Laika pakāpienus skaitot (1)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Cilvēces attīstība… Es to iztēlojos šķietami sadzīviski — kā milzu torni ar riņķveidīgām kāpnēm. Tie, kas pirmie kāpj augšā, var apstāties, pamāt vai pat sasaukties ar lejāk esošajiem: «Hei, te viens pakāpiens izļodzījies! Esiet uzmanīgi!» — vai arī: «Te margām viens posms atlūzis! Turieties iekšpusē!»
Stāvam mēs, mana paaudze, vienā kāpņu ritulī un skatāmies augšup — visa dzīve vēl priekšā. Virs mums — tēvi. Kā nu kuram, citam gvardu divīzijā, citam leģionā. Virs viņiem — vectēvi. Baltie un sarkanie. Varbūt arī tie — vēl ne balti, ne sarkani, Ziemassvētku kaujās kritušie. Arī viņi mums kaut ko saka, jo grib. lai mēs tiktu tālāk. Vai sadzirdēsim?
Gandrīz baidos rakstīt, ka tālāk jūs lasīsit atmiņas. Būtībā sociālā atmiņa, kas neiedzimst gēnos, bet ko nodod no paaudzes uz paaudzi, ir Cilvēka, sabiedrības, tautas pastāvēšanas nosacījums. Nav jau nekāds brīnums, ka vispārējā vērtību degradācijas periodā arī vārdiem «atmiņa», «atmiņas» pazudis skanējums. Kur nu vairs izskatīsies pakaļ, kas pirmais to nozaudēja. Tāpēc arī nevienu netaisos ieintriģēt vai pierunāt: lūdzu, izlasiet tālāk, būs interesanti! Lai jau nu katrs dara, kā zina. Bet es mēģināšu jūs turpināt iepazīstināt ar savu sarunu un pārdomu biedru — republikas Komjaunatnes veterānu padomes priekšsēdētāju, Lielā Tēvijas kara veterānu. Latvijas PSR Dabas muzeja direktoru Vili Krūmiņu. Kaut gan jau šis vārds vairs nav gluži svešs arī jaunākajām paaudzēm.
***
Bērnība Sēlijā, Vecumniekos. Nebūt ne tā saules atminīgā. Drīzāk kā kalpa zēna vasaras un ziemas. Pamatskolu beidzot — te nu ir tas siltais pavasaris, izlaidums, citiem — dāvanas, bet pašam? Netaisnības apzināšanās, jo būs sūri jāstrādā. Un droši vien visu mūžu tā. Likās, ir tikai viens līdzeklis, pat striķītis jau bija sagatavots...
Vēlāk, ģimnāzijā, viņiem diviem klasē bija mazturības apliecības, kas atbrīvoja no mācību maksas. Vienīgais kapitāls — paša galva, kas deva arī materiālus rezultātus — glītajām, bet ne visai apķērīgajām, turīgajām klases biedrenēm rēķinot matemātikas uzdevumus.
Brālis, par septiņiem gadiem vecāks, šķitās visgudrākais cilvēks pasaulē, jo viņš taču lasīja «Cīņu»! Kam gan tur vajadzēja būt rakstītam, ja par lasīšanu varēja dabūt četrus gadus! Mamma tā arī īsti nesaprata, ar ko mazais dēliņš nodarbojas, kaut gan pati atnesa sainīti no «pienotavas kunga». Lasīja brāļi abi. Konspirējušies viens no otra… vienā šķūnīti, tikai katrs aiz savas spāres lasīto noslēpuši. Tautas sapulcē 1940. gada jūnijā apriņķa centrā izrādījās, ka «pienotavas kungs» ir viens no pagrīdes Daugavas apgabala partijas vadītājiem — Jūlijs Reinholds, kas vēlāk, Vilim Krūmiņam stājoties komjaunatnē, rekomendācijā rakstīja: «Pazīstu no 1937. gada pēc kopīgas šaha spēlēšanas Šķetera veikalā.»
Laikam atkal viss ir iznācis itin gludi. Netaisnība un alkas pēc labākas dzīves.
— Melotu, ja teiktu, ka uzreiz visu sapratu — jāstājas revolūcijas pusē. Nevienam tā nebija! Jo vairāk tiecos visu izzināt, jo vairāk šaubījos. Pats ar sevi strīdējos — kāpēc tā un ne savādāk?
Atrast īsto ceļu palīdzēja un sekmēja Jānis Čakstēns, viens no visizglītotākajiem tālaika Sēlijas novada partijas darbiniekiem. Arīdzan brālēns Alfrēds Stradiņš — liela autoritāte, 20 gadu vecumā jau pazīstams dzejnieks ar īsti revolucionāru ievirzi.
Mācoties ģimnāzijas pēdējā klasē, Vilis uzzināja, ka katram izcilniekam ir iespējams nokārtot eksāmenus eksternātā priekšmetu pasniegšanas metodikās.
