Pazīstamā silueta pārvērtības
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Mūsu priekšstati par Dziesmu svētkiem jau ieguvuši gluži konkrētu vizuālo veidolu. Un tas saistās ar Mežaparka Lielo estrādi, kurā notikuši septiņi svētki — tātad vismaz vienas paaudzes dziedātājiem tā ir vienīgā un Lielā estrāde.
Bet atcerēsimies — paši Pirmie (1873.), kuri notika toreizējā Ķeizardārzā (tagad — Dziesmu svētku parks), pulcēja dziedātājus īpašā, tikai tai reizei celtā tribīnē, ko projektēja latviešu arhitekts J. F. Baumanis. Pēc viņa iecerēm celtas būves arī Otrajiem (1880.) un Trešajiem (1888.) Dziesmu svētkiem. Arī turpmākajiem svētkiem īpašas celtnes — gan paviljonu, gan estrādes veidā — projektējuši izcilākie latviešu arhitekti — K. Pēkšēns, E. Pole, P. Kundziņš un A. Birzenieks. Jāpiebilst, ka Aleksandra Birzenieka projektētas bija arī tās divas estrādes, kuras Esplanādē (tag. Komunāru laukums) uzcēla pēc kara.
Tikai trešie pēckara Dziesmu svētki tika nodziedāti mums pazīstamajā estrādē — tas notika 1955. gadā, un tās projekta autors bija V. Šņitņikovs, piedaloties K. Daujātei un G. Irbītei. Vai tā ir nabadzības izšķērdība — uzturēt šādu lielu celtni tikai ar mērķi, lai tur reizi pa pieciem gadiem pulcētos Dziesmu svētku dalībnieki? (Kā liecina pieredze — cita stila pasākumiem šī estrāde varbūt gan noderētu, taču sabiedriskā doma tam diezgan sīvi pretojas.) Varbūt lētāk būtu celt ik reizi jaunu, estrādi, atbilstošu vadošajām arhitektūras strāvām un mums pieejamiem celtniecības sasniegumiem? Tad varbūt piepildītos daudzu senkārots mērķis — lai tā būtu ja ne pašā Rīgas centrā, tad vismaz tuvu tam, kā tas bijis pirmo Dziesmu svētku laikā.
Taču fantāziju laiks, vēl īsti nesācies (kā to varēja gaidīt pēc 1985. gada svētkiem), jau beidzies. Līdz Dziesmu svētkiem palicis mazāk nekā pusgads, tāpēc jārēķinās tikai un vienīgi ar realitātēm un jādomā, kā ieviest kārtību visā Kultūras un atpūtas parka teritorijā. Par šo darbu sarunājos ar «Pilsētprojekta» arhitektu Juri PAEGLI, vienu no šī rekonstrukcijas projekta autoriem.
— Esmu tik ļoti saradusi ar esošo Dziesmu svētku estrādes veidolu, ka grūti pat iedomāties, ka svētki izskanētu pilnīgi jaunā celtnē. Tā it kā nav mūsdienīga, taču vai estrādes projekts ir pretrunā ar līdz tam pastāvošajām Dziesmu svētku celtņu tradīcijām?
— Pietiek atcerēties vecās estrādes un to uzbūves principus — toreiz būvēja, izkārtojot stabus un nepieciešamos skaņas atstarotājus. Līdz ar to izveidojās ritmiski izvietotas arkas. Šis princips jau bija izveidojies, un to nebija nekāda iemesla aizmirst, projektējot arī Mežaparka estrādi. Toreiz arhitekts V. Šņitņikovs, kurš pie šī darba strādāja, neuzdrīkstējās ignorēt šīs mūsu arhitektūras tradīcijas, jo šeit jau bija viss izveidojies un no malas to jaukt neuzdrīkstējās. Kaut varbūt ar kādu no arhitektiem toreizējās varas varēja izrēķināties personīgi. Bet, kā man tika mācīts, «sociālistiskais reālisms ir nacionāls pēc formas»… Un arhitektūrā šī «nacionālā forma» bija aktuāla.
— Kāds jums kopā ar arhitektu Andreju Ģelzi tika dots uzdevums, strādājot pie estrādes rekonstrukcijas?
