Virgīlijs Čepaitis. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Runāšu krieviski, jo arī es kaut kādā mērā esmu staļiniskās tautu draudzības upuris. (Smiekli.) Tā bija vienvirziena iela, un pat mīlēt latviešus lietuviešiem vajadzēja pa apkārtceļu — caur Maskavu.
Iesākumam es gribu mazliet pastāstīt par pašiem jaunākajiem notikumiem Lietuvā, kuri, cik man zināms, jūs visus interesē. Vakar desmitos no rīta Ģedimina tornī svinīgi tika pacelts trīskrāsu nacionālais karogs. (Aplausi.) Jūs taču zināt, ko mums nozīmē
Ģedimina tornis — mūsu valstiskuma simbols kopš 14. gadsimta. Bet pirms šī notikuma bija desmit dienas, par kurām īsumā mēģināšu jums pastāstīt
28. septembrī Lietuvas Brīvības līga — skaitliski diezgan neliela neformāla organizācija, kas neiekļaujas mūsu kustībā, kurai esam devuši nosaukumu «Sajūdis» —, gribēja organizēt mītiņu par Ribentropa—Molotova pakta papildu protokoliem, precīzāk, par protokolu, kas attiecas tieši uz Lietuvu. Pēc šī protokola daļu Lietuvas teritorijas, kas atrodas aiz Nemūnas, Padomju Savienība ir pārdevusi hitleriskajai Vācijai par 7,5 miljoniem dolāru. Mēs, kustības «Sajūdis» dalībnieki, 23. augustā mūsu Dziesmu svētku laukumā organizējām plašu mītiņu, kurā piedalījās 250 tūkstoši cilvēku un uzstājās kā republikas vadības, tā arī mūsu kustības pārstāvji, tajā skaitā arī jums visiem droši vien labi zināmais dzejnieks Justīns Marcinkēvičs, kurš šajā mītiņā nosodīja 1939. gadā parakstīto paktu. Mītiņa apraksts nesen bija publicēts mūsu laikrakstā «Atdzimšana», kas iznāk gan lietuviešu, gan krievu valodā.
Līgas organizētajam mītiņam valdība atļauju nedeva un, savlaicīgi par to nebrīdinājusi, nolēma to izklīdināt ar nūju un asaru gāzes palīdzību. Kaut gan mītiņš nebija oficiāli izziņots un bija izplatījušās baumas, ka to organizē mūsu kustība, uz to bija ieradušies tūkstoši desmit vai varbūt vēl vairāk cilvēku. Ģedimina laukumu aplenca milicija un karaspēks. Kaut arī nebija nekādu provokāciju no mītiņa dalībnieku puses, pūlī ielauzās iekšlietu daļas speciālās karaspēka vienības un sāka sist ar nūjām katru — arī sievietes un bērnus —, kas gadījās ceļā. Šī izrēķināšanās dažādās pilsētas centra vietās turpinājās diezgan ilgi, un to pārtrauca vienīgi gadījums — tieši tajā laikā Kauņas apkaimē cietumā izcēlās dumpis, un karaspēks steidzīgi bija nepieciešams tur. Ticis galā ar uzdevumu, karaspēks atgriezās Ģedimina laukumā. Ap pieciem no rīta tur vēl arvien atradās cilvēki, kas, protestējot pret zvērisko izrēķināšanos, bija nolēmuši pieteikt bada streiku. Karaspēka daļas izrēķinājās arī ar viņiem. Dažus dalībniekus arestēja. Otrā dienā viņus tiesāja, taču attaisnoja, jo viņu rīcību nevarēja kvalificēt kā noziegumu. (Aplausi.)
Nākošajā dienā mūsu kustības grupas locekļi tika izsaukti uz partijas Centrālkomiteju uz pārrunām — partijas vadība bija sapratusi, ka situācija republikā nokaitēta un tai var būt neparedzamas sekas. Mums parādīja milicijas darbinieku uzņemtu telefilmu par nesenajiem notikumiem, un arī tajā nebija saskatāms, ka miliciju uz šādu rīcību kāds būtu izprovocējis. Valdība izvirzīja savu versiju, pēc kuras milicija it kā bijusi spiesta iejaukties, lai novērstu provokācijas no mītiņa dalībnieku puses.
Mūsu kustība šos notikumus novērtēja citādi, un tas skan apmēram tā: ir pienācis laiks teikt savu vārdu, — pat ja tas nav pareizs. Ar varu nedrīkst nogalināt vārdu. Un tieši to mēs nosodījām milicijas zvērībās. Mūsu paziņojumam vajadzēja tikt atspoguļotam televīzijā. Taču tā atteicās to darīt, un nākamajā dienā pie televīzijas studijas ēkas notika mūsu kustības pikets. Pēc tam sākās ierastā, kā mēdz notikt arī pie jums, nosodīšanas kampaņa — mītiņi dažās rūpnīcās, vēstules uz redakcijām —, kā tas notiek, mums visiem ir labi zināms.
