Studenti... bez grāmatām
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Augsti izglītoto pilsoņu procents jebkurā pasaules valstī ir viens no galvenajiem prestiža radītajiem. Lai arī mūsu republikā tas nav labāko pasaules standartu līmenī, tomēr vienā ziņa esam «pārāki» pār gandrīz visam sevi kaut cik cienošām valstīm. Šis mūsu «sasniegums» ir studiju lētums. To veido ļoti daudz rādītāju, starp kuriem galvenie ir pasniedzēju zemās algas, zemais studentu dzīves līmenis un ārkārtīgi pieticīga augstskolas materiālā bāze.
Šos faktorus daudzkārt esam atzinuši, pat esam solījuši uzlabot, tikai neko tā īsti neesam darījuši, jo vienmēr kāda cita «prioritāte» aizsteidzās priekšā. Un tas notika apstākļos, kad šīs citas prioritātes vairāk vai mazāk tieši bija atkarīgas no nodrošinājuma ar kvalificētiem (ne tikai diplomētiem) speciālistiem, tātad no tās pašas neatzītās prioritātes — augstskolas.
Grūti bija saprast PSRS Ministru Padomes rīcību, neļaujot ar 1989. g. 1. septembri kaut cik normalizēt augstskolu pasniedzēju algas, kaut arī, piemēram, Latvijas Valsts universitāte tam bija sagatavojusies, neprasot no valsts budžeta nevienu papildu rubli. Esam jau pieraduši pie tā, ka valsts budžetā palielināt izdevumus var visam, izņemot izglītību. Tāpēc arī esam praktiski vienīgā valsts pasaulē, kurai šis rādītājs nav mainījies jau vismaz vairākus gadu desmitus. Var būt, ka tā ir mūsu ilgi lolotās «stabilās ekonomikas» pazīme, kaut arī apgalvot nevaru. Bet, ka tā ir mūsu izglītības stabila lejupslīde, to gan varu teikt droši.
Tāpēc attiecībā pret tā saukto brīvo (precīzāk — valsts apmaksāto) izglītību šādos apstākļos iespējama tikai viena politika — sistemātiska studentu skaita samazināšana. Formāli tas it kā ir jau atļauts, atceļot studentu uzņemšanas un izlaides plānus. Īstenībā gan tiek draudēts, ka studentu un pasniedzēju skaita attiecība esot jāsaglabā, kas nozīmē atgriešanos pie tā paša plāna.
Vēl vairāk — saprotamu iemeslu dēļ LVU regulāri saņem norādījumus par to, ka jāpaplašina un jāuzlabo juristu, ekonomistu, ģeologu un citu atjaunojamajai Latvijai tik ļoti vajadzīgo speciālistu sagatavošana, pie tam to darot paralēli divās valodās. Filologiem jāuzņemas valodu apmācītāju loma, jāpaplašina izglītība Latvijas vēsturē, nedrīkst «aiztikt» filozofus u. tmf. Un to visu jāpaveic, nesaņemot pretī nevienu rubli pasniedzēju algām, nevienu jaunu kvadrātcentimetru auditorijām, laboratorijām vai bibliotēkām. Pie mums šādu taktiku pieņemts saukt par iekšējo rezervju meklēšanu, kaut arī citās zemēs to pazīstam ar apzīmējumu «ekspluatācijas pastiprināšana».
Ar 1989. — 1990. mācību gadu LVU pēc savas iniciatīvas ķērās pie pēdējās iespējas uzņēmumu, iestāžu, kā arī atsevišķu pilsoņu īpašumā esošo līdzekļu iesaistīšanas, ko citās zemēs sauc vienkārši par maksas izglītību. Attiecīgās PSRS pārvaldes instancēs šāda prakse vēl netiek atzīta. Tādēļ atliek paļauties uz to, ka mūsu republikai ir atļauta zināma ekonomiskā patstāvība un līdz ar to arī tiesības uz patstāvīgāku rīcību. Nav tikai skaidrs, kāpēc šādi nopelnīto līdzekļu izmantošanu cenšas ierobežot un regulēt LPSR Tautas izglītības ministrija. Šos ienākumus, protams, var aplikt ar nodokļiem (attīstītākajās valstīs to gan nedara), bet tie būtu jauzskata par LVU īpašumu ar visām no tā izrietošajām sekām.
Materiālās bāzes stāvokļa ziņā LVU, kā liekas, ir ārpus «konkurences» ne tikai starptautiskajā, bet arī PSRS iekšējā mēroga. Ar to «sacensties» var tikai citas Latvijas augstskolas. Celtniecības un montāžas darbu apjoms gadā augstskolu sfērā mūsu republikā vairs nespēj pārsniegt pat īsti viena miljona rubļu robežu. Reāli tas nozīmē, ka esošo augstskolu ēku sabrukšana jau ilgāku laiku pārsniedz to celtniecību.
