Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes vienpadsmitā sesija. Valodu likumam — vienprātīgs atbalsts! (2)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
J. BURLAKOVA,
deputāte, Daugavpils sakaru mezgla operatore
Savā runā gribu uzsvērt, ka, pieņemot likumus, mums jāatceras, ka mēs esam tautas ievēlēti un mums pirmām kārtām jāievēro nevis savas domas un savas vēlēšanās, bet tieši savu vēlētāju domas un prasības. Objektīvu vēsturisku iemeslu dēļ Daugavpilī izveidojusies tāda situācija, ka tur nelatviešu iedzīvotāji ir vairākums, bet latvieši veido aptuveni 13 procentus. Taču mūsu pieņemtajam Valodu likumam jāatspoguļo visu republikas iedzīvotāju prasības.
Mūsuprāt, jautājumi, kas skar ikvienu republikas iedzīvotāju, jārisina nosvērti, kompromisu ceļā, neaizskarot ne nacionālo, ne cilvēcisko cieņu. Daudzās darba kolektīvu sapulcēs, partijas pilsētas komitejas plēnumā un pilsētas padomes sesijā tika izstrādāta programmas koncepcija, kam jānodrošina latviešu valodas apgūšana un ko apstiprināja deputāti.
Mēs uzskatījām, ka galvenokārt jāuzsver bērnu apmācīšana jau pirmsskolas bērnu iestādēs, pašos pamatos grozot pieeju latviešu valodas mācīšanai arī skolās. Ievērojot vajadzību dziļi apgūt latviešu valodu, papildus jāceļ vispārizglītojošās skolas un pirmsskolas bērnu iestādes. Tāpēc pilsētas padomes izpildkomiteja ieplānojusi trīspadsmitajā piecgadē uzcelt jaunu skolu ar 600 vietām un latviešu mācībvalodu, bet 1. vidusskolā, kur ir latviešu mācībvaloda, uzcelt piebūvi 500 skolēniem, peldbaseinu un sporta zāli, kā arī rekonstruēt veco ēku. Paredzēts, ka katrā mikrorajonā jābūt bērnudārzam vai grupai, kur audzināšanas darbs notiek latviešu valodā. Jāatzīst par pareizu un jāizplata iniciatīva, ar ko nākuši klajā tādi mūsu uzņēmumi kā lokomotīvju remonta rūpnīca, ķīmiskās šķiedras ražošanas apvienība un dzelzceļnieki, kas ierosinājuši ar saviem līdzekļiem palīdzēt uzcelt vajadzīgās ēkas un izveidot latviešu grupas pilsētas pirmsskolas bērnu iestādēs.
Mūsu celtnieki nākuši klajā ar ierosmi sestdienas talkā nopelnītos līdzekļus ieguldīt latviešu valodas apgūšanas materiāli tehniskās bāzes izveidošanā un kadru apmācīšanas fondā. Mēs ļoti ceram, ka veidot pilsētas iedzīvotāju garīgās vajadzības un modināt viņos interesi par latviešu valodas apgūšanu tuvākā nākotnē palīdzēs muzikāli dramatiskais teātris, kā arī laikraksts latviešu valodā. Taču galvenais jautājums ir kadru sagatavošana. Tāpēc šogad Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā plānots ieviest divas jaunas specialitātes: latviešu valoda un literatūra un Latvijas kultūras vēsture, kā arī latviešu valoda un svešvaloda.
Pilsētas padomes sesijā šā gada aprīlī deputāti pieņēma lēmumu lūgt Latvijas PSR Ministru Padomi izņēmuma kārtā atļaut attiecināt jaunajiem speciālistiem paredzētos atvieglojumus nodrošināšanā ar dzīvokļiem uz skolu absolventiem — mūsu pilsētas iedzīvotājiem, kas mācās specialitātēs, kuru mums akūti trūkst. — par latviešu valodas pasniedzējiem, mediķiem, arhitektiem, mākslas zinātniekiem un māksliniekiem. Tas veicinās mūsu skolu absolventu atgriešanos pilsētā un palīdzēs atrisināt kadru problēmu.
Kā liecina provizoriski aprēķini, programmas īstenošanai mums būs vajadzīgi aptuveni 2 miljoni rubļu. Ņemot vērā šos izdevumus, mēs gribētu, lai arī valsts garantētu savu palīdzību.
