Tas nepaliek tikai uz papīra
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Savulaik ne mazums zinātnisku darbu, līdzīgi citām lietām, tika ražoti plauktam. Šobrīd ir citi kritēriji, citas prasības. Arī autoru vairs nevērtē pēc spējas iztapt pastāvošajai politikai. Tomēr diezin vai daudz arī šolaik būs tādu doktora disertāciju, kurās izteiktie priekšlikumi jau līdz šo darbu aizstāvēšanai būtu plaši ieviesti praksē.
Viena no tādām ekonomisko zinātņu doktora disertācijām ir LLA pasniedzējas BAIBAS RIVŽAS izstrādātā, kuru autore nesen aizstāvēja. Temats — lauksaimniecības uzņēmumu ražošanas potenciālu izmantošanas efektivitāte. Tā nu B. Rivža ir pirmā sieviete — ekonomisko zinātņu doktore Latvijā.
Viens no disertantes oficiālajiem oponentiem darba aizstāvēšanā bija Igaunijas PSR ZA profesors Mihails Bronšteins ļoti pozitīvi novērtēja šo pētījumu. Viņa viedoklis - Baibas Rivžas izraudzītā temata aktualitāte nerada šaubas. Tā ir pat lielāka, nekā autore domājot.
Pārejot uz jaunajām saimniekošanas formām lauksaimniecībā, radusies nepieciešamība vērtēt ražošanas resursus, to izmantošanas efektivitāti. Tas ļauj noteikt, kuras lielās saimniecības eksistence attaisnojas, kuras ne. M. Bronšteins uzsvēra, ka tikai pēdējos gados resursu potenciāls kā rādītājs redzams normatīvajos dokumentos.
Akadēmiķis pilnībā piekrīt autores ieteiktajai potenciālu vērtēšanas metodikai. «Agroproma» metodes ir ļoti kļūdainas. Nepareiza ir pati formula: atpalikusi saimniecība — tātad tās rīcībā vāji resursi, augsts saimniekošanas līmenis — labi resursi. Tāpēc arī labāka saimniecība saražoto var realizēt diemžēl par zemākām cenām, bet sliktākās saimniecības tirgu «stimulē» augstākas cenas.
Pozitīvi M. Bronšteins vērtēja Baibas Rivžas metodi, pēc kuras optimāli var iedalīt resursu izmantošanas efektivitāti ietekmējošos faktorus objektīvajos un subobjektīvajos. Pagaidām Baltijā nekas labāks par šo metodiku neesot izdomāts.
Augstu akadēmiķis novērtēja disertantes ieteikto ballu sistēmu speciālistu kvalifikācijas novērtēšanā. ieteikumus kadru sagatavošanas sistēmas pilnveidei. Ļoti interesanta esot tā darba daļa, kurā salīdzināti trīs Baltijas republiku resursi.
Bet tagad daži jautājumi pašai Baibai Rivžai:
— Kāpēc nolēmāt izpētīt tieši šo tematu?
— Sākšu no sākuma. Lauksaimniecības akadēmijā iestājos 1968. gadā. Jau otrajā kursā daļēji saskāros ar šo tematu. Mūs mācīja ļoti gudra, talantīga docente – Austra Brigmane. Radās nepieciešamība kādam no studentiem izpētīt sakarību starp zemes auglību un ražību. Docente izvēlējās mani. Tā es jau toreiz daļēji skāru tematu, kuru tālāk izstrādāju gan savā diplomdarbā, gan kandidātes un doktores disertācijās. Jau tolaik šis bija ļoti perspektīvs attīstības virziens zinātnē. Vispār Baltija šai zinātnes jomā ir priekšā citām republikām — gan ražošanas potenciālu analizē, gan matemātisko metožu izmanto jumā. Tiem, kas pa šo ceļu ies nākamie, jau būs vieglāk.
— Doktores disertāciju sīkāt izstrādāt pirms aptuveni desmit gadiem. Taču pa šo laiku mūsu zemes ekonomiskajā politikā tik daudz kas mainījies. Vai daļu darba jums šā iemesla dēļ nenācās pārstrādāt?