Taču pirmdien mūsu kustības pārstāvji atkal tika pieņemti partijas Centrālās Komitejas birojā. Situācija republikā bija tik saspīlēta, ka CK ierosināja šo notikumu izmeklēšanai izveidot komisiju, kuras sastāvā vienādā skaitā būtu valdības un mūsu kustības pārstāvji. Lietuvas KP CK trešais sekretārs uzstājās televīzijā — un jau ar pilnīgi citu skatījumu uz šiem notikumiem, proti, atzina, ka no milicijas puses pieļauta pretlikumīga rīcība. Otrdien notika Lietuvas KP CK plēnums, kurā iepriekš bija paredzēts izskatīt pavisam citus jautājumus, bet kurā deva tiesības uzstāties mūsu kustības iniciatīvas grupas biedram profesoram Genzelim, kurš pieprasīja iekšlietu ministra atstādināšanu no amata un izteica neuzticību Lietuvas KP CK pirmajam sekretāram biedram Saugalim. (Aplausi.) Kaut arī bija iepriekšēja noruna ar CK, diezin vai profesors Genzelis tiktu pie vārda, ja Centrālkomitejas ēku nebūtu ielencis mūsu kustības dalībnieku pikets. Kad profesors savu vārdu bija teicis, piketētāji izklīda pa mājām. Ģedimina kalnā tika pacelts trīskrāsu karogs. (Aplausi.)
Šis notikums vēl nav beidzies. Komisija darbojas. Lai nosodītu milicijas provokācijas, pirmdien Kaunā notika mūsu kustības Kaunas padomes organizēts masu mītiņš, jo mēs uzskatām, ka tas, kas notika 28. septembrī, bija pārkārtošanās pretinieku provokācija. Viņi gribēja radīt sarežģījumus Viļņā, lai pēc tam varētu paziņot, ka stāvoklis kļuvis nekontrolējams un nepieciešami bargi pretpasākumi.
Tagad gribu pavisam īsi pastāstīt par mūsu kustību. Runāšu, ja tā var teikt, no «vecākā brāļa» pozīcijas, tāpēc ka mūsu kustība nodibinājās mazliet agrāk un mūsu ir mazliet vairāk. Domāju, ka mūsu pieredze, kas iegūta šajos četros darba mēnešos, jums noderēs: tie bija diezgan sīvas politiskas cīņas mēneši.
Mūsu kustība nodibinājās 3. jūnijā. Sākumā radās iniciatīvas grupa 55 cilvēku sastāvā, tad sāka veidoties atbalsta grupas dažādu uzņēmumu kolektīvos. Pašlaik tādu Lietuvā ir divi tūkstoši. Precīzu dalībnieku skaitu nevaram pateikt, jo mums nav biedra statusa. Mūsu kustībā — kā to labāk pateikt? — ir it kā demokrātiskāk nekā jūsu frontē, bet varbūt pie mums ir citādi apstākļi. Lietuvā atšķirībā no Latvijas praktiski nebija nekādu daudzskaitlīgu organizāciju, nedz kustību, kurām vajadzētu apvienoties. Mūsu kustība jau no paša sākuma bija vienota, monolīta. Vienīgā grupa, kura ir ārpus mūsu kustības, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir tieši Lietuvas Neatkarības līga.
Arī mēs, tāpat kā jūs, cenšamies savā kustībā apvienot visus republikas iedzīvotājus — no garīdznieka līdz ateistam, no partijas biedra līdz bezpartejiskajam, lietuviešus, poļus, krievus. Ari mērķi ir tādi paši: staļinisma un brežņevisma desmitgadēs saskaldīto, varbūt pat sanaidoto sabiedrību saliedēt un padarīt par brīvu sabiedrību, kas spēj skatīties nākotnē.
Kas šajos mēnešos paveikts? Par vienu no svarīgākajiem darbiem es uzskatu staļinisma noziegumu izmeklēšanas komisijas nodibināšanu, kura strādā jau divus mēnešus: sastāda visu represēto Lietuvas pilsoņu kartotēku un vāc ziņas par bendēm, kas nodarbojās ar masveida deportācijām un izcēlās ar īpašu nežēlību. (Aplausi.) Jāpiebilst, ka daudzi no viņiem vēl arvien ir dzīvi, saņem personālās pensijas, un daži pat sēž valdībā. Tādēļ ir pilnīgi saprotams, kādu pretdarbību sastopam no zināmu aprindu puses, no birokrātijas un pret pārkārtošanos vērstiem spēkiem. Situācija īpaši saasinājās pēc partijas 19. konferences, kurā tika pasludināta jaunā vēlēšanu sistēma, jo mūsu kustība, tāpat kā Tautas fronte, piedalīsies vēlēšanās.
Pavisam īsi vēl par vienu būtisku mūsu darba rezultātu — ir apturēta Ignalinas atomelektrostacijas trešā bloka celtniecība. (Aplausi.) Tika savākti vairāk nekā 400 tūkstoši parakstu, un tie piespieda mūsu valdību pirmo reizi ar kategorisku «nē» stāties pretim Maskavas monopoliem. Tolaik mēs pat spriedām — izrādās, ka mums ir valdība! (Smiekli.)
Nobeidzot vēl gribu pateikt, ka nesen mēs dzirdējām, kā, stāvēdams šajā pašā tribīnē, viesis no Maskavas rediģēja Jāni Peteru. Mūsu viedoklis ir tāds, ka katram no mums vispirms pašam jāievieš kārtība Lietuvā, Latvijā, Krievijā, un tad arī visā Savienībā, visā pasaulē būs vairāk kārtības. (Aplausi.)
