Savā zemē valdīt pašiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Juris Bojārs dzimis 1938. gadā Rīgā strādnieku ģimenē. 1957. gadā beidzis Ogres mežrūpniecības tehnikumu, tad strādājis Kalnu Altajā un Latvijā. Pēc dienesta Padomju Armijā 1966. gadā Maskavā beidzis PSRS Valsts drošības komitejas Augstāko skolu un sešus gadus strādājis Latvijas PSR VDK. 1963. gadā uzņemts PSKP. No 1972. līdz 1984. gadam strādājis Latvijas PSR Ārlietu ministrijā kā otrais sekretārs, padomnieks, bet vēlāk — protokolu un konsulārās nodaļas vadītāja vietnieks. Vienlaikus amatu apvienošanas kārtā — LVU Juridiskajā fakultātē pasniedzis starptautiskās tiesības un starptautiskās privāttiesības un PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātiskajā akadēmijā aizstāvējis juridisko zinātņu kandidāta disertāciju. 1984. gadā pāriet pastāvīgā darbā LVU Juridiskajā fakultātē, kur viņš pašlaik ir docents. 1987. gadā PSRS Diplomātiskajā akadēmijā aizstāv juridisko zinātņu doktora disertāciju par tēmu — pilsonības tiesiskais regulējums. Vairāk nekā 200 rakstu, brošūru un monogrāfiju autors.
J. Bojārs ir Latvijas Tautas frontes Domes loceklis, Latvijas Juristu biedrības viceprezidents un Latvijas Augstākās Padomes Prezidija vadībā strādājošo Latvijas PSR Konstitūcijas sadaļu un citu likumdošanas aktu izstrādāšanas vienas darba grupas vadītājs.
Precējies. Sieva Emma ir ārste. Divu dēlu tēvs.
SAVĀ ZEMĒ VALDĪT PAŠIEM
Mana pirmsvēlēšanu programma balstās uz PSKP XIX Vissavienības konferences un Latvijas Tautas frontes Programmas pamatprincipiem, republikas ievērojamāko zinātnieku izstrādātajām koncepcijām un personīgajām atziņām. Tāpēc jau tagad pielieku un ievēlēšanas gadījumā — veltīšu visus spēkus, lai palīdzētu atrisināt šādus pamatjautājumus:
1. Izveidot demokrātisku tiesisku valsti, uzsākot šo vēsturisko darbu ar padomju sociālistisko republiku federācijas pamatprincipu pārskatīšanu, izstrādājot jaunu to savienības līgumu un nepieciešamos PSRS Konstitūcijas labojumus, Latvijas PSR Konstitūcijas jauno redakciju, vēlēšanu likumdošanu, likumu par Latvijas PSR pilsonību un citus demokrātiskus tiesību aktus.
Jaunajiem aktiem jānodrošina savienoto republiku patiesa politiskā un ekonomiskā suverenitāte, kura panākama ar visu līmeņu reālas padomju varas iedibināšanu savā teritorijā. Īstenas sociālistiskas un demokrātiskas tautvaldības nodibināšanai nepieciešams panākt visu veidu vēlēto orgānu virsvadību pār izpildorgāniem un aparātu, kuru nepieciešams krasi samazināt.
Un republikā nepieciešams radīt tādu likumdošanas, kontroles un pārvaldes sistēmu, kas garantētu mūsu tautas eksistences galveno uzdevumu — savu pašnoteikšanos vienīgajā vietā pasaulē, kur ir tās etniskā dzimtene, kuru tā slacījusi saviem sviedriem un asinīm vairāk nekā četrus gadu tūkstošus. Vienīgajā teritorijā, kur tā var kopt savu kultūru un zinātni, mācīt bērnus savā valodā, dziedāt savas dziesmas, celt savus pieminekļus un tempļus. Mēs neko negribam uzspiest citiem, bet savā zemē gribam valdīt paši. Tāpēc Savienības līgumā arī nepieciešams stingri norobežot kā republiku, tā PSRS kompetenci, atstājot Savienības pārziņā tikai federālās funkcijas, un nodot republikas skarošo jautājumu izlemšanu pašām republikām.