— Nē. Mans temats šai ziņā ir ideāls. Izstrādātais modelis un principi paliek nemainīgi jebkura sabiedriskajā iekārtā attiecībā uz jebkuru uzņēmumu. Tas pats sakāms arī par zemnieku saimniecībām. Protams, jo vairāk ekonomiskās patstāvības, jo svarīgāki kļūst šādi pētījumi.
Neapšaubāmi, jaunās saimniekošanas formas lauksaimniecībā rada nepieciešamību turpināt pētījumus par potenciālu izmantošanu zemnieku saimniecības. Cik lielu produkcijas īpatsvaru tās dod. kā attaisnojas to pastāvēšana?
— Ko jūs varat sacīt par tavas disertācijas zinātnisko konsultantu?
— Profesors Benjamiņš Treijs bija arī manas kandidāta disertācijas vadītājs. Šai ziņā man ļoti veicies. Neapšaubāmi, arī paša zinātniskajos darbos viņš iet laikam soli priekšā.
Kad ķēros pie kandidāta disertācijas izstrādes, viņš vēl strādāja Zinātņu akadēmijā. Bet, tā kā mans temats bija tuvs tam. par kuru B. Treijs tolaik aizstāvēja savu doktora disertāciju, tad varu sacīt, ka manā dzīvē notika laimīgs pagrieziens. Viņš uzņēmās mana» disertācijas vadīšanu. No viņa piemēra esmu mācījusies darba metodi — kā lasīt, kā analizēt. Studentus jau neapmāca zinātniskajam darbam.
B. Treijs ir cilvēks, kas noteicis visu manu zinātnisko pētījumu vadlīniju.
— M. Bronšteins disertācijas aizstāvēšanā minēja, ka savā darbā esat salīdzinājusi ražošanas potenciālu izmantošanas efektivitāti Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Kādi ir jūsu secinājumi?
— Vislabāk ar resursiem nodrošināta ir Igaunija, kura arī tos vispilnīgāk izmanto. Pēc loģikas vajadzētu būt otrādi. Jo klimatiskie apstākli tieši tur ir visnelabvēlīgākie. Un tomēr… Tam ir īpaši cēloņi. Igauņi pirmie Padomju Savienībā sāka ieviest garantēto darba samaksu. Pieauga strādātāju materiālā ieinteresētība. Igaunija ir vienīgā republika, kurā algas lauksaimniecībā strādājošiem ir lielākas salīdzinājumā ar rūpniecību.
Septiņdesmitajos gados Igaunijas laukos strauji sāka attīstīt sociālo infrastruktūru. Tādējādi kvalitatīvais darba spēks neaizgāja prom laimi meklēt. Nesabrauca strādātāji cittautieši. Nepazeminājās ražošanas kultūra. Latvijā mēs šo brīdi nokavējām. Pēc tam, protams, ieguldījām līdzekļus arī sociālajā sfērā, bet darbaspēks jau bija vējā…
Igaunijā mazāka ir arī saimniecību polarizācija. Mūsu republiku statistiskā ziņā «uz leju velk» ekonomiski vājās saimniecības. Vispār vadības stils pie igauņiem, kā apgalvoja arī Bronšteins, vienmēr bijis demokrātiskāks...
— Kādus priekšlikumus saimniekošanai uz laukiem iesakāt savā disertācijā?
— Paši galvenie — saimniecības nepieciešams vērtēt ne vien pēc resursu daudzuma, bet arī pēc to izmantošanas līmeņa. Diemžēl mūsu ekonomiskā politika pret visām saimniecībām ir vienāda.
Saimniecības, kuras ir bagātas, varētu aizdot savus brīvos līdzekļus tām saimniecībām, kas labi strādā, bet ir nabagākas.
Ļoti svarīgi ir pilnveidot mācību procesu, speciālistu sagatavošanu lauksaimniecībai. Profesionālisma, augstas kvalifikācijas loma nākotnē arvien pieaugs. Lauksaimniecības akadēmijā ļoti lietderīgi būtu ieviest papildu specializāciju. Lai sagatavo tu, teiksim, menedžerus vai konsultantus kādai no lauksaimniecības jomām, akadēmijā būtu jāstudē papildus vēl divi gadi. Un tikai pēc tādas gatavības pakāpes sasniegšanas varētu pāriet uz aspirantūru.
