Sveces nedzisa
|
Kur gūšu Latvijas spēkus?
Pats viņas spēks ja tiksi.
Kā celšu Latvijas ēku?
Sirdi ja pamatā liksi!
1991. gada 2. janvārī PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēks ieņēma Preses namu, tādējādi pārtraucot Latvijas laikrakstu un žurnālu izdošanu. Situācija ar katru dienu saasinājās. Lai novērstu asinsizliešanu, A. Gorbunovs un I. Godmanis 1991. gada 12. janvārī Maskavā tikās ar M. Gorbačovu. PSRS prezidents solīja, ka viņš nepieļaus varmācību Rīgā. Gorbačova miermīlīgajam solījumam sekoja traģiskie notikumi Lietuvā. Naktī uz 13. janvāri tanki aplenca Lietuvas AP ēku, ieņēma Lietuvas TV, radio, telegrāfu, nogalinot 14 un ievainojot 110 cilvēkus. Un tā D. Īvāns aicināja Latvijas iedzīvotājus aizsargāt Latvijas svarīgākās celtnes, bloķēt ieejas Rīgā. 15. janvārī "melno berešu" vienība iebruka Rīgas Augstākajā milicijas skolā. Situācija kļuva arvien draudošāka. 16. janvārī OMON nogalināja R. Mūrnieku. OMON noziedzīgās akcijas satrauca Latvijas iedzīvotājus. Par notikumiem Baltijā sprieda visa pasaule. LR Augstākā Padome, valdība, barikāžu dalībnieki, kā arī visa sabiedrība dzīvoja saspringti. Jebkurā brīdī Rīgā varēja atkārtoties Viļņas traģēdija. Vēlā svētdienas vakarā OMON veica uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Gāja bojā S. Konoņenko, A. Slapiņš, V. Gomanovičs, E. Riekstiņš.
1991. gads bija tautas atmodas kulminācijas gads. Tas bija laiks, kad tauta parādīja pasaulei, ka nekas nav lielāks par Tautu. Nav aizmirstami mirkļi, kad sveši cilvēki uzsmaidīja cits citam, kad ik mirkli varēja sākties dziesma, kuru dziedāja cits citam pilnīgi nepazīstami cilvēki. Stāsta Maija Šūpole.
Mēs, lauberieši, saņēmām uzaicinājumu piedalīties Rīgas apsargāšanā 13. janvārī, kad bijām lielajā tautas manifestācijā Komjaunatnes krastmalā. Manifestācijā piedalījās ļoti, ļoti daudz cilvēku, jo iepriekšējā naktī Lietuvā bija ārdījies OMON. Manifestācijas laikā visi klausījās radio, jo pārraidīja runas no tribīnes, bet virs mums visiem savus motorus ducināja helikopteri, lai traucētu pārraidi un sadzirdēšanu. Tika izmestas pat proklamācijas. PSKP nevarēja mierīgi atdot varu tautai, bet tauta to paņēma bez atļaujas. Traki jau bija, un pār muguru skrēja skudriņas, kad pa radio paziņoja, ka kaut kur Rīgas pievārtē parādījušās bruņumašīnas, un lūdza saglabāt mieru. Un tā 13. janvārī un vēl daudzas citas naktis braucām sargāt Rīgu — ar autobusu, apmēram 15 cilvēki. Sargājām tieši TV torni. Visur dega ugunskuri, skanēja dziesmas. Atceros, mēs dziedājām "Vālodzīti". Pārējie pat apklusa un klausījās. Gājām arī apskatīt pilsētu, lai redzētu, kā izskatās citur. Mēs ar Maiju Pumpuri gājām pa Zaķusalu un brīnījāmies, ka nav ne mazāko baiļu, visi bija savējie. Bandītiem šinīs naktīs bija jāpaliek mājās. Liels pārdzīvojums bija, kad Rīgas iedzīvotāji nesa barikāžu dalībniekiem ēdienu. Daža sieviņa bija izvārījusi tikai pāris litrus zupas, bet mums tā bija jānogaršo, jo viņas acis to lūdza. Un tādu bija ļoti daudz. Pastaigājoties mēs redzējām dažādus tanku aizsprostus, betona bloki bija nokrauti