Apņemos likt lietā visas savas zināšanas, lai palīdzētu radīt mūsu valstī tādu tiesisku sistēmu, kurā ne tikai pilsonis ir atbildīgs valsts priekšā, bet arī valsts, tās aparāts un ierēdņi ir atbildīgi pilsoņa priekšā. Tāpēc jau tagad daru un arī turpmāk darīšu visu, lai mūsu likumdošanā tiktu ietvertas visas vispāratzītās starptautiskās cilvēka tiesību normas un principi. Apzinoties, ka augsts cilvēka tiesību aizsardzības līmenis prasa ne vien pilsoņa aizsargātību pret ierēdņu, bet arī pret citu pilsoņu patvaļu un noziedzīgu rīcību.
2. Vienlīdz piedalos un arī turpmāk piedalīšos optimāla Latvijas PSR ekonomiskā modeļa tiesiskā nodrošinājuma izstrādē, kas balstītos uz patiesu Latvijas PSR ekonomisko suverenitāti. To iespējams panākt, pārņemot republikas īpašumā visus tās dabas resursus un atgūstot tiesības patstāvīgi noteikt algas, cenas, nodokļus un citus atskaitījumus savā teritorijā, kā arī likvidējot Latvijā centrālo resoru neierobežoto varu. Pretējā gadījumā situācija neatbilst ne republikas suverenitātes principam, nedz dod iespēju ieviest republikas saimniecisko aprēķinu saskaņā ar principu — «Labāk dzīvo tas, kas labāk strādā». Vienīgi republikas saimnieciskais aprēķins ļaus garantēt mūsu iedzīvotājiem attīstītai valstij atbilstošu dzīves līmeni.
Lai rastu materiālo nodrošinājumu šim dzīves līmeņa standartam, līdzekļus kultūras objektu un dzīvokļu celtniecībai, nepieciešams visu līmeņu padomēm dot stabilus, uz ilgtermiņa normatīviem balstītus atskaitījumus no visu rūpniecisko un citu uzņēmumu ienākumiem šo padomju teritorijā un tiesības brīvi rīkoties ar šo atskaitījumu summām. Jāpanāk arī, lai visi Latvijas PSR teritorijā izvietotie uzņēmumi, kas pārtiek no republikas resursiem un pelna ārvalstu valūtu, patiesībā lielā mērā pateicoties šo resursu izmantošanai, atskaitītu stingri noteiktu valūtas peļņas procentu Latvijas PSR Ministru Padomes un vietējo padomju kontos. Šie taisnīgie valūtas atskaitījumi atļautu modernizēt mūsu rūpniecību un paaugstināt republikas speciālistu kvalifikāciju, sūtot tos studijās uz ārvalstu mācību iestādēm.
3. Mūsu ekonomisko problēmu, to skaitā pārtikas un tās rūpniecības izejvielu trūkuma likvidēšanai nepieciešams noteikt lauksaimniecības prioritāti.
Esmu pārliecināts, ka jāatjauno latviešu viensētu tradīcijas uz nerentablo kolektīvo un valsts saimniecību rēķina. Jāatdzimst latviešu zemniekā darba tikumam. Un šoreiz tas jābalsta jau ar moderno lauksaimniecības tehniku, kas iepērkama ar atvieglotiem noteikumiem.
4. Republikas rūpniecībai jābalstās vienīgi uz modernas augstas tehnoloģijas produkcijas ražošanu. Izmantojot starptautisko darba sadali, nodibinot kopējos uzņēmumus ar attīstīto, industriālo ārvalstu firmām, aktīvi izejot ar tādējādi saražoto produkciju un ārzemju partneru palīdzību pasaules tirgū nolūkā ne tikai atpelnīt par iepirkto importa tehniku iztērēto valūtu,
bet arī lai papildinātu republikas valūtas rezerves.
