Ieročus būtu dabūjuši
|
Barikādes ir aizmirstas, jo pa šiem desmit gadiem tika darīts viss, lai tauta aizmirstu savu vēsturi. Barikādes bija galvenais brīdis, kad mēs izmantojām PSRS sabrukumu, lai atjaunotu Latvijas brīvību. Visas impērijas, kas ir pastāvējušas, ir sabrukušas tāpēc, ka vadība novēršas no tautas. Ari mūsu pašreizējā vadība nepievērš uzmanību tautai.
Barikādēs bijām arī tajā naktī, kad bija šaušana. Divreiz dežurējām pie augstceltnes, vienreiz pie TV torņa, gaidījām omoniešu uzbrukumu, jo pa tiltu braukāja OMON tanki, bet viņiem bija bail doties triecienā, jo mūsu bija tūkstoši — gan jaunu, gan vecu.
Hartmaņa kungam bija līdzi karogs.
Lielais tilts pie Zaķusalas bija pilns ar lauktehniku, bet kreisajā pusē bija atstāta šaura eja kustībai. Mums parādīja, kur jābrauc. Tur nebija organizēta, izrīkota aizstāvēšana, bet uz pašiniciatīvu. Dežūru laikā mūs apciemoja Rīgas aizstāvji, kas nesa tēju, maizītes, pīrāgus.
Tauta bija sacelta kājās, visi vēlējās atbrīvoties no "slepkavu bara", mafijas.
Mums bija viena bruņmašīna, kas gan nedarbojās, tā bija novietota pie augstceltnes. Sēdējām, pārrunājām visādas atmiņas. Sajūtas bija savādas, kad pienāca ziņas par apšaudi un ievainotajiem. Ja OMON uzbruktu, mēs ar kailām rokām būtu mēģinājuši tos slepkavas atbruņot. Tad tur būtu asinspirts. Kādam jau būtu laimējies dabūt ieroci... Viens no barikāžu dalībniekiem jautāja, vai kādam mājās neesot kāds stroķis. Ja ir, tad lai ņem līdzi, kad nākamreiz brauks. Mums ieroču nebija. Arī no Daugavas puses gaidījām uzbrukumu. Zaķusalā visa bija pilna, visa tauta bija kā viena liela, vienota masa. Nedomājām par sevi.
Ja vajadzētu braukt atkal, es brauktu, jo es esmu tikai un vienīgi par Latviju, un es domāju par Latviju. Noteikti.
Pierakstījusi I. Bukbārde
