«Vai būs kam rīkot XXVIII kongresu?»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šāds jautājums tika uzdots Maskavas augstākās partijas skolas rektoram profesoram Vjačeslavam Šestakovskim, kas nolasīja referātu Latvijas Komunistiskās partijas CK partijas un saimnieciskā aktīva republikāniskā semināra dalībniekiem. Jau pēc šā jautājuma skaidrs, ka saruna bija atklāta. V. Šestakovskis, uzsvēris, ka viņš necenšas savus apsvērumus uzdot par patiesību pēdējā instancē (šodien vispār nevienam nav patiesības monopola), centās klausītāju uzmanību pievērst partijas atjaunināšanas iespējai.
Daudz ir tādu, kas vispār partijā nesaskata atjaunināšanās potenciālu. Orators sevi nepieskaita pie tiem cilvēkiem, kam ir šādi uzskati. Tomēr viņš atzīmēja, ka tas ir sarežģīts uzdevums. Vispirms tāpēc, ka partijā šobrīd skaidri redzami iezīmējušās vairākas plūsmas (V. Šestakovskis savu argumentu ilustrēšanai minēja pētījumu datus, ko Maskavas augstākā partijas skola ieguvusi galvenokārt KPFSR, kas klausītājos izraisīja papildinteresi). Lai arī pagaidām šīs plūsmas organizatoriski nav noformējušās, bet idejiskā norobežošanās ir skaidri redzama. Patiesi, kā lai apvieno cilvēkus, kas uzskata, ka visas deformācijas partijā un sabiedrībā sākušās pēc XX kongresa un aicina atgriezties pie Staļina «partijas kareivju» koncepcijām, ar tiem, kas iestājas par PSKP pārtapšanu tradicionālā (visai pasaulei, bet pagaidām ne mums) parlamentārā partijā? Un cik daudz vēl grupu ar starpposmu uzskatiem, kuru pārbūves mērķu un ceļu izpratne bieži vien kardināli atšķiras.
Teikt, ka V. Šestakovska runā izskanēja atbilde uz šo jautājumu, diezin vai ir iespējams. Tomēr viņš izteica pārliecību par šādas apvienības nepieciešamību (vismaz pēc apvienošanās mēģinājumiem), ņemot par pamatu pilsoņu saskaņas imperatīvu sabiedrībā, bez kā, viņaprāt (un arī pēc vairāku citu politologu vērtējuma), visai iespējama pārbūves procesu apstāšanās, novirze no demokrātijas.
Ja tāda apvienošanās arī iespējama, runātājs to saskata ar noteikumu, ja partijā tiks pieļautas frakcijas ar visai atšķirīgām platformām. Protams, tas prasīs arī pašos pamatos grozīt Statūtus, nevis kosmētiskas «pilnveidošanas» mēģinājumus. Šiem jaunajiem Statūtiem jānodrošina patiesas, nevis gadu desmitiem deklarētas partijas pirmorganizāciju tiesības. Visi uzņemšanas, partijas piederības, kadru darba jautājumi būs to kompetencē. Turklāt kadru darbā obligāti jāatsakās no nomenklatūras. Partijai jākļūst par sava veida tādu kadru audzētavu, kas spējīga konkurēt brīvā darba tirgū.
Par partijas darba metodi jākļūst diskusijai, pret ko šobrīd daudzi dažādos partijas vadības līmeņos kategoriski iebilst. Turklāt, kā uzsvēra V. Šestakovskis, jo tālāk uz Austrumiem, jo spēcīgāks aizlieguma sindroms. No vienas puses, tas darbojas pret partijas autoritāti, bet, no otras puses, rosina ekstrēmistiskas noskaņas, kas, starp citu, ņemot vērā tādu stāvokli, ir pilnīgi saprotamas.
Reāli izvirzījusies arī federālisma problēma partijā. Turklāt tas notika pēc Lietuvas Komunistiskās partijas XX kongresa. Pirms tam daudzi šo problēmu uzskatīja par tīri teorētisku. Turklāt aizvien neatlaidīgāk izvirzās jautājums par Krievijas Komunistiskās partijas izveidi. Pēc V. Šestakovska domām nopietns solis šajā virzienā iespējams jau vairāk nekā divdesmit pilsētu partijas klubu pārstāvju sanāksmē, kas notiks Maskavā sestdien un svētdien. Gadījumā, ja tiks izveidota Krievijas Komunistiskā partija, PSKP kļūs savā, ziņā līdzīga mazai komunistiskai internacionālei, kuras lēmumi būs tikai rekomendējoši.
Taču atgriezīsimies pie jautājuma, ar kuru sākām stāstījumu par šo tikšanos. Atbildot uz. to, V. Šestakovskis uzsvēra: viņš nedomājot, ka process ritēšot tik strauji. Strauji panākumi iespējami tikai emocionālā sfērā. Un vispār pārcirst vienā mirklī kontaktus iespējams tikai kabinetā, nevis dzīvē. Pārāk cieši esam savienoti. Par to liecina arī SEPP piemērs.
Vladimirs GOLOVANOVS
