Bada laikā velns pat mušas ēd…
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Radošie darbinieki dažkārt žēlojas, ka grūti esot atrast spilgtu piemēru viengabalainam pozitīvā varoņa tēlam. Tā kā negribas ticēt. Vai tiešām šis indivīds sastopams tik reti? Laikam jau varonis tiek meklēts pa vecam. Kaut kur tālumā un katrā ziņā ekstremālos apstākļos. Bet tas nepavisam nav obligāti. Vērīgāk jāparaugās sev visapkārt. Varonis ir tepat līdzās. Kas, piemēram? Lūdzu.
Te viņš ir. Savu pirmo varoņdarbu mūsu varonis veica jau 1966. gadā. Toreiz viņš dzīvoja Ventspilī un bieži mēdza naktīs pastaigāties. Turklāt ne jau viens, bet kopā ar biedriem. Un tā nu reiz, brīnum jaukā jūnija naktī, ejot, kā parasti, promenādē pa tukšajām ielām, mūsu varonis izteica pārējiem interesantu priekšlikumu: «Kas ir, ko, vai nepatīrīsim šo jauko kioskiņu?» Drosmīgā doma iepatikās. Sacīts — darīts. Žēli šķindēdamas, izbira izspiestās logu rūtis, nobrīkšķēja rāmji, un 13. pārtikas tirgotavas liktenis bija izšķirts. Kompānija līksmoja visu nakti, tukšodama iegūtās pudeles un uzkozdama konfektes. Bet otrā rītā pēc degvīna smirdošie, ar šokolādi noziedušies kioska aptīrītāji, kā jau bija gaidāms, atjēdzās iepriekšējā ieslodzījuma kamerā. Tā Māris Ludviks (iepazīstināsim beidzot ar mūsu varoni) pirmoreiz mūžā nonāca uz apsūdzēto sola. Starp citu, izmeklēšanas gaitā noskaidrojās, ka tikai pirms dažiem mēnešiem viņš ticis pieķerts noziegumā — mēteļa zādzībā no Ventspils kluba garderobes. Toreiz viņam izvairīties no soda palīdzēja nepilngadība. Šoreiz fināls bija likumsakarīgs — tiesa viņam piesprieda trīs gadus pavadīt cietumā.
«Kas tad tas par pozitīvo varoni?» dzirdamas sašutušas balsis. «Tas taču ir kriminālhronikas varonis! Mēs esam piemuļķoti!» Lūdzu, uzgaidiet ar secinājumiem! Neviens nevienu netaisās muļķot. Ludviks ir pavisam īsts pozitīvais varonis, tikai kam... Paklausieties paši: «… No apcietinājuma atbrīvots ticības aktīvists Māris Ludviks... Aresta cēlonis bija viņa aktivitāte ticīgās jaunatnes vidū. Viņš gatavojās beigt Latvijas evaņģēlistu-luterāņu baznīcas kursus. Visas viņam izvirzītās apsūdzības bija safabricētas. Vai Ludviks varēs pabeigt luterāņu teoloģijas kursus un vai tiks iesvētīts par garīdznieku — tas vēl joprojām nav zināms...» Šis citāts ņemts no radiostacijas «Brīvā Eiropa» raidījuma latviešu valodā. Nu lūk, tagad viņi ir skaidri redzami — gan talanti, gan pielūdzēji.
Vispirms par talantiem, tas ir — par Ludviku. Var rasties pamatots jautājums: kāpēc vispār bija vajadzīgs izvilkt dienas gaismā šo 20 gadu seno krimināllietu? Zināmi daudzi gadījumi, kad cilvēks, kas reiz paklupis, pēc tam kļuvis par cienījamu pilsoni. Taču diemžēl šis nav tas gadījums. Iepriekš minētais citāts ņemts no radioraidījuma, kas skanēja ēterā 1986. gadā, neilgi pēc tam, kad Ludviks bija izcietis kārtējo cietumsodu par spekulēšanu ar automobiļiem un dokumentu viltošanu.