Šodien Latvijas PSR Augstākās Padomes Daugavpils deputātu grupas vārdā gribu sacīt: mēs ar gandarījumu atzīmējam to apstākli, ka, izstrādājot pēdējo likumprojekta variantu, tika ņemti vērā daudzi mūsu priekšlikumi. Kopumā atbalstot to. uzskatu par nepieciešamu pakavēties pie principiāliem momentiem. Saskaņā ar pilsētas Tautas deputātu padomes sesijas lēmumu mēs ierosinājām paredzēt Valodu likumprojektā noteikumu, ka tajos republikas rajonos, kuros nelatviešu iedzīvotāji veido vairākumu, jāatzīst, ka krievu valoda lietojama vienādi ar latviešu valodu visās valsts, sabiedriskās un ražošanas darbības sfērās, kā arī lietvedībā, proti, «vietējos valsts varas un valsts pārvaldes orgānos sēžu, visu citu darba apspriežu un lietvedības valoda pēc pilsētas vai rajona Tautas deputātu padomes lēmuma ir šis vietas iedzīvotāju vairākuma valoda. Nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināts tulkojums citā valodā», taču tas netika ietverts likumprojektā. Mēs prasām iekļaut tajā šo papildinājumu.
Bez tam apstākļos, kad vietējām padomēm tiek atdota vara savā teritorijā, ierosinu Valodu likuma 7. pantā ierakstīt, ka tiesības lietot krievu valodu un citas valodas iestāžu, uzņēmumu un organizāciju darbības dokumentēšanā nosaka nevis Ministru Padome, bet gan pilsētas pa dome pēc darba kolektīvu priekšlikumiem.
12. pantā jāuzsver, ka līdz ar garantiju iegūt izglītību latviešu un krievu valodā jānodrošina arī speciālistu kvalifikācijas celšana abās valodas.
V. KAŅEPS,
deputāts, Latvijas PSR veselības aizsardzības ministrs
Mums visiem ļoti daudz jādara, lai realizētu partijas XIX Vissavienības konferences lēmumus par nepieciešamību nodrošināt iespēju visiem mūsu zemes pilsoņiem brīvi attīstīt un līdztiesīgi lietot dzimto valodu. Svarīgs uzdevums šajā ceļā ir radīt mūsu zemes nacionālajos reģionos, arī mūsu republikā, harmonisku divvalodību.
Agrākā valodu politika ne labvēlīgi ietekmēja latviešu valodas likteni. Nostiprinājās uzskats, un diemžēl daudziem tāds ir vēl arī šobrīd, ka prioritāri jāattīsta tikai krievu valoda, proti, jārada vienpusēja divvalodība. Šāds stāvoklis izraisa pilnīgi pamatotu pamatnācijas neapmierinātību. Runa nebūt nav par krievu valodas ierobežošanu. Jautājums ir par to, kā vislietderīgāk, visobjektīvāk un vistaisnīgāk sadalīt funkcijas, ko pilda nacionālā valoda un krievu valoda.
Kādas tad ir šīs funkcijas medicīnas jomā? Veselības aizsardzībā, medicīnā slimniekam ārkārtīgi svarīga ir iespēja izstāstīt savas sūdzības ārstam dzimtajā valodā un runāt ar ārstu dzimtajā valodā. Ir zināms, ka vārds ārstē, bet vārds var arī ievainot. Vārda dziednieciskā loma simtkārt pastiprinās, ja tas ir dzimtās valodas vārds. Protams, tas nenozīmē, ka ārsts, kas nezina pacienta valodu, nevar sniegt viņam medicīnisko palīdzību. Tādā gadījumā cilvēks nevarētu saņemt palīdzību svešā zemē. Ārstam, ko vada žēlsirdība un pienākuma apziņa, nav valodas barjeras. Taču neapšaubāmi ir arī kas cits, un es to īpaši uzsveru — ārstēšanas māksla, ko papildina vārda ietekme, pastiprina dziednieka arsenālu. Tieši tāpēc Latvijas mediķiem nav jautājumu, vai atstāt Latvijā reālu divvalodību, vai atzīt latviešu valodu par valsts valodu. Atbilde ir viennozīmīga: tā kā mediķi parasti krievu valodu prot pietiekami labi, runa ir par nepieciešamību krievu valodā runājošajiem medicīnas darbiniekiem apgūt valsts valodu. Tāpēc neatkarīgi no dažām šodien apstiprināmā Valodu likuma niansēm es domāju, ka tā ideju, ievirzi un mehānismu. Veselības aizsardzības ministrijas vadība un mūsu republikas veselības aizsardzības organizētāju un mediķu lielum lielais vairākums kopumā nopietni atbalsta un vēlas izpildīt šo likumu.