Mainījušās ir speciālistu funkcijas, tādēļ jāmāca daudz jauna — komercjautājumi, vadīšanas teorija. Pilnīgāk jāapgūst valodas. Jāprot strādāt ar skaitļotājiem, lai varētu stažēties ārzemēs. Bet ārvalstu pieredzes apgūšanas šobrīd uz priekšu netiksim. Lauksaimniecības vadīšanā jāpāriet uz ekonomiskām metodēm. Daudz vairāk problēmu jāatstāj pašu ražotāju ziņā, jādod viņiem lielāka patstāvība. Pārvaldes aparāti nodarboties ar ražošanas prognozēšanu, plānošanu, zinātnisko pētījumu koordināciju, starptautisko pieredzi.
— Kādus ārzemju pieredzes aspektus esat pētījusi? Kas visdrīzāk būtu ieviešams arī pie mums?
— Gandrīz katrā savas disertācijas problēmas iztirzājumā pieminu arī to. kas šai jomā sasniegts ārzemēs. Sliktākais ir tas, ka mūsu lauksaimniecībā informācija tikpat kā nav pieejama. Tā ir plaša, bet sakopota necaurskatāmos papīru kalnos, tabulas. Tāpēc grūti katrā konkrētā gadījumā atrast darbības optimālo variantu. Ārzemēs visa šī informācija atrodas mašīnas atmiņā, līdz ar to ir vienkārši pieejama. Citu valstu speciālisti nebūt nav gudrāki par mūsējiem. Bet pašmāju speciālistiem darbs ir daudz grūtāks. jo ir manāmi laikietilpīgāks.
No ārzemniekiem mums jāmācās kooperācija. Nav jēgas pašiem sākt domāt to, kas jau reiz apgūts. Ir zemes, kurās kooperācijas saknes ir ļoti senas un pieredze ir simtgadīga (Somijā, Holandē). No šīm valstīm tad mums arī jāmācās.
– Disertācijas aizstāvēšanā daudzi runātāji minēja, ka jūsu ierosinājumi vairākās Latvijas saimniecībās jau sekmīgi ieviesti...
— Vislabākā sadarbība izveidojusies ar Valmieras rajonu. Izmantojot izstrādāto metodiku, rajonā gandrīz likvidēta saimniecību polarizācija, t. i., atšķirības starp saimniecībām. Šogad visās rajona saimniecībās, izņemot divas, iegūta gandrīz vienāda raža. Tāpat ir ar izslaukumu. Tāpēc arī saimniecību gūtā peļņa izlīdzinājusies – Kā domājat – kāds veidosies turpmākais Latvijas lauku liktenis?
— Vispār esmu optimiste. Šodien atšķirībā no sešdesmito gadu ekonomiskās reformas, skartas arī īpašuma attiecības. Vairāk pārmaiņu ir arī politiskajā sistēmā. Skarti visi pārvaldes slāņi. Pati tauta kļuvusi izglītotāka. Manuprāt, īpašuma dažādība un republikas īpašums ir divi galvenie aspekti, kas ļaus uzvarēt šodienas ekonomiskajai reformai laukos
***
Jāpiebilst, ka Baiba Rivža vienmēr pietiekami daudz laika atradusi arī studentu izglītošanai. Ik gadu palīdzējusi saviem studentiem gatavoties akadēmija rīkotajiem zinātnisko darbu konkursiem. Katru otro gadu šādi konkursi notiek arī republikā. Astoņas studentes, kas piedalījušās tajos, saņēmušas tikai pirmās un otrās vietas godalgas. Pirms pieciem gadiem studente Elita Jermolajeva piedalījusies šādā starptautiska mēroga konkursā, kurā viņas darbs novērtēts ļoti atzinīgi. Tagad viņa ir Baibas Rivžas aspirante.
IEVA STRAZDIŅA
Attēlā: Baiba Rivža.
JURA ZĒBERGA foto