Tātad — pagājis tieši 20 gadu kopš tā laika, kad mūsu varonis pirmo reizi pārkāpa likumu. Kas gan viņa dzīvē mainījies? Itin nekas. Lai jūs nemulsina «Brīvās Eiropas» kungu pūliņi ietērpt šo darboni svētā vīra drēbēs. Pār Ludvika miesu un dvēseli vienmēr valdījušas divas varen spēcīgas kaislības — visaptveroša mīlestība uz naudu un patoloģisks riebums pret darbu. Skaidrs, ka šo abu kaislību savienojums nenovēršami nostāda attiecīgo cilvēku konfliktā ar mūsu sabiedrības likumiem un morāli.
Pēc pirmā soda izciešanas un dienesta armijā Ludviks pārcēlās uz Rīgu. Te viņš, atcerējies, ka kādreiz ticis iesvētīts, sāka apmeklēt baptistu sektu. Taču pēc kāda laika saprata, ka tas nav viņa aicinājums, jo grūti bija savienot nemitīgo tieksmi pēc vieglas iedzīvošanās un diemžēl neizpildāmās baptistu morāles normas. Liktenīgā naudas mīlestība 1977. gadā mūsu varoni atkal noveda uz cietā apsūdzēto sola. Šoreiz — par nelikumīgām valūtas operācijām. Finanšu dūzis no bijušā pārtikas tirgotavu demolētāja neiznāca. Taču tas viņu neapturēja. Kā jau cilvēks, kas mēdz pārāk augstu vērtēt savas spējas, Ludviks neparko nevēlējās reiz par visām reizēm atteikties no acīm redzamus zaudējumus nesošā pagrīdes biznesa.
Un tad, vienā no retajiem brīžiem, kad uzmācās domas par viņa nelikumīgās komerciālās darbības neienesīgumu, viņš sāka gudrot par stabilākiem un, galvenais, mazāk bīstamiem naudas iegūšanas paņēmieniem. Nezin kāpēc arvien vairāk un vairāk likās, ka šīm prasībām atbilst tieši garīdznieka karjera. Tā kā baptistu acīs viņš bija galīgi sakompromitējies, tad tur ne uz kādu karjeru vairs nebija ko cerēt. Tad viņam radās drosmīga doma — vērsties pie luterāņu baznīcas, kurai, viņaprāt, to vajadzēja uzskatīt par lielu godu — uzņemt savā štatā tik dzīves pieredzes bagātu draudzes ganu. Rožainās sapņu ainas mazliet aizēnoja kārtējais ieslodzījums 1984. gadā (tas pats — par spekulāciju ar automobiļiem). Beidzot — tomēr brīvībā... Taču — atkal aizķeršanās. Latvijas luterāņu baznīcas vadība nebūt nesteidzas pieņemt par draudzes ganu tik odiozu personu. Kāpēc? Katrā ziņā ne jau nu varas iestāžu pretdarbības dēļ, kā pūlas iztēlot «vajāto kristiešu» aizstāvji no «Brīvās Eiropas». Patiesi, pat visasinskārākie «ticības apspiedēji» to būtu uzskatījuši par lielu veiksmi — «aplaimot» ar šādu draudzes ganu kādu no baznīcām. Skaidrs kā divreiz divi, ka šāds dieva kalps īsā laika sprīdī novestu līdz sabrukumam visu draudzi un sakompromitētu savus ticības brāļus.