Pagājušā gada augustā Veselības aizsardzības ministrijās kolēģija izskatīja jautājumu par latviešu valodas mācīšanu kadriem un pieņēma efektīvu programmu, īpašs uzdevums ir panākt, lai ikviens Rīgas Medicīnas institūta un medicīnas skolu absolvents prastu valsts valodu. Mēs esam pieņēmuši lēmumu, lai visiem, kas stājas medicīnas mācību iestāžu krievu plūsmā, pārrunās tiktu pārbaudītas latviešu valodas zināšanas. Medicīnas skolu pasniedzēji sākuši izstrādāt latviešu valodas mācību grāmatu un attiecīgus uzskates līdzekļus mediķiem. Rīgas Medicīnas institūtā studenti apgūst latviešu valodu pēc divgadīgas programmas ar eksāmenu otrā kursa beigās. Tiek izmantota institūta zinātnieku izstrādātā mācību grāmata «Latviešu valoda mediķiem», kas drīz iznāks pilnīgi pietiekamā metienā.
Mēs esam sākuši forsēti sagatavot ārstus tajās specialitātēs, kurās ir mazs pamatnācijas personu īpatsvars, pirmām kārtām sanitāros ārstus. Ilgus gadus mēs karojam ar PSRS Veselības aizsardzības ministriju par to, lai sanitāros ārstus gatavotu arī Rīgā. Mums stūrgalvīgi atteica, iesakot tiem, kas vēlas, iestāties Ļeņingradas Sanitārijas un higiēnas institūtā. Tiesa, taisnības labad jāteic, ka ar atvieglotiem noteikumiem. Šogad Latvijas valdība un Veselības aizsardzības ministrija patstāvīgi atrisinājušas šo jautājumu — šī profila ārsti tiks sagatavoti tepat latviešu valodā.
Lielā mērā valodas jautājums ir atrisināts arī Veselības aizsardzības ministrijas centrālajā aparātā. Dokumentu aprite jau sen notiek abās valodās. Ikviens saņem atbildi tādā valodā, kādā uzdots jautājums.
Svarīgs pasākums ārsta un pacienta kontaktu nostiprināšanā ir brīva ārsta izvēle poliklīnikās pēc pacienta ieskatiem. Taču ļoti plaši tas pagaidām attiecas tikai uz iecirkņa ārstiem, attiecībā uz šauriem speciālistiem vēl ir daži ierobežojumi. Protams, pacienti iet pie tā ārsta, kas runā viņu dzimtajā valodā.
Tomēr nedrīkst uzskatīt, ka viss noritēs tik gludi. Ir daudz problēmu, kuras nedrīkst novērtēt par zemu, ir daudz barjeru. Es nedomāju tās visas uzskaitīt. Tagad visi spēki jāveltī tam. lai nepieļautu likuma un valdības lēmuma graušanu, aizbildinoties ar, teiksim, valodas mācību līdzekļu trūkumu.
M. DARGE,
deputāte, ražošanas apvienības «Rīgas modes» sadzīves pakalpojumu nama maiņas meistare
Katrai tautai savā nacionālajā teritorijā ir tiesības uz nācijas attīstību. Tāpēc es uzskatu, ka nav korekti prasīt pamatnācijai referendumu par valsts valodu.
Pēdējos gados latviešu valodas lietošana ir ievērojami sašaurinājusies. Šodien mums, deputātiem, jāizskata jautājums par latviešu valodas tiesībām Latvijā. Domāju, ka kopumā Valodu likums ir pieņemams un mēs par to balsosim vienprātīgi.
Man kā deputātei daudz nācies runāt par valodu jautājumu gan darba kolektīvos, gan arī sadzīvē. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka ir pareizi, ja valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda, jo tikai tas nodrošinās reālu divvalodību republikā. Esmu saņēmusi arī divas vēstules, kurās izteikts pretējs viedoklis, proti, ka valsts valodas statuss jānosaka divām valodām. Šis viedoklis nav pieņemams, jo šādos apstākļos latviešu valoda praktiski iznīks. Iepazinusies ar Ministru Padomes lēmumu sakarā ar Valodu likumu, uzskatu, ka triju gadu laikā ir reāli iespējams apgūt valodu. Sevišķi asas diskusijas izraisījis jautājums par iestāžu un uzņēmumu lietvedības kārtošanu valsts — latviešu — valodā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka tas nav reāli. Bet, biedri deputāti. ja mēs nepieņemsim šo lēmumu, kāda nozīme ir latviešu valodai kā valsts valodai? Bez šaubām, šeit ir savas grūtības, bet, manuprāt, visi tie uzņēmumi, kas nav saistīti ar Savienības resoriem, var atrisināt šo jautājumu, jo Ministru Padomes lēmums pilnīgi reāli nodrošina latviešu valodas apguvi.
