Kad solījumi nav priecīgi
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šis savādais rudens ar kārtējām pārskata un vēlēšanu sapulcēm teju, teju atdod vietu skarbam ziemelītim. Kāds ir noskaņojums? Par to lūdzu pastāstīt Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas komjauniešu sekretāri MAIJU MAĻINOVSKU, kas šajā amatā ievēlēta oktobra ieskaņā.
— Kādreiz man šķita: par sekretāri es nedz varētu, nedz gribētu būt. Tāda atbildība, tik daudz sava brīvā laika jāpatērē, un man taču ir savi tiešie — bibliogrāfes pienākumi, kas, nav ko liegties, dažu reizi uz sabiedrisko darbu rēķina cietīs.
Iepriekšējā bibliotēkas komjauniešu sekretāre Dagnija Jarāne ar savu paraugu bez liekiem vārdiem man pierādīja, ka šīs bažas ir stipri vien pārspīlētas, ka komjaunatnes organizācija var būt interesants kolektīvs, kurā grupējušies domubiedri. Komjaunieši var būt labi kolēģi un draugi — tas nav maz mūsu dzīvē. Tā ievēlēšanu sekretāres amatā vairs neuzņēmu ar bailēm, kaut arī man nav šī darba pieredzes. Zināju: apkārt ir labi cilvēki, vienu pienākumu jūrā viņi mani neatstās. Šobrīd nespēju vēl visu aptvert, kas man jāpaveic, taču ir interesanti. Būt sekretārei pašreizējā posmā — tas nozīmē būt notikumu degpunktā un līdzdarboties.
Izteikties par savu darbības programmu vēl būtu pāragri. Man šķiet, nevienam cilvēkam tā nav galvā izveidota visā pilnībā gatava. Tā aizvien pamazām, palēnām top, un ne jau vienpersoniski, bet gan kopīgiem spēkiem. Tikai tagad sāku apzināties, kādus gribu redzēt bibliotēkas jauniešus — kolēģus, gan profesionālā, gan tikumiskā ziņā. Viens gan man ir skaidrs: jaunieši jāiemāca patstāvīgi domāt, spriest un izlemt. Lai prot objektīvi izvērtēt situāciju un saskaņā ar to rīkoties.
Praktiskās darbības programma mūsu komjauniešiem ir plaša. Daudz pūļu prasīs mūsu filiāle Stučkas ielā 75. Nezinu pat, kā lai par šo satriecošo faktu pastāstu. Vislabāk būtu, ja jūs izlasītu mūsu bibliotēkas jauniešu vēstuli «Pārpalikuma princips darbībā vai varbūt atkal uz papīra?».
Stučkas ielas krātuvē iet bojā XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma krievu grāmatas, dažādi enciklopēdiski izdevumi zeltītām muguriņām.
Kopumā 30 līdz 35 procenti grāmatu no visiem bibliotēkas fondiem netiek izmantoti telpu šaurības dēļ, un tomēr pat solījumi nav neko priecīgi. Tas nozīmē, ka tuvākajā nākotnē nekādu reālu pārmaiņu nebūs. Viss turēsies uz entuziasma.
Kur šis entuziasms rodas? Pajautājiet kaut ko vieglāku! Mūsu bibliotēkā strādā apmēram 500 cilvēku. Lielākā daļa no viņiem pēc augstskolas beigšanas ilgus gadus saņem 110 rubļus mēnesī. Esam izvietoti 9 ēkās, darba apstākļi slikti, visur vērojama milzīga fondu sablīvētība.
Pirms dažiem gadiem, kad atnācu uz bibliotēku strādāt, katrs tikai klusiņām strādāja savā vietā (cik nu apzinīgs katrs bija), pēdējā laikā komjaunieši ir ļoti sasparojušies. Tagad viņiem nevar pārmest pasivitāti vai neuzņēmību, lai gan, protams, visi 90 komjaunieši nav un nekad arī nebūs vienādi aktīvi. Tāds pacēlums mums sākās ar brīdi, kad vācām parakstus pret Daugavpils HES celtniecību.
Šogad, tāpat kā pērn, dienas kārtībā ir talkas Stučkas ielā, un pavasarī (esam vienojušies ar republikas studentu celtnieku vienību štābu) mums šajā darbā nāks palīgā SCV puiši. Mūsu bibliotēkā kā tipiskā sieviešu kolektīvā bieži trūkst vīriešu spēka un prasmes.