5. Cinīšos, lai panāktu reālu visu Padomju Savienībā dzīvojošo tautu līdztiesību. Mēs nedrīkstam pieļaut ne lielvalstiskā šovinisma, ne nacionālisma ekscesus. Mums konsekventi jāsauc pie atbildības personas, kas kūda uz starpnacionālo naidu un sadursmēm.
Visu mūsu republikā dzīvojošo tautību pārstāvjiem jādod iespēja brīvi attīstīt savu kultūru un, iespēju robežās, mācīt bērnus savā valodā, panākot ne tikai reālu divvalodību, bet arī visnotaļ pietuvojoties demokrātiskai, brīvai daudzvalodu sistēmai. Patiess internacionālisms ir nevis uz vienas valodas balstīts beznacionālisms, bet gan daudzu nacionālo kultūru uzplaukums.
6. Daudz spēku esmu nolēmis veltīt arī vides aizsardzības un atveseļošanas jautājumiem. Arī šajā jomā mums jāuzsāk plaša ārējā sadarbība, kas garantētu Baltijas jūras aizsardzības starptautisko nolīgumu realizāciju. Ne mazāka uzmanība veltāma augsnes, pazemes ūdeņu un gaisa baseina aizsardzībai un atveseļošanai.
7. Nepieciešams panākt arī sociālā taisnīguma iedibināšanu, kā noņemot jebkurus ierobežojumus algām, tā likvidējot sociālās privilēģijas ikvienam, izņemot bērnus, grūtnieces un invalīdus.
Par mūsu tautas vienu no galvenajiem pamatuzdevumiem uzskatu strauju tās dzīvā spēka audzēšanu, radot piemērotus dzīves un ekonomiskos apstākļus jaunajām, to skaitā studentu ģimenēm.
Neatlaidīgi jāpopularizē jauniešu vidū veselīgas, lielas ģimenes ideja, uzskatot trīs bērnus par minimumu. Sabiedrībai visiem spēkiem jāpalīdz jaunajām māmiņām, palielinot tām apmaksātā pēcdzemdību atvaļinājuma ilgumu līdz trim gadiem un nosakot 50—100 rubļus lielas ikmēneša piemaksas par katru bērnu. Sociālā taisnīguma nodibināšanai vienlīdz nepieciešams gan atņemt nepelnītās sociālās privilēģijas staļinisma noziegumu vaininiekiem, gan ievērojami palielināt pensijas to upuriem, nekavējoties izmaksājot kompensācijas visu gadagājumu prettiesiski represēto ģimenēm.
Vienlīdz nepieciešams ievērojami palielināt visas minimālās pensijas. Visas pārējās pensijas un algas nepieciešams saskaņot ar iztikas minimuma prasībām un automātiski palielināt tās saskaņā ar inflācijas koeficientu tāpat kā izmaksas ģimenēm ar mazgadīgiem bērniem.
8. Tāpat nepieciešams krasi paaugstināt valsts investīcijas veselības aizsardzībā, izglītībā, kultūrā un zinātnē, jo visās šajās nozarēs sabiedrības ieguldītā nauda attaisnojas vislielākajā mērā.
9. Uzskatu, ka valsts pārstāvības orgāniem jāņem savā kontrolē visi militārie, iekšlietu un drošības kontingenti. Nekāda mūsu valsts spēka lietošana ārpus PSRS robežām nedrīkst notikt bez Augstākās Padomes sankcijas.
10. Valsts demokratizācija būs vislielākajā mērā atkarīga no patiesa atklātuma ieviešanas visās valsts sfērās, ierobežojot to vienīgi ar valsts drošības un citu personu goda neaizskaramības kritērijiem.
11. Nepieciešams panākt arī vispāratzītu cilvēka tiesību līmeni jautājumā, kas attiecas uz iespēju brīvi ceļot uz ārvalstīm personīgos nolūkos bez jebkādas atskaites un atļaujas saņemšanas, kā no savas iestādes vadības un arodbiedrības, tā arī partijas orgāniem. Pārvietošanās brīvības ierobežojumi iespējami vienīgi likumā noteiktajā kārtībā.
Juris Bojārs,
juridisko zinātņu doktors