Tagad konkrēts priekšlikums. Uzskatu, ka pretrunīgs ir likumprojekta 7. pants, kas dod iespēju pašiem uzņēmumiem lemt jautājumu par latviešu valodas ieviešanu lietvedībā. Ierosinu trešajā rindkopā svītrot vārdus «un darba kolektīvu padomju priekšlikumus».
Sadzīves pakalpojumu sistēmā, kur es strādāju, tiek veikti pasākumi pilnīgai divvalodības īstenošanai. Apvienībā izstrādāts pasākumu plāns divvalodības nodrošināšanai un latviešu valodas ieviešanai lietvedībā ir dota reāla iespēja mācīties latviešu valodu visiem darbiniekiem, turklāt par mācībām maksā uzņēmums Plānots izstrādāt speciālo terminoloģiju latviešu valodā. Ievērojot apvienības specifiku. Latviešu valodas ieviešana lietvedībā paredzēta pakāpeniski līdz 1991. gadam. Uzņēmums tiks nodrošināts ar tulku un mašīnrakstītāju darbam ar tekstiem latviešu valodā. Jautājumu par rakstāmmašīnām mēs risinām vienkārši — krievu burtus tām nomainām ar latviešu burtiem.
V. ARTMANE,
deputāte, PSRS Tautas skatuves māksliniece, J. Raiņa Valsts Akadēmiska Dailes teātra aktrise
Es esmu tāds cilvēks, kas ir visu nacionalitāšu mīlēts, un visi mani ir audzinājuši un auklējuši, un es esmu pateicīga visām tautībām par cieņu pret mani.
Ko es tagad gribētu teikt? Es domāju, ka mums vajadzēja sākt no pareizā gala. Mēs visu sākām no otra gala, mēs vispirms izlabojām PSRS Konstitūciju un tikai pēc tam Latvijas PSR Konstitūciju. Tāpat vēl nav skaidrs jautājums par Latvijas suverenitāti. Mūsu ekoloģija ir sliktā stāvokli un arī mūsu republikas demogrāfiskā situācija nav labvēlīga. Mums dzimst ļoti daudz patoloģiski slimu bērnu. Valodu likums vien mūs neglābs. Latviešu valodai ir jābūt Latvijas valsts valodai tiesiskā, brīvā valsti. Mums ir bijusi ļoti zema nacionālo attiecību kultūra un tāpēc mums ir tik daudz pārspīlētu izlēcienu arī no pamatnācijas puses. Tāpat ne visi Latvijā iebraukušie cilvēki pret Latviju izturas ar cieņu, bet saka, ka kultūru ir atnesuši viņi un ka šeit ir «mežoņu zeme».
Ir pat tādi cilvēki, kas nav lasījuši nevienu latviešu grāmatu un nezina latviski nevienu vārdu, bet ir arī tādi cilvēki, kas ciena mūsu zemi un mūsu kultūru. Tādēļ es domāju, ka nevēlēšanās mācīties latviešu valodu ir vienkārši slinkums. Liela vēl ir necieņa pret zemi. uz kuru viņi ir atbraukuši.
Grāmatu un vārdnīcu ir bijis ļoti daudz, tās ir izsīkušas, tagad nodotas makulatūrā un tiek pārstrādātas citos papīros. Mīlestību jau nevar iemācīt, to nevar pavēlēt ar likumu. Tai jābūt koptai kā labam dārzam, kā labai puķei.
Dabisku valodas likumu var izstrādāt tikai suverēnā valsti, un tāpēc lūdzu šo jautājumu paturēt prātā nākamo sesiju darba kārtībā.
Es nesen biju Amerikā. Tur ir ļoti liela interese par Latviju. Es teicu vislabāko par visu, kas notiek pie mums. un nerunāju nekā tāda, kas varētu aizskart kādu no Latvijā dzīvojošajām nācijām. Amerikā teica, ka vajadzētu ievēlēt Mihailu Gorbačovu par vispasaules prezidentu, jo tas esot brīnišķīgi, ko viņš ļauj mums darīt. Mums vajag atbalstīt to, ko visa pasaule tik augstu ciena.
