Pildījām pilsoņa pienākumu
|
Viens no galvenajiem pasākumiem Balvu ciema grupai bija līdzdalība 1991. gada barikāžu dienās Rīgā. Sovhoza direktors Jānis Taube autobusu braucienam atļāva bez gariem skaidrojumiem. Lai viss būtu likumīgi, vajadzēja samaksāt par autobusa izmantošanu divdesmit piecus rubļus, kas arī tika izdarīts, jo iemaksu orderim vajadzēja būt pie ceļazīmes klāt.
Iepriekšējās dienas rītā mehāniskajās darbnīcās sasaucām sanāksmi. Viļņas notikumi jau zināmi. Sanākušie (traktoristi, šoferi, darbnīcu strādnieki, speciālisti) diezgan nopietnām sejām runāja nelabprāt un uz aicinājumu braukt nebija pārāk atsaucīgi. Vairāk runāt vajadzēja sanāksmes vadītājiem. To beidzot, pieteikušies bija 7–8. Bet pēc sanāksmes sāka nākt un pieteikties iepriekš domās iegrimušie un tie, kuri sanāksmi bija nokavējuši.
Tā 16. un 17. janvārī mēs bijām pie televīzijas centra Zaķusalā. Mums ierādīja vietu, novietojām autobusu kopējā rindā un tālāk sekojām informācijai. Uztraukums un sasprindzinājums manāms, jo nupat bija noslepkavots Roberts Mūrnieks, omoniešu aktivitātes varbūt pat apogejā. Gribu minēt šo tautfrontiešu vārdus, kuri divas dienas un vienu nakti aizvadīja Rīgā pie televīzijas torņa: Māris Kozlovskis, Dzintars Laņģis, Juris Losāns, Aivars Andžs, Pēteris Kravalis, Jānis Krūmiņš, Valdis Kamaldiņš, Nikolajs Vīksniņš, Jānis Korlašs, Aivars Salenieks, Aivars Pudulis, Jānis Žugs, Jānis Sirmacis, Arvīds Žugs, Jānis Ločmelis, Vilhelms Zelčs, Juris Niedra, Leontijs Vizulis.
Atgriezāmies mājās bez starpgadījumiem. Galvenais — mēs bijām kopā ar citu rajonu tautfrontiešiem un pildījām savu pilsoņa pienākumu.
Tie, kuri brauca uz barikādēm, labi apzinājās, ka var notikt arī kas ļauns. Tomēr brauca, ticēja un cerēja, ka nenotiks. Mums visiem par laimi tās bažas, uztraukums un visvisādas nojautas nepiepildījās.
Varbūt labi, varbūt lieliski, ka tā. Šķita, ka šī vienotība būs ilgstoša un paliekoša. Diemžēl šodien pēc visiem zināmajiem notikumiem mūsu turpmākajā dzīvē jāapstiprina, ka toreiz tiešām tas ir bijis šķitums. Šodien saucēju pēc vienotības netrūkst, bet vienotības kā nav, tā nav. Barikāžu pieredze un rūdījums, kaut neliels, tomēr ir svēta lieta. Kaut mēs no Balvu ciema grupas parādījām tikai iniciatīvu un godaprātu.
Tas mazais dzejolītis par Zaķusalu bija iecerēts "Balvu Atmodai". Nezinu, kāpēc tas netika publicēts, iespējams, ka netika arī iesniegts, jo toreiz, līdz augusta pučam, laiks bija visādu politisku aktivitāšu pārsātināts, padomju varasvīri vēl bija savos amatos.
Zaķusala
Dzen janvāris Daugavas ūdeņus
Uz jūru, uz jūru, uz jūru...
Milzt satraukums prātos kā putenis, —
Mēs kaili pret dzelžainu dūri.
Ak, Latvijas brīvības līdumi!
Vai nostāvēt spēsim līdz galam?
Vai ieroču kapāti augumi
Mums jāapraud nebūs šai salā?
Jo vairogus drošus vairs neizkalt.
Un pusnakts var atnākt ar nāvi...
Balts kuģis peld turpu un atpakaļ,
Skan dziesmas, un droši var stāvēt.
1991. g. 16.–17. janvāris
