«Ziloņi nav pārmācāmi, tie ir par lieliem»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Diez vai trāpīgāk nekā dzejnieks Imants Ziedonis padomju impērijas faktisko un reizē nožēlojamo būtību spētu raksturot kāds politiķis. Bet, ja reiz šo neapzinīgo «dzīvnieku» nevar pārmācīt, tad ar to jācīnās bez atkāpšanās, nepieņemot viņa uzspiestos kompromisus, jo pretējā gadījumā zilonis iekāps vēl dziļāk skudru pūznī (lietojot I. Ziedoņa alegoriju). Liekas, šādas stingras, nevis pārgalvīgas cīņas apņēmība piemita «nospiedošajam vairākumam» tautas sūtņu, kas piedalījās Vislatvijas deputātu sapulcē sestdien Daugavas stadionā.
Uz sapulci ieradās 8086 deputāti. Kopsummā ir aptuveni 13 000 deputātu mandāti. Ņemot vērā, ka daudziem klātesošajiem bija divi vai pat trīs deputātu mandāti (vienlaikus vairāku līmeņu padomju pārstāvji), var nešauboties apgalvot, ka sapulcē piedalījās lielais vairākums deputātu, no kuriem 8003 viennozīmīgi nobalsoja par Aicinājumu LPSR Augstākajai Padomei un Latvijas tautai atjaunot neatkarību. Tātad 8003 deputāti ir par Latvijas neatkarību.
Bija patīkami redzēt un dzirdēt, ka šajā saietā valdīja nevis pūļa emocijas, bet gan vēss un drosmīgs saprāts. Nevajadzīgs precedents gandrīz notika — brīdī, kad balsoja par minēto aicinājumu. Kāds deputāts, piecēlies kājās, balsoja pret, un pārējie jau sāka «citādi domājošo» skaļi pāraudzināt, bet sapulces vadītājs Dainis Īvāns apvaldīja šo nebūt ne pašu labāko zeminstinkta un «vecā mantojuma» izpausmi.
A. Gorbunovs pauda sašutumu par M. Gorbačova nekaunību — «piedāvājumu» Latvijai izstāties no PSRS saskaņā ar centrā izstrādāto izstāšanās mehānismu, kas padara neiespējamu faktisku izkļūšanu no impērijas «apskāvieniem». Galveno vērību Augstākās Padomes priekšsēdētājs savā nosvērtajā un principiālajā runā vērsa uz tādu garantiju neatliekamu radīšanu, kas ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no tautības liktu saprast un reāli izjust, ka galvenais Latvijas Republikas mērķis ir tautas labklājība par spīti neizbēgamām blokādes radītām grūtībām.
Arī Liepājas deputāts Indulis Ozoliņš apstiprināja maksimāli kritiskā ekonomiskā posma tuvošanos, taču skatīja to kā likumsakarīgu procesu — «ja gribi pārbrist upi, tad sausām kājām cauri netiksi». Runātājs uzsvēra nepieciešamību sadarboties ar iekšlietu orgāniem, lai efektīvi spētu izvairīties no iespējamām provokācijām.
Visi oratori konsekventi un principiāli noraidīja Maskavas «izlikto ēsmu» — īpaša konfederatīva statusa jeb, kā sacīja Ivars Godmanis, — «vismīļākā kalpa statusa» piedāvājumu. LTF valdes priekšsēdētāja vietnieks brīdināja neatkārtot vecās, bet nepiedodamās kļūdas — Baltijas republikas nedrīkst savstarpēji norobežoties.
Jurists Romāns Apsītis nolasīja lēmuma projektu par Latvijas Republikas atjaunošanu, kas apstiprināts Augstākās Padomes LTF frakcijas sēdē.
Sapulcē, nobalsojot absolūtajam vairumam klātesošo deputātu, tika pieņemta atbalstrezolūcija Igaunijai un Lietuvai.
* * *
Pēc deputātu sapulces notika preses konference, kurā piedalījās dažādu līmeņu tautas deputāti, kā arī LTF priekšsēdētājs D. Īvāns, viņa vietnieks I. Godmanis un Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. Gorbunovs.
Konferencē kļuva zināms, ka LTF un tās atbalstītājiem pašreiz jau pieder divas trešdaļas vietu parlamentā, taču liela vērība tiek veltīta arī 29. aprīlī paredzētajām vēlēšanām.
J. Škapars nosauca, viņaprāt, iespējamos ceļus, kas Latvijas ekonomikai dotu iespēju izdzīvot pirmajā neatkarības posmā, Baltijas koptirgus, sadarbība ar Austrumeiropas valstīm (tā jau sākusies), kā arī varbūtēja tirdzniecība ar PSRS. Jānis Kinna paziņoja, ka preču piegādes PSRS tikšot pārtrauktas tikai gadījumā, ja pēdējā uzsāks tiešu blokādi. |
D. Īvāns vēlreiz uzsvēra savu gatavību un vēlēšanos diskutēt ar PSRS par jebkuru jautājumu, izņemot neatkarību. LTF priekšsēdētājs nenoraidīja iespēju, ka Latvijas principiālā nostāja šajā jautājumā varētu kalpot par iemeslu prezidenta pārvaldes ieviešanai republikā un viena no tās izpausmēm acīmredzot būtu progresīvo deputātu atlaišana.
A. Gorbunovs pauda bažas par republikas konservatīvo spēku iespējamo agresivitāti pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Viņš pieļāva varbūtību, ka Latvijai zināmu laiku vajadzēšot dzīvot divvaldības apstākļos. AP priekšsēdētājs sacīja, ka, viņaprāt, M. Gorbačovs vislabāk jūtoties prezidenta, nevis ģenerālsekretāra amatā, jo viņa pēdējie lēmumi aizvien vairāk tuvojoties prezidenta pārvaldes nodibināšanai valstī. M. Gorbačova iekšpolitiķa spējas A. Gorbunovs vērtēja zemu.
Parlamentārieši M. Vulfsons un J. Dinevičs izteica aicinājumu ar ārzemju žurnālistu palīdzību Rietumu sabiedrībai aktīvāk ietekmēt savas valdības, lai tās Baltijas jautājumā rīkojas radikālāk.
M. Vulfsons noraidīja jebkādas bažas par nelatviešu izcelsmes pilsoņu diskriminēšanu topošajā Latvijā, kā argumentu minot «augstākās tolerances izpausmi» pret cittautiešiem Latvijas Republikas laikā.
Vislatvijas deputātu sapulcē klāt bija
V. GAILĪTIS