tā, lai nevarētu iebraukt ne televīzijā, ne Doma laukumā, kā arī daudz mašīnu. No Lauberes aizbrauca lielais "KAMAZ", kuru saremontēja speciāli, lai to tur aizbrauktu un noliku uz tilta. Interesanti bija dažādi uzraksti uz betona plāksnēm. Piemēram: "Ar Godmani un godu Pret varmākām un sodu!" Viss tas kaitināja vēl valdošo komunistisko partiju. Bet mums bija noteikts, ka mēs neko nedrīkstam uzsākt, ja parādās OMON, lai tos neizprovocētu uz vardarbību, jo armijas jau tur nebija un ieroču arī ne. Gadījās, ka Mārtiņš Ūdris apņēmīgi teica: "Lai tik parādās, es viņiem!" Bet es viņam stingri noteicu: "Tu pat akmeni nedrīksti pacelt, lai viņi mūs nevarētu samalt miltos. Saprati?" Gadījās, ka pāri tiltam brauca OMON vai kāds kaut ko tādu bija dzirdējis, tad visi sakāpa autobusos vai mašīnās, lai nerēgotos viņu priekšā un neradītu iemeslu vardarbībai. Pabaiļojušies autobusos un parunājušies, nomierinājāmies un atkal brīvi pastaigājāmies, sildījāmies pie ugunskura, dziedājām un stāstījām dažādas anekdotes un nostāstus. Atmiņā palikusi tā laika anekdote, ka Latvija lūdz Kremlim vienu dienu brīvības. No sākuma Maskava nepiekrīt: "Priekš kam jums vajag vienu dienu brīvības?" Beidzot tomēr piekāpjas un Krievijas karaspēks izbrauc aiz Latvijas robežas, bet Latvija steidzīgi piesaka karu Zviedrijai un tūlīt kapitulē. Zviedri ienāk Latvijā, slēdz robežu ar Krieviju, un Latvija brīva!
Uz vienas no mašīnām bija novietots televizors, to visi skatījās. Redzējām, kā ASV sāka karu ar Irāku ap diviem naktī. Un visi to salīdzināja ar Latviju, ka Krievija varētu šinīs dienās darīt ļaunu mūsu mazajai cilvēku saujiņai. Lielās valstis aizņemtas ar Irāku un citu lielo politiku, mūs pat nedzirdētu.
Bijām aizgājušas uz Doma baznīcu pielūgt Dievu par Latviju, cilvēki gāja iekšā un ārā, visi uzvedās klusi un svinīgi. Toreiz jau mēs vēl nebijām pieraduši baznīcas apmeklēt, Dievu lūgt un nebaidīties un nekautrēties to darīt. Un visur mūs aizkustināja cilvēku labestība. Tie piedāvāja mums karstu tēju, lai sasildītos, un maizītes, lai stiprinātos. Un toreiz vēl domāju, Latvija bojā neaizies, jo latvieši prot dziedāt, nedzēruši neko stiprāku. Dziesma, dziesma, dziesma! Latvieši parādīja, ka var uzvarēt ar dziesmu.
Tā es atceros 1988. gada 7. oktobri, lielo tautas sapulci Mežaparkā, kad visa plašā Mežaparka teritorija bija tik pilna ar cilvēkiem, ka nevarēja pat roku pacelt, lai aplaudētu. Viens otram teicām: "Šoreiz tu aplaudē manā vietā!" Un svarīgi ir saprast, ka tie toreiz bija viens otram pilnīgi sveši cilvēki, iepriekš nepazīstami. Tos bija kopā savedusi doma par Dzimteni, par tās brīvību. Un grandiozs bija mirklis, kad pirmo reizi Latvijā, pilnīgi brīvi tornī pacēlās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Šajā mirklī cilvēki slaucīja asaras! Bija liels pārdzīvojums arī D. Īvāna lūgšana Latvijai: "Piedod mums, piedod, māte Latvija!" Un tad beidzās sapulce, visi plūda uz vārtiem, kā vilnis viļņojās ļaudis un dziedāja nepārtraukti. Kolīdz kāds iesāka pāris vārdus, tā uztvēra cits, un viss Mežaparks skanēja kā viens liels koris.
