Uz kuru pusi velk Pugo?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Komentāri par to, ko saka LKP CK 1. sekretārs Boriss Pugo, ar piezīmēm par to, ko viņš nesaka. Pugo iestājas tikai par krievu iepludināšanas samazināšanu, bet ne par apturēšanu vai krievu atgriešanu viņu dzimtenē. "Helsinki '86" viņš brīdina par nacionālo jūtu uzkurināšanu un "parazitēšanu" uz pārkārtošanās idejām. Oficiāliem laikrakstiem un žurnāliem izteikts brīdinājums, ka "prese nav privāta bodīte".
Atklāti sakot, no LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo referāta CK plēnumā ("Cīņa", 7. maijs) nevar saprast, uz kuru pusi viņš īsti "velk", dažos jautājumos varbūt tikai "laipo". Sekojošie ir daži izvilkumi no laikraksta divarpus lappušu garā raksta.
B. Pugo saka, ka "mums nekādi neizdodas izbrist no birokrātisma purva", bet ar savu garo referātu viņš gluži labi ilustrē veco birokrātisko pieeju. Tā, piemēram, viņš domā, ka agrāk cilvēki bija neprašas un ka tikai tagad "iedzīvotāju sabiedriski politiskās aktivitātes palielināšanās atklājusi, ka pastāv skaidri redzama pretruna starp sabiedriskās domas prasībām un to, ko tai var piedāvāt mūsu propagandas un aģitācijas līdzekļi un ideoloģiskais aktīvs kopumā." Pie tam ar birokrātiski "lēno domāšanu" viņš atzīst tikai tagad, ka "birokrātiskās vienaldzības rezultātā daļa cilvēku sāk zaudēt ticību valsts varas orgāniem".
Tālāk Pugo saka, ka Rīgas izpildkomiteja no sākuma nav piegriezusi vērību "nekompetentu" cilvēku protestiem pret Rīgas metro būvi un vēlāk nav arī nemaz pūlējusies izskaidrot, kāpēc metro būtu vajadzīgs. Rezultātā nevis izpildkomiteja sarīkoja metro aizstāvēšanas mītiņu, bet Vides (ar mazo "v" "Cīņā") aizsardzības klubs sapulcināja tā pretiniekus. Tālāk Pugo pamāca, ka sabiedrība izteikusi domas jau līdz apnikumam un tagad būtu jāļauj runāt ekspertiem.
— Tas izklausās, ka Pugo gribētu apklusināt opozīciju, lai būvētu metro? Bet turpat viņš arī saka, ka nedrīkst ignorēt plaši izplatīto domu, ka vispirms jābūvē dzīvokļi. (Lai katrs pašreizējais Rīgas iedzīvotājs dabūtu pienācīgu dzīvokli, tad, apturot imigrantu plūsmu, paietu 20 būvniecības gadu. Tātad metro jautājumā Pugo "laipo", vismaz publiski.)
Pugo runā ir daudz veco saukļu un tukšas propagandas: — "Mums jāpalīdz orientēt cilvēku iniciatīvu uz labiem darbiem" (Kāpēc ne ar labu atalgojumu un brīvību?). "1940. gadā darbaļaudis izvēlējās sociālismu" (Vai tad tur Sarkanarmijai nebija nekādas lomas? — Tas ir gluži apvainojoši).
"Noklusēt kļūdas nozīmē necienīgi izturēties pret Staļina kulta nelikumību un patvaļas nevainīgo upuru piemiņu". (Kad tad sāks meklēt un sodīt patvaļas rīkotājus, slepkavas?) "Balto plankumu vēl ir daudz, tie ir jālikvidē, nedrīkst noklusēt ne labo, ne slikto (tas ir gluži pareizi), katra parādība jāvērtē, ievērojot konkrēto vēsturisko situāciju" (tas izklausās kā cenzūra). "Daudzus ideoloģiskos darbiniekus pārsteidza… pagājušā gada jūnija un augusta notikumi Rīgā … nesagatavotus" (Pugo izvairās teikt, ko šie notikumi atzīmēja un cik plaši tie bija. Pie tam uz ideoloģisko darbinieku runām vispār vairāk neviens neklausās). Vēl tālāk veca staļiniska, krieviski šovinistiska frāze, kas vispār rada tautā nelabumu: "Latviešu tauta nekad neaizmirsīs to palīdzību, ko kara izpostītās saimniecības atjaunošanā tai sniedz brālīgās republikas."
Pozitīvāk Pugo izsakās par Slokas papīrfabrikas slēgšanu, jo tā piesārņo Jūrmalas pludmales ūdeņus (ko ļoti iemīļojuši "lielie brāļi un māsas"). Viņš mudina Jūrmalas partijas komiteju un izpildkomiteju pastāvīgi atgādināt PSRS Mežrūpniecības ministrijai, lai tā likvidē šo piesārņošanas avotu. Bet ministrijai tās esot liekas rūpes, — tā Pugo.