— Kādu gadu jautājums par Dziesmu svētku estrādi netika risināts. Bet par to domāt taču bija tik daudz laika! Tagad veicam uzdevumu, kāds mums dots — estrādi paplašinām. Diriģenti pēc jau esošās pieredzes rēķina — svētkos varētu piedalīties 14 — 15 000 dziedātātāju, un tādam skaitam izbūvēsim estrādi, kurā līdz šim bija apmēram 10 000 vietu. Pārveidota ir skatuves daļa, kurai izlīdzināts līmenis. Paplašinājums iegūts, sānos izbūvējot papildu tribīnes dziedātājiem. Lai uzlabotu akustiku, izvietoti papildu atstarotāji, kuri novietoti tādā leņķī, lai skaņa tiktu izkliedēta. Līdz šim visās klausītāju zonās skaņa netika justa vienādi. Arī tagad šī kvalitāte atšķirsies, bet ne tik lielā mērā. Vēl tiek spriests par to, kur varētu atrasties gan valsts karogs, gan Dziesmu svētku karogi. Ir doma arī par svētku uguni.
— Bet kas notiks ar tām skulptūrām, kuras atradās sānu malas? (To autori — V. Altbergs un Ļ. Bukovskis, bet to galīgo veidolu darinājumi K. Zemdegas vadībā.) Mums jau ir bēdīga pieredze ar iznīcinātām skulptūrām un pieminekļiem — galu galā ikviens no tiem ir sava laika liecinieks, un būtu liekulīgi it kā pēkšņā apskaidrībā no šīm skulptūrām, kurās pārsvarā akcentēta «vecākā brāļa» gādība, novērsties…
— Mēs tās noņēmām no tām vietām, kur tās līdz šim bija atradušās, lai estrādi varētu pārbūvēt. Taču projektā paredzētas vietas līdzās estrādei, kur tās domājam novietot. Ir jau izveidoti laukumiņi to novietošanai. Bet mūsu kultūras darbinieki skatās uz projektu un nobīstas: kā tas izskatīsies, vai nebūs komiski? Nu, būs komiski — pasmaidīsim! Nebūs vismaz jāraud! Un nebūs jādauza. Skulptūras ir kādus 3 metrus augstas. Tur ir tāds raupjums, bet nav jau tā, ka nevarētu skatīties. Bet vēlreiz grib šai «skulptūru jautājumā» dibināt komisiju…
— Kā tiks pilnveidota parka pārējā infrastruktūra?
— Mežaparkā darbojas saimnieciskā aprēķina uzņēmums, kurš jau uz skolēnu Dziesmu svētkiem veica lielu daļu labiekārtošanas darbu. Tagad viņi ir pasūtījuši nelielu tirdzniecības paviljonu projektu, kuru izveidoju es pats, par pamatu izvēloties tradicionālo latviešu ēku proporciju — esmu redzējis Piebalgā tādus siena šķūnīšus ar pazemu jumtu. Šo paviljonu tipiskākā iezīme ir vienkāršība un reizē arī monumentāls siluets. Tie atradīsies mežā, nost no galvenās estrādes, lai netraucētu kustību galvenajā ejā. Mājiņas tiks celtas no koka, ar lubu jumtiem. Pēc šo pasūtītāju uzdevuma projektēju arī kādreizējā kinoteātra pārbūvi. Tas nodega, un līdz šim parka teritorijā stāvēja nepievilcīgas drupas. Izmantojot fasādi, kura palikusi vesela un kurā vērojamas tālaika staļiniskās arhitektūras pēdas, neko būtiski nepārbūvējot, tikai pārliekot akcentus, tiks izveidota mūsdienīga ēka, kurā būs gan kinozāle, gan iespējas rīkot deju vakarus, arī sapulces un citus sarīkojumus. Taču uz Dziesmu svētkiem paspēsim tikai sakopt fasādi, lai nerēgotos šīs drupas. Zaļajā teātri salabos solus.
— Vai līdz svētkiem darbi tiks paveikti? Varbūt beigās pašiem dziedātājiem nāksies piekrāsot solus?
— Strādā 58. celtniecības pārvalde, kuru vada R. Ginters — viņi šo darbu uzņēmās, tīri patriotisku jūtu vadīti. Lielākā daļa montāžas darbu jau ir pabeigta. Vairogus taisa no koka. Nāk klāt vēl dažādi neparedzēti sīkumi, bet ziema pagaidām celtniekiem ir «izdevīga», tāpēc domāju — viss tiks pabeigts laikā.
Intervēja
Aija CĀLĪTE