Tās bija neaizmirstamas, saulainas, draudzības pilnas dienas un naktis tiem, kuri aktīvi paši piedalījās barikādēs vai citās vietās.
Jo vienmēr ir vieglāk tam, kurš pats ir izgājis no mājām, nekā tam, kurš gaida savu tuvo mājās pārnākam. Sākumā uz barikādēm atļāva braukt visiem, kas vēlējās. Ļoti daudz brauca vecāki cilvēki, bet vēlāk drīkstēja ierasties tikai vīrieši. Un mājās palicējas sievas un mātes ar asarām acīs nāca viņus pavadīt, jo nebija zināms viņu liktenis. Tāpēc lielai ļaužu daļai 1991. gada janvāris Latvijas vēsturē paliks kā briesmu pārņemts, draudošs un asaru pilns mēnesis. Tomēr arī šinīs dienās Dievs bija pārklājis savu svētības lakatu pāri mūsu zemei un ienaidnieku uzbrukumus novērsis. Mātes un sievas, raudādamas pie sveču liesmas, no savām asaru straumēm izveidoja biezu mūri, lai ienaidnieki nespētu tam pārkāpt. Taču ap 18. un 19. janvāri jau uz barikādēm netika atļauts ierasties, jo, sargādami tautas dzīvību, Tautas frontes vadītāji lika mums palikt mājās. Bija pat komiski pārpratumi, kad kāda sieva, prasīdama, kāpēc es nerīkoju braucienu Rīgu sargāt, un domādama, ka es esmu pakļāvusies komunistu prasībām nomierināties, kliedza man: "Ak tu, Rubika cūka!" Tautas frontes vadītāji pareizi rīkojās. Tas bija redzams no 20. janvāra nakts, kad Rīgā aizgāja bojā vairāki cilvēki. Un visa Latvija brauca pavadīt A. Slapiņu un pārējos aizgājējus. Dega svecītes, kuras vējš nezin kāpēc nespēja nodzēst. Un tomēr viņu asinis nebija lijušas velti, tas deva spēkus iet pretim Latvijas uzplaukumam. Tagad visa Latvijas tauta gaida un cer, ka mūsu Atmoda un tas saviļņojums nebūs bijis velts.
Pēc Maijas Šūpoles stāstītā šķiet, ka viņa ir ar mieru šīs dienas pārdzīvot vēlreiz. Taču visi tā nedomā. Es nenosaukšu šā cilvēka vārdu, bet, kad uzdevu jautājumu, vai viņš būtu ar mieru iet vēlreiz uz barikādēm tieši šodien, atbilde bija: "Man būtu jāpadomā." Es vaicāju: "Kāpēc?" Un viņš man atbildēja: "Tāpēc, ka no tā, par ko mēs toreiz stāvējām, maz kas ir piepildījies."
Pēc Maijas Šūpoles stāstītā, bailēm nebija pamata. Bet man bija tikai septiņi gadi, un jau tanī prātā es visu nakti negulēju. Jo zināju, kur mana mamma ir aizbraukusi. Jautājumi, kuri visu nakti mani mocīja, bija: "Vai māmiņa atgriezīsies? Vai es viņai varēšu pastāstīt, kā man veicās skolā?" Šī man patiešām bija asaru pilna, baiļu pilna nakts. Varēja taču būt sliktāk, nekā bija. Māmiņa atbrauca, un šī diena pamazām izdzisa no manas atmiņas. Taču tagad, pēc 8 gadiem pārdomājot to visu, acīs atkal sariešas asaras. Varbūt tiem, kuri piedalījās, tā bija prieka pilna nakts, bet ne man, ne man.