Es piekritu labojumiem 7. un 12. pantā. Domāju, ka zeme, kurā mūsu senči dzīvojuši jau vairāk nekā četrus tūkstošus gadu, tomēr ir pelnījusi, lai nestrīdētos, kādā valodā jārunā Daugavpilī. Visur jārunā latviski.
V. MILLERS,
deputāts, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūta direktors
Man ir divi priekšlikumi:
Likuma projekta ievadā vajadzētu definēt valsts valodas jēdzienu. Tas. piemēram, varētu skanēt šādi: «Latvijas PSR valsts valoda ir latviešu valoda. Valsts valodā obligāti tiek vesta lietvedība valsts varas un pārvaldes orgānos, iestādēs un uzņēmumos, tajā notiek tiesvedība, mācības vidējās un augstākajās mācību iestādes.»
Un otrs. Valsts valodas problēma ir ieguvusi Vissavienības raksturu. Daudzās savienotajās republikās tiek izstrādāti likumi par valsts valodu, bet dažās republikās augstākās padomes jau ir pieņēmušas šādus likumus. Būtu lietderīgi PSRS Konstitūciju papildināt ar likumu par republiku valsts valodu Te vajadzētu paredzēt, ka republikas valsts valoda ir pamatnācijas valoda, bet krievu valoda ir starpnacionālās sazināšanās valoda.
A. ČEPĀNIS,
deputāts, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks
Latvijas Komunistiskās partijas CK vakardienas plēnums un šī republikas Augstākās Padomes sesija ir unikāls notikums. Konstitucionāli suverēnā republika tās pamatiedzīvotājiem jālemj par to, vai viņi var runāt savā valodā. Pie tam, kā redzams, ne tikai jālemj, bet pat jāstrīdas un jālūdz atļauja runāt latviski. Un jālūdz galvenokārt cilvēkiem, kas paši šo valodu nezina, bet aktīvi uzstājas un pat ultimatīvā formā dod «padomus», kā aborigēniem šajā gadījumā rīkoties. Tas nozīmē, ka mūsu republikā dzimtā valoda ir tā noniecināta un apvainota, ka tai vajadzīga aizstāvība likumdošanas orgānā.
Daži konkrēti priekšlikumi sakarā ar Valodu likumu. Jau sākotnēji liberāli sastādītais dokuments pēdējā apspriešanā Augstākās Padomes Prezidija sēdē dažos punktos tika vēl vairāk nepamatoti liberalizēts, faktiski piekāpjoties Interfrontes spiedienam. Piemēram, izdarīti labojumi jautājumā par augstākās izglītības iegūšanu. Man šķiet, ja mēs patiešām atzīstam tautu pašnoteikšanās tiesības, tad ir pilnīgi skaidrs, ka Oksfordas universitātē jāgarantē iespējas iegūt izglītību angļu valodā, Maskavas universitātē — krievu valodā un Latvijas augstskolās — latviešu valodā. Prasības pēc jebkādām citām garantijām ir nepamatotas. Ja topošais speciālists nevēlas mācīties Latvijas valsts valodu, neviens viņam neliedz iegūt augstāko izglītību ārpus tās teritorijas. Tāpēc ierosinu likuma projekta 12 pantu formulēt un pieņemt šādā redakcijā: «Latvijas PSR nodrošina augstākās un vidējās speciālās izglītības iegūšanu latviešu valodā republikai nepieciešamajās specialitātēs.»
Pretrunīgs pēc labojumu ieviešanas Prezidija sēdē ir likumprojekta 7. pants. Tā pirmajā rindkopā skaidri un gaiši pateikts, ka lietvedības valoda ir valsts valoda, bet trešajā rindkopā ir radītas iespējas šo nosacījumu apiet. Un nav šaubu, ka tas arī tiks darīts. Ierosinu vispār svītrot šo rindkopu. Nav nopietni, pieņemot likumu, paredzēt iespējas darba kolektīvu padomēm, ko gadījumu vairākumā komplektē administrācija, to grozīt.
Pamatotus iebildumus izraisa arī trīs gadus ilgais likuma spēkā stāšanās termiņš. Pārāk daudz ko esam nokavējuši un zaudējuši 49 gadu laikā, lai tagad ceļu nākotnē varētu mērot gliemeža gaitā.
Turpinājumu sekos