Pugo nekādā ziņā nav par latvisku Latviju. Cilvēki pieņemot idejas par "nacionālo sociālismu savā kaktiņā, savā stūrītī zemes", kas nākot no pagātnes un no Rietumiem. (Par latviešu tautas pašnoteikšanos savā zemē, pēc Pugo domām, acīmredzot, nevar būt nekādas runas, ne tā kā citur — Eiropā, Āfrikā, Āzijā.) "Tikai vienotība … brālīgo tautu saimē … var nodrošināt panākumus." (Kādus? Vai nebūtu labāka dzīve tādā "nebrālīgā" valstī kā Somijā?) Vēl cits Pugo sauklis — "Mūsu republika ir bijusi un būs padomju zemes vienotā tautsaimnieciskā kompleksa sastāvdaļa. (Bet cilvēki skatīsies uz Igaunijas pusi, kur būs saimnieciskā autonomija, un viņiem tecēs siekalas).
Pugo — Šajā mācību gadā atvēlēts par 35 stundām vairāk "Latvijas PSR vēsturei" nekā agrāk. (Kas grib mācīties Latvijas PSR vēsturi, skolēni grib mācīties Latvijas vēsturi.) Latvijā atvērta skola, kurā padziļināti māca krievu valodu, lai latvieši kļūtu par Padomju Armijas virsniekiem. Par latviešu valodas mācīšanu krieviem un cittautiešiem Pugo vienīgi piemin, ka "daudzos uzņēmumos un iestādēs, arī Latvijas KP CK, izveidoti simtiem pulciņu, kur cilvēki (cik?) mācās latviešu valodu. (Tas viss, ko Pugo varēja teikt par latviešu valodas lomu Latvijā.)
Pugo — Nevarot arī vienā rāvienā atrisināt starprepublikāniskās migrācijas (lasi — krievu ieplūšanas Latvijā) problēmu, kas pēdējos gados nopietni uztrauc sabiedrību. (Ja nedos migrantiem dzīvokļus un darbus, tad problēma būs atrisināta vienā rāvienā.). Tālāk B. Pugo liela migrantu speciālistu lielo devumu saimniecības attīstībai Latvijā. (Bet pārtikas un dzīvokļu kā nav, tā nav. Ko tad viņi ir īsti devuši, kas uzlabotu Latvijas pamatiedzīvotāju dzīvi? Vai tad latvieši bez krievu šovinistiskām gudrības mācībām nemācētu dzīvot?) Bet Pugo arī piekrīt, ka pēdējos gados (tikai pēdējos gados!) migrācija pārsniedz saprātības robežas. Tagad ar intensīvu ražošanas intensifikāciju Latvijā varot iztikt bez migrantiem (t.i., krievu pauniniekiem).
Pugo — Mums jāpalīdz jauniešiem atrast pareizās atbildes uz sarežģītajiem pagātnes un tagadnes jautājumiem (Ja izbeigs cenzūru un atļaus brīvi publicēt laikrakstus un grāmatas, kā arī atļaus ievest publikācijas no ārzemēm, kā tas ir visās brīvās demokrātiskās valstīs, tad jaunieši paši atrisinās visus "sarežģītos jautājumus" bez KP palīdzības.).
Pugo — Televīzijā, "Padomju Jaunatnē", "Literatūrā un Mākslā", žurnālā "Avots" un laikrakstā "Sovetskaja Molodjož" esot daudz "nepārdomāta" materiāla. Viņa brīdinājums pret cenšanos pēc preses brīvības: "prese nav privāta bodīte". Arodbiedrības un komjaunatne ir ideoloģiski un organizatoriski tik tālu nobankrotējušas, ka Pugo iesaka tām meklēt attiecības ar pašdarbīgajiem formējumiem. Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības priekšsēdētājs L. Bērziņš ilgu laiku neesot pat mēģinājis rast kopīgu valodu ar vides aizsardzības klubu. (Nez kāpēc "vides" "Cīņa" raksta ar mazo "V", laikam negrib klubu īsti atzīt). Interešu apvienību dibināšana esot laba, saka Pugo, bet tikai, ja tas nāk par labu sociālismam (t.i., padomju varai), bet tāda grupa kā "Helsinki '86" izmantojot neformālās apvienības statusu savtīgos nolūkos un "tās kontā ir pārāk daudz kņadas un nav neviena krietna darba tautas labā". Viņš šo grupu apvaino nacionālistiska un šovinistiska noskaņojuma uzkurināšanā ("Helsinki '86" grupas dalībnieku uzskats ir, ka krievi ir gaidīti Latvija kā tūristi, bet ne kā valdnieki un izmantotāji). Bet, ja kāds sūdzēsies par krievu uzkundzēšanos Latvijā un par krievu šovinismu, tad to sodīs ar bargu sodu par naida kurināšanu starp tautām — to liek visiem saprast B. Pugo.
J.P.