Šoruden mums ir īpaša akcija — mēģināsim nodibināt kori. Nezinu, kā tas viss izdosies — vai dabūsim vīru pusi, vai paliksim pie sieviešu kora, bet tāda doma ir. Iniciators ir mūsu direktors Andrejs Ķeizars, kas bibliotēkā strādā tikai otro gadu, bet ar viņa ierašanos ir radusies perspektīvas izjūta.
Mūsu direkcija ļoti atbalsta jaunos darbiniekus, tos drošāk liek vadošos amatos. Bibliotēkas kadri papildinās lielākoties ar Universitātes bibliotēkas zinātņu nodaļas un Svešvalodu fakultātes absolventiem. Tie ir izglītoti, gudri, domājoši cilvēki, un tik tiešām — ļoti svarīgi, lai viņiem ļautu rīkoties, neapslāpētu viņus. Mēs gan uzskatām, ka skolās tiek audzināti patstāvīgi, iniciatīvas bagāti jaunieši, bet īstenībā, kā zināms, tā nav. Tādēļ vismaz darba kolektīvā jāstiprina viņu pašapziņa. Jāļauj viņiem izpausties, jo bez šādas aktīva darba pieredzes nekādi vadītāji no viņiem neizaugs. Galu galā tieši viņi būs tie, kas strādās tajā bibliotēkā, kuras aprises šobrīd tikai iztēlojamies savā fantāzijā.
Turklāt, esmu pārliecināta, ikkatrs sarīkojums kaut ko iegūst, ja tajā savu roku pieliek jaunieši. Savukārt vecākie kolēģi redz, ka jaunā maiņa daudz ko var un prot, un kolektīvā tad neklejo aplami spriedumi, sak, tie jaunie jau tādi un šitādi.
Vai darbs bibliotēkā ir mainījies? Būtībā tāds pats vien ir. Tikai gadu gaitā notika šī specializācija. Tagad ir cilvēki, kas visu mūžu nodarbojas, piemēram, ar komplektēšanu vai ar katalogu organizēšanu. Tur, kur noris saskarsme starp bibliotekāru un lasītāju, pārmaiņas nedrīkstētu būt. Bet vismaz mūsu bibliotēkās ir. Tas bibliotekārs, kas kādreiz bija centrs, ap kuru grupējās cilvēki, inteliģents, kas zināja visu, man šķiet, vairs nav sastopams, ja nu vienīgi kādās īpašās nodaļās (letonikā, reto grāmatu vai mūzikas nodaļā). Lasītāju ir ārkārtīgi daudz, bibliotekārs viņus visus nespēj iepazīt, un tādējādi savstarpējas mijiedarbības (kas bibliotēkā būtu ideālais variants) nav. Saskarsme starp bibliotēku un lasītāju ir tāda kā mehanizējusies: rau, jūsu prasītā grāmata, paldies un sveiki!
Zināmā mērā te, liekas, vainojama Universitāte. Jaunajiem bibliotekāriem tiek iemācīts daudz tehnisku zināšanu, bet māka sarunāties ar cilvēkiem paliek katra paša ziņā. Kā šajā un ne tikai šajā darbā jaunajiem speciālistiem veicas, labi parāda konkurss, kas pirmo reizi notika pērn un ko rīkosim atkal.
Kopumā, domāju, gads solās būt joprojām interesants. Mums ir sava folkloras kopa, ko vada Konservatorijas studente Gita Lancere. Meklējam fondos retākas tautasdziesmas ne tikai tādēļ, lai skaisti un svaigi skanētu, bet arī tādēļ, lai padziļinātu zināšanas par latviešu folkloru.
Sapulces turpināsim rīkot tāpat kā pērn — lai mazāk formālisma, obligātuma, lai runām būtu jēga un tām sekotu darbs. Darba netrūks. Ir ļoti svarīgi, manuprāt, lai mūsu jaunieši, kas tiešām daudz lasa (taču ne jau darba laikā, kā vienam otram šķiet) un ir bagāti zināšanām, tās nepaturētu pie sevis. Lai izmantotu katru iespēju un modinātu interesi par grāmatu. Kaut vai savu draugu un paziņu pulkā, arī tas būtu labi.
Ar Maiju Maļinovsku tikās
INTA LEHMUSA
Attēli:
Viļa Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas galvenajā grāmatu krātuvē Krišjāņa Barona ielā 14.
Zinātniskās metodikas un bibliogrāfijas nodaļas vestibils.
Jaunie grāmatu plaukti Stučkas ielā 75.
Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa.
"Griestu gleznojums" Komjaunatnes ielā 6/8.
Celulozes sēnīte savā postošajā izpausmē.
DAIŅA BERDIGANA foto
