Rezolūcija par Baltijas valstīm
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pasaules luterāņu federācijas VIII asambleja ar prieku un pateicību atzīst, ka Dievs ir uzklausījis tautu kliedzienus Austrumeiropā un pavēris jaunas reliģisko un pilsonisko brīvību, kā arī nāciju pašnoteikšanās iespējas. Par to mēs, šīs asamblejas delegāti, pateicamies Dievam. Tomēr šis process ir tikai sācies, un Baltijas valstīs — Igaunijā, Latvijā un Lietuvā — to vēl joprojām apspiež PSRS.
Budapeštas asambleja konstatēja, ka «cilvēka pamattiesības, ieskaitot pašnoteikšanos un tiesības dzīvot mierā un saglabāt individuālo integritāti, nevar tikt īstenotas, ja sociālie apstākļi un politiskās struktūras nav taisnīgi izkārtotas».
PLF VIII asambleja atzīst, ka Dievs atbild uz Austrumeiropas tautu kliedzieniem. Tomēr Baltijas tautu pašnoteikšanās centieniem vēl jātop piepildītiem.
Politika, kam raksturīga «glasnostj» un «perestroika», Baznīcām okupētajās valstīs ir devusi zināmas ierobežotas brīvības un tā ļāvusi atklāti parādīties iedzīvotāju, it sevišķi jaunatnes, lielajam garīgajam izsalkumam. Tomēr starptautiskajā sabiedrībā vēl ir nepietiekama šo tautu vēsturiskās, kulturālās un politiskās dzīves pamata, šo tautu cerību un pašnoteikšanās ilgu izpratne. Tāpēc asambleja aicina:
— savas locekles Baznīcas būt objektīvi informētām par Baltijas situāciju;
— savas locekles Baznīcas sniegt visu iespējamo materiālo un garīgo palīdzību Baltijas luterāņu Baznīcām;
— visus labas gribas cilvēkus atbalstīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautu nevardarbīgo cīņu un tiekšanos pēc brīvības un pašnoteikšanās.
(Rezolūcija pieņemta Pasaules luterāņu federācijas VIII asamblejā Kuritibā, Brazīlijā, 1990. gada 8. februārī.)
Līdz ar to PLF ir kļuvusi par pirmo lielo starptautisko organizāciju, kas oficiāli deklarē savu viedokli Baltijas valstu jautājumā.
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps
KĀRLIS GAILĪTIS
