Patiesība ir risks

No Barikadopēdija

Pašiem savu vēsturi pārrakstīt Lielais Tautu Tēvs mums ir iemācījis pamatīgi.

Par «savu vietu pagātnē» strīdēties tagad ir modē: kurš bijis visdrosmīgākais, kurš žņaugos visvairāk patiesības pateicis, kurš pirmais izrunājis vārdu «mafija». Lai gan to varētu noskaidrot vienkāršāk: pašķirstot padzeltējušos drukas darbus un apskatoties.

Es gan nekad neesmu varējis... piedodiet, gribējis pateikt VISU patiesību, jo līdzās ideoloģiskajai cenzūrai patiesības devas vienmēr regulējušas ne tikai pilsoniskas, cilvēciskas vai ētiskas barjeras (iedomājieties — arī tādas ir pastāvējušas!), bet arī — un galvenokārt — masu sociālais pasūtījums.

Visos laikos cilvēki ir pieprasījuši tikai PUSI patiesības: to pusi, kura parocīgāka un komfortablāka, jo visa patiesība ir dzelkšņaina, skaudra un netīkama. Tā, piemēram, «tīši nodzirdītā tauta» nekad nav pieļāvusi varbūtību, ka ir iespējams arī atteikties un nedzert. Savukārt «sausā likuma» ierobežojumi allaž vērtēti kā sistēmas uzbrukumi cilvēktiesībām.

Pirms kāda gadu desmita visu sabiedrības laiku un telpu bija paralizējusi veiklu afēristu sagudrota «piecrubļu spēle»: cilvēki sūtīja cits citam naudu, būdami svētā pārliecībā, ka tādējādi viņi visi kļūs bagāti, nevienam gluži neko neatņemot. Savā taisnīguma vientiesībā es nolēmu apšaubīt šādu teoriju, uzrakstīdams repliku «Kā slaistam tikt uz Eldorado».

Ak, naivais! Kādas vēstules es saņēmu! Es taču nebiju ņēmis vērā to, ka pārāk ilgi no sabiedrības apziņas ticis ārā deldēts Antiņa «buržuāziski nacionālistiskais» darba tikums, tāpēc cilvēkiem daudz vilinošāks likās muļķīša Ivanuškas «dialektiskais» princips: neatejot no kases, tas ir, nenokāpjot no krāsns, pēc līdakas pavēles ar visu sildāmguļamierīci jāšus doties pretim saulainajai nākotnei.

Mani vienkārši izlamāja.

Un ko nu par sabiedrību — pat kolēģi neticīgi grozīja galvas. Sporta komentētājs Jānis Vahers man ticēja, bet viņš pa pastu jau bija saņēmis ap 90 rubļu, kas inflācijas sākumā vēl bija krietna nauda. Ko tu pret faktiem iesāksi?

Noskaitos un uzrakstīju otru repliku, kurā atklāju ģeniālo, bet tāpēc vienkāršo mehānismu: kādā veidā jūsu nosūtītā nauda nonāk galvenokārt blēžu kabatās.

Īsu laiku bija klusums. Un tad: «Cien. korespondent! Viss jau ir pareizi, kā Jūs rakstāt. Bet Jūsu noziegums ir tas, ka atmaskodams esat atņēmis cilvēkiem cerību.»

...Lūk, tā! Un punkts. Ak, rožainie miti!

Saka: tas jau bija toreiz. Tagad viss ir citādi.

Nekā! Mēs visi esam sistēmas upuri. Un, jo trakāk iet, jo aktīvāk meklējam ienaidnieku.

Ja pravietim dzērumā ir atgadījusies kļūme un viņš nejēdzīga misēkļa dēļ ir aizgājis bojā, tad tik banāls notikuma izskaidrojums nevienu neapmierina. Ir vajadzīgs vismaz mocekļa oreols. Protams, varam teikt, ka viņu ir aprijusi sistēma. Taču sistēmu pie lietas piešūt nevar. Bet kā tu banālu pataisīsi par diženu? Ir vajadzīgs mīts. Un ir vajadzīgs, lai Pravieti būtu iznicinājuši ja ne «šķīvīši», tad vismaz «krievu parašūtisti» (arī šāda versija tikusi izvirzīta visā nopietnībā!). Un šī nopietnība un vēlēšanās ir tik stipra, ka neviens vēl, ieskaitot mani, nav iedrošinājies pateikt VISU patiesību. Tā nevienam nav vajadzīga.

Mums ir vajadzīgs neparastais, ir vajadzīgs brīnums, ir vajadzīgs mīts. Tā vārdā — lai dzīvo sabrukums, lai dzīvo mafija! Mums ir Čumaks un Kašpirovskis, kas nabagiem liks justies paēdušiem un grūtdieņus darīs laimīgus, kas izārstēs vēzi un kropļus iecels saulītē! Tāpēc neuzdrošinieties stāties ceļā masu psihozei vai, pasargdies, modināt pūli ar apnikušo jautājumu: kam tas ir izdevīgi?

Lai gan izdevīgums nebūtu tālu jāmeklē.

Vēl pēc gadiem pieciem, kad sabiedrība tikai tā īsti sāks apjaust Černobiļas katastrofas seku latentās briesmas, visvisādi čumaki, kašpirovski un viņiem līdzīgi brīnumdari būs vienkārši zelta vērtē: nekādas masu neapmierinātības un nekādu problēmu — ja varai vajadzēs, tad, visuvarošo «magu» sauktas, šīs masas organizēti un ar dziesmām pašas labprātīgi saplūdīs koncentrācijas nometnēs aiz dzeloņstieplēm, pa ceļam saplosot ietiepīgos individuālistus, kuri uzdrošinājušies pūlim atņemt brīnumu.

Cik labi, ka mums patiesība nav vajadzīga!

Laimīgu Jauno gadu!

JURIS BLAUMANIS,

Latvijas Detektīvžanra asociācijas topošā biļetena «Pilnīgi Atklāti» redaktors