Pēc pirmās baigās nakts
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pirms pieciem naktī tika ieņemta Rīgas telegrāfa un telefona centrāle. Uzbrucēju pirmajās rindās gāja omonieši, kuriem sekoja apmēram 100 armijnieku. Tā savus vērojumus iesāka kāds šis operācijas aculiecinieks, kura vārdu nenosaukšu, jo spilgtākais viņa iespaids saistās ar uzbrucēju darbību pēc ļoti precīzi uzzīmētas shēmas.
Pirmdienas rītā centrāli apmeklējušas personas, kuras ļoti rūpīgi novērojušas un pētījušas telpu un cilvēku izvietojumu. Ir pamats domāt, bet nav pamats apgalvot: šo izpēti veikuši VDK pilnvaroti cilvēki. Viņu darbības rezultāts ļoti labi atspoguļojās uzbrucēju pārliecinošajā rīcībā. Noguldījuši uz zemes pirmos ceļā sastaptos ēkas sargus, omonieši atbrīvoja ceļu karavīriem, kas operatīvi izklīda pa stāviem, pieprasot seifa atslēgas, ieročus u. c. stratēģiski nozīmīgus priekšmetus. Iebrucēji esot asi reaģējuši uz katru neprecizitāti cilvēku izvietojumā, skaita, telpu iekārtojumā, kas nesakrita ar to, kas bija iespiedusies viņu atmiņā pēc iepriekš radītā priekšstata, prasot to (piemēram, noteiktu cilvēku skaitu pie caurlaides), kam pēc viņiem vien zināmas shēmas esot jābūt. Šo akciju papildināja ņirdzīga attieksme pret sieviešu izmisumu, bailēm, asarām (kā zināms, centrālē galvenokārt strādā tieši sievietes).
Otrdienas rītā telegrāfa centrāli «sargāja» iepriekšminētie iebrucēji. Un otrdienas rītā mēs jau vairs nevarējām sazvanīties arī ar Latvijas laukiem, tāpēc atlika cerēt uz ziņām, ko no republikas rajoniem atveda cilvēki, kurus sastapām autoostā.
***
Liepājniece Liāna Štarka nevarēja pastāstīt par to, kā šobrīd jūtas pilsētas likumīgie varas vīri un ko nolēma pilsētas padomes ārkārtas sesija, jo neskan vietējais radio, ieņemta arī televīzija, ar bruņumašīnām okupēta lidosta, sakaru iestādes, pastiprināta pat Ļeņina pieminekļa apsardze. Uzrunātā sacīja:
«Panikā cenšamies nekrist. Mierina vietējās municipālās policijas klātbūtne, kaut saprotam — viņu atrašanās ielās varam uztvert tikai kā morālu atbalstu, bet ne kā reālu spēku, kas mūs var aizsargāt pret pilnīgi neprognozējamu vardarbību, jo tikpat daudz Liepājas ielās pārvietojas arī omonieši.»
Ar salīdzinoši mierīgāku noskaņojumu Rīgā ieradās Ventspils autobusa pasažieri, kas visu vakaru un nakti bija sekojuši notikumiem pie televīzijas ekrāniem, vērojot CNN ziņas. Tie, kas ap pusnakti vēl bija pie ekrāniem, tajā varēja vērot pilsētas galvas Aivara Lemberga uzstāšanos. Pēc tās — atkal CNN ziņas un Anglijas televīzijas programma.
***
Šajā laikā Rīgā atrodas arī daudzi ārzemnieki, kas Latvijā ieradušies bez priekšnojautām par valsts apvērsumu. Divas studentes no ASV nespēja raksturot savus iespaidus, vien pateikt, ka, ieraugot bruņumašīnas, esot sākušas raudāt un esot pateicīgas tiem latviešu puišiem, kas viņas pratuši mierināt. Kāds laulāts pāris no Dānijas jau bija tuvu izmisumam, kuru radīja neizpratne par to, ka kaut kas tāds vēl pasaulē varot notikt, ka miermīlīgi cilvēki varot būt tik beztiesīgi un neaizsargāti. Kaut iecerētais viņu uzturēšanās laiks Latvijā vēl nebija beidzies, dāņi drudžaini kravāja ceļasomas, jo bija uztraukušies par saviem tuviniekiem Dānijā, ar kuriem vairs neesot iespējams sazināties, arī par to, ka nav iespējams operatīvi iegūt biļetes mājupceļam…
Bet Ēriks Otens — vācu students no Ķelnes — bija ļoti apmierināts, ka pilnīgi nejauši nokļuvis Baltijā (viņš iecerējis apmeklēt arī Igauniju, ja pagūs — arī Ļeņingradu) tai tik svarīgā laikā un sapratis, ka varēs likt lietā savas iemaņas žurnālistikā.
Ēriks ieradies Latvijā arī kā kādas cilvēku tiesību aizsardzības organizācijas pārstāvis un domā, ja vien viņu organizācija Vācijā saņemtu informāciju par notikumiem Padomju Savienībā un Baltijā, tā varētu daudz ko palīdzēt. Viņš uzmanīgi sekojis pieejamajai informācijai, ko raidīja CNN kanālā, un priecājās, ka Latvijas radio par svarīgāko informējis arī vācu valodā.
Bet vislielāko palīdzību sniedz draugs no LU vēstures fakultātes — Dainis Āzens, kurš nesen studentu delegācijas sastāvā viesojies Vācijā. Abiem sastaptajiem par situāciju ir šāds vērtējums:
Ēriks: — Ja Gorbačovs paliktu pie varas, tad Baltijas valstis savu neatkarību iegūtu viena, divu gadu laikā, bet tagad šis ceļš uz brīvību var ilgt arī desmit gadus. Protams, es neatbalstu šādu apvērsumu un to, kā tas tiek realizēts.
Dainis: — Kad biju Vācijā, tā pa īstam apjautu, ka Gorbačova atrašanās valsts prezidenta amatā Baltijai ir labvēlīgākais no iespējamiem variantiem. Tagad šī doma nostiprinājusies. Tas var vilkties ļoti ilgi, jo armija ir spēks, kura priekšā esam bezspēcīgi, bet, skatot analoģijas vēsturē, domāju, ka apvērsuma iniciatoriem agri vai vēlu savas pozīcijas būs jāatstāj.
Ināra Egle