Tagad — par pielūdzējiem. Ar ko gan Ludviks izpelnījies tik dedzīgu necienījamās radiostacijas līdzcietību un aizstāvību? Vai tiešām ar to, ka reiz nenopēla gadījumu — kopā ar kādu afēristu uzņemt kinolentē kokzāģētavas žogu, aiz kura darbā tiek pāraudzināti sīkie kriminālie elementi. Ja atļauts teikt, šo filmu bija plānots parādīt Rietumos kā «neapstrīdamu pierādījumu» tam, ka Padomju Latvijā pastāv nometnes politiskajiem ieslodzītajiem. Par šādu un tamlīdzīgu viltojumu fabricēšanu Ludviks arī saņēma honorārus dolāros. Kā viņš tos izlietoja, mēs jau zinām (sk. otro sodu). Protams, ne jau tikai aiz atzinības par šāda veida pakalpojumiem «Brīvā Eiropa» ņem tik dziļu līdzdalību viņa liktenī. Viss ir daudz prozaiskāk. Kungiem, kurus uztur CIP, nav no kā izvēlēties. Te ir laba jebkura neejoša prece, pat garderobes zaglēni un spekulanti. Kā saka, lai vai stīvs, kad tik dzīvs… «Brīvās Eiropas» diktors Pāvils Brūveris un visi viņa kolēģi saņemtu nabaga grašus no saviem aizokeāna saimniekiem, ja liktenis viņiem neatmestu nožēlojamu kumosu — tādus patiešām izmocītus «mocekļus un tiesību aizstāvjus», kāds ir Māris Ludviks.
Nesimpātiski, ļoti nesimpātiski mums ir šie Minhenes radiodarboņi. Un tomēr arī pret viņiem rodas dabisks cilvēcisks žēlums. Kā gan viņiem, nabadziņiem, jālokās maizes gabala dēļ! Acīmredzot līdz galam būs jāizsūknē arī šī viņu tukšā dzīsla — Ludviks. Bet ko lai dara! Ēst taču gribas. No okeāna viņas puses par velti ne centu nedos...
Nu, labs ir, aiz tīra humānisma pažēlosim arī! Saņemiet, kungi, vēl vienu kandidatūru! Par velti! Atrodas Rīgā, kādā pagrabā... Paga paga, viņš pats tur ielīda. Neviens viņu tur nav ietupinājis! Nu tātad — Pokrova baznīcas pagrabā ar sarga tiesībām dzīvo Ludvika draugs, kāds Dzintars Veits. Viņš diemžēl nevar palielīties ar tik daudziem sodiem kā viņa draugs, taču arī par bezperspektīvu viņu nevar saukt. Kaut gan, protams, 42 gadus vecajam Veitam daudz kas jau ir pagātnē... Teiksim, neveiksmīga aktiera karjera, mētāšanās no vienas reliģijas pie otras, līdz dvēsele ilgoto mieru atrada pareizticībā. Kaut kur pagātnē palikušas arī trīs sievas, divi bērni... Toties kas par nākotni šim dzīves gudrajam ticības aktīvistam! Rīgā, varbūt pat visā Latvijā, viņš, neapšaubāmi, ir pats izcilākais ļoti oriģinālā un Padomju Savienībā galīgā postā aizlaistā erotiski seksuālā žanra pārstāvis. Veits mēģināja propagandēt savu daiļradi, izplatīdams rokrakstus sieviešu dzimuma draudzes locekļu vidū, taču bieži sastapās ar sava pasaules uzskata neizpratni. Taču īstam cīnītājam ar to grūti laupīt pašpaļāvību. Savā pagrabā viņš noorganizēja kaut ko līdzīgu pastāvīgam semināram, kur katrs, kas vēlas, var paklausīties viņa spriedumus par nepietiekamo apziņas un preses brīvību Padomju Savienībā, kā arī fragmentus no viņa pēdējiem sacerējumiem. Tāds ir šis neparastais cilvēks. Par dažiem robiem viņa biogrāfijā nav vērts uztraukties. Šā skribenta daiļradei un «sabiedriskajai» aktivitātei, protams, pievērsīs uzmanību attiecīgās kompetentās iestādes. Nu, kā ir, kungi, vai ņemat? Citādi — skatieties, grūti jums būs atrast pie mums pozitīvo varoni, grūti.
J. PIPARS