Te vairs nevar būt runas par izaugsmi, bet jārunā par nespēju saglabāt. Visspēcīgāk šis katastrofālais stāvoklis universitātē izpaužas bibliotēku darbā. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā, cenšoties kaut cik sekot prasībām palielināt studentu skaitu, tika upurēta viena no galvenajām studiju bāzēm — bibliotēkas. Stāvoklis izveidojās līdzīgs tam, kādu bijām pieraduši redzēt jauno dzīvojamo ēku rajonos, kuros netika celti ne veikali, ne bērnudārzi, ne garāžas, ne daudz kas cits, bez kā normāla dzīve vispār nav iedomājama.
Šodien mēs esam fakta priekšā, ka visvairāk lasošajām fakultātēm — Filoloģijas un Svešvalodu — faktiski vispār nav bibliotēkas. Šo fakultāšu studentiem vajadzīgās grāmatas ir izvietotas pilsētā ļoti dažādās praktiski nepieejamās vietās. Tādas ir, piemēram, pārblīvēta un mitra novietne Lāčplēša ielā 32, pārsegumu iebrukšanas draudu dēļ slēgtā un tāpēc lasītājiem nepieejamā krātuve Gorkija ielā 69, kā arī tehniskā stāvokļa dēļ neekspluatējamā krātuve Kronvalda bulvārī 4.
Vairāku gadu garumā ieilgušās cerības, ka stāvokli kaut nedaudz uzlabos jaunās ēkas celtniecība Jūrmalas gatvē 76/78, liekas, būs jāzaudē, jo katru gadu celtniecības plāni netiek izpildīti. Neērti nosaukt visas tās augstās republikas valdības delegācijas, kas personīgi vairākkārt pabijušas šajā objektā un palīdzības vietā tikai žēlojušās, ka kaut kādi citi objekti esot daudz svarīgāki un tāpēc «prioritārāki».
LVU rīcībā esošo ēku tehniskā stāvokļa un noslogotības dēļ līdzīgā stāvoklī (praktiski bez bibliotēkām) ir arī Vēstures un filozofijas, Juridiskā, Ekonomikas, Finansu un tirdzniecības un Vadības un ekonomiskās informātikas fakultātes. Tas faktiski nozīmē, ka studijas LVU šodien notiek gandrīz bez grāmatām. Tādēļ vēl jo nesaprotamāka šķiet lielā aktivitāte jaunu augstāko mācību iestāžu radīšanā mūsu republikā. To saprast var, vienīgi pieņemot, ka bezgrāmatu studijas kļūst par normu.
Nevar neņemt vērā, ka visas mūsu labākās bibliotēkas ir veidojušās daudzu gadu desmitu vai pat simtu laikā. Un arī tad vēl tās nevar saukt par mūsdienu prasībām atbilstošām. Tādēļ ļoti aktuāla ir to fondu papildināšana ar mums līdz šim nepietiekoši pieejamajiem ārzemju izdevumiem, jaunu informācijās apstrādes un lasītāju apkalpošanas sistēmu ieviešana.
Vai varam samierināties ar to, ka LVU bibliotēka faktiski iet bojā, nav vēl nekas reāli izdarīts V. Lāča Valsts bibliotēkas katastrofālā stāvokļa novēršanai, pamesta LPSR ZA Fundamentālās bibliotēkas stāvokļa normalizācija, nesaprast, ka esam jau nostājušies uz neatgriežamas iznīcības ceļa, mūsu jauno speciālistu un visas mūsu tautas kultūras mantojuma devalvācijas ceļa? Vai nebūtu vispirms jāglābj tas, kas vēl mums ir, pirms ķeramies pie cita? Vai tukšās vietās ceļamās diplomu iegūšanas iestādes vairs varēs uzskatīt par augstākajām mācību iestādēm?
Domāju, ka mūsu republikas un pilsētas vadībai, partijas organizācijai, arodbiedrībām u. c. respektablām organizācijām ir pienācis pēdējais laiks izšķirties, vai turpināsim meklēt ceļus, kā lielā daudzumā drukāt un izdalīt lētus augstskolu diplomus, kurus neatzīst citās zemēs un kuri drīz nebūs vajadzīgi arī pašu mājā. Varbūt tomēr sapratīsim, ka visi kopā esam sekmējuši tādas situācijas izveidi, kura kalpo labām formālām atskaitēm, bet ne republikas nākotnei, it sevišķi tad, ja gribam iziet pasaulē. Pašreizējā stāvokļa apspriešanai un izejas meklēšanai nepieciešams visdrīzākajā laikā sasaukt republikas forumu un panākt konstruktīvu lēmumu pieņemšanu republikas valdībā, republikas un pilsētas partijas organizācijās un izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā.
Juris ZAĶIS,
LVU rektors
