejaukties nevar, jo tās ir viņu juridiskās un ekonomiskās tiesības.»
Nolēmu aprunāties ar kādu no minētajiem «grēkāžiem». Šai nolūkā tikos ar Tukuma piena kombināta direktoru JĀNI PĻAVĀNU. Viņa viedoklis:
— Skaidrs, ka tas deķis ir par šauru — līdzko to rauj rajoni uz savu pusi, centrs kļūst «pliks». Un otrādi. Ne mazums jau dzirdēts, ka vārdu savienojumam «lauku prioritāte» tāda tukša skaņa vien esot. Un tiesa ir. Visi lēmumi rakstīti tikai lielajām pilsētām par labu, lai tikai tajās nekā netrūktu. Kad nu, raugi, arī tur, kur lēmumu rakstītāji dzīvo, sāk trūkt produktu, ir jūtama kaut neliela sakustēšanās no viņu puses. Kad turpretī laukos nebija ko ēst, tikai teorētiski pasludināja prioritāti ... Bet būtībā viss vienmēr tiek lemts pilsētai par labu. Lauku prioritāte taču nozīmē arī to, ka laukos strādājošais cilvēks ir normāli apgādāts ar pārtiku.
— Esmu dzirdējusi, ka jūsu kombinātā ražoto produkciju galvaspilsētā neņemot pretī. Vai tā ir taisnība?
— Vājpiena biezpienu Rīga tiešām neņem pretī, jo to varam dot tikai nefasētā veidā — kannās. Tāpēc vasarās to piegādājam zvēru fermām... Rīgas plāna kombināts paskaidro, ka nefasēto produkciju tirdzniecības uzņēmumi iztirgot neuzņemtos. Bet fasēšanai trūkst papīra. Padomju Savienībā ražotais neder, importētā — nepietiek. Tāpat trūkst arī fasējamās plēves (pērn — četras tonnas). Šogad trūkst trīsreiz vairāk... No Armēnijas pagājušogad saņēmām trīs tonnas folijas. Bet tā nepieciešama piena pudeļu vāciņu izgatavošanai.
Lai deķis nebūtu par šauru, vairāk jāražo. Šai ziņā Rīga un Jūrmala, kurām piegādājam savu produkciju, varētu mums palīdzēt pienotavu rekonstruēšanā. Citādi iznāk tā: Jūrmalā aizvien ceļ visādas sanatorijas un atpūtas namus, bet neviens pat nedomā, ar ko to iemītniekus ēdināt.
Tomēr neizpratni rada Rīgas piena kombināta atteikums pieņemt nefasētos piena produktus. Atliek vienīgi novēlēt tirdzniecības darbiniekiem: nebūsim tik smalki, ja vēders tukšs!
I. STRAZDIŅA