Pirmā pārbaudījuma rīts pienāca nervozs un kņudinošs. Nē, ne jau eksāmenā viņš baidījās izkrist! Iepriekšējā vakarā bija notikušas kratīšanas un apcietināšanas Jēkabpilī. Policisti bija «viesojušies» arī dzīvoklī, kurā mitinājās Vilis. Nekas «tāds» tomēr atrasts netika, kaut gan aizdomas ar to dzēstas nebija. Sarunā ar apriņķa priekšnieku skolas direktors gan bija jokojis: «Komunistiskas idejas jauniem cilvēkiem ir kā masalas — uznāk un pāriet…»
Iegūtās skolotāja tiesības ļāva bez visiem obligātajiem priekšmetiem pasniegt arī PSRS vēstures un PSRS Konstitūcijas kursus. 1940./41. mācību gadu jaunais skolotājs uzsāka Medumu pagasta skolā. Tomēr, vēl mācību gadam nebeidzoties, pēc Otomāra Oškalna, apriņķa partijas sekretāra, pieprasījuma nācās doties uz Jēkabpils vidusskolu un strādāt par skolotāju un komsorgu.
Ciemojoties pie Roberta Reinholda dēla raudzībās un vārdībā reizē (mazo nosauca par Kimu — par godu Komunistiskajai Jaunatnes Internacionālei1), nevienam pat prātā nenāca, ka sācies karš. Otomārs Oškalns steidzināja formēt komjauniešu rotu. Un tālāk — kur Oškalns, tur padomju vara. Tikai padomju varas robežas ruka mazākas ar katru brīdi. Aiziešana no Latvijas. Uz cik drīzu atgriešanos? To nu neviens nezināja pateikt. Un vai vispār kādreiz…
Beidzot Staļina «tētiņš» atļāvis veidot pirmo nacionālo armijas formējumu. 201. divīzijā brīvprātīgajos pieteicās partijas un komjaunatnes darbinieki, strādnieki, inteliģences pārstāvji. Zinātkārais Jēkabpils vidusskolas komsorgs, kas vēl pavisam nesen lasīja referātu «Skaidrība», veltītu Anrī Barbisa jubilejai, aizgāja karā.
***
Pulka komsorgs nedrīkst būt:
— bēdīgs,
— bailīgs,
— nosalis,
— slims.
Pārējo visu drīkst. Drīkst iet izlūkos. Drīkst atspiesties pret koku un sapnī redzēt Latviju. Drīkst iet uzbrukumā. Drīkst atdot savu piena devu… Ho-ho! Ja jau ir pat piena deva, tad varbūt nemaz nebija tik traki?
— Tas atgadījās Borodinas sādžā. Uz augstas kraujas upītes krastā bijām iekārtojušies kā bezdelīgas alās, kas mums kalpoja kā zemnīcas. Pretinieks nemaz nevarēja tik viegli trāpīt. 1942. gada februāra vidū sākās uzbrukuma kaujas. Mūsu uzdevums bija pamazām ieņemt sādžas, vāciešus spiest tuvāk Staraja Rusai un Demjanskas lielo grupējumu atstāt bezizejas situācijā — nogriezt pievedceļus. Šo grupējumu komandēja ģenerālis fon Bušs. Tas bija īpašs ģenerālis, tuvs draugs fīreram. Viņam bija iekārtots tiešais vads ar fīrera mītni — zināms attālums pa telefonu un zināma distance pa radiotelefonu. Pirms gadiem 15 ir izdota un bibliotēkās pieejama ģenerāļa Haldera dienasgrāmata, viņš bijis Hitlera sauszemes armijas virspavēlnieks. Tur mūsu divīzijas kaujas (uz dienvidiem no Staraja Rusas februārī, martā, vēlākās — jūlijā un augustā) ziņojumos fīreram minētas pirmajā vietā.
Februāra beigās, martā tur darbojās gandrīz visa vācu armijas «Nord» grupas aviācija, pie tam mazā sektorā — pusotra desmita kilometru plašumā un septiņu, astoņu kilometru dziļumā. «Nord» grupā bija apmēram trešā daļa no vācu armijas, aptuveni 1000 lidmašīnu, galvenokārt bumbvedēji. Visvairāk uzlidojumu bija no 20. līdz 30. martam. Ja dienā mūsu karavīru grupiņa — trīs četri cilvēki — klajā laukā pārgāja no vienas frontes līnijas zonas uz otru (200 līdz 300 metru atstatumā), vācu pikējošās lidmašīnas dzinās pakaļ.
Pati Borodinas sādža bija tikpat kā sagrauta. No iedzīvotājiem bija palikusi viena sieviete, gadus trīsdesmit veca. Un mazulītis. Grūti uzreiz bija pateikt, vai tā ir meitene vai puisītis, jo tam cilvēciņam bija divi trīs mēneši. Atstāt viņus tur nevarējām, dzīvot būtu iespējams pāris dienas. Paņēmām viņus savā alasveidīgajā zemnīcā — divu metru augstumā, trīs platumā, īstā pazemes istabā. Mazulītis kā Kristus bērniņš gulēja vienā stūrī uz salmiem. Bombardēšanas laikā nemaz nedzirdējām, vai viņš raud vai ne, jo zeme drebēja bez pārtraukuma. Aizmugurē pletās paliels mežs, tur atradās mūsu intendantūra. Tur bija arī viena govs. Kad pārgājām uz jaunu vietu, tad citi jau smaidīja — nāk 191. pulks ar savu govi. To lika uzpasēt pulka komisārs. Pat īsti nezinājām, kā viņa atradās, neatceros arī, kā pazuda, bet sabija pie mums diezgan ilgi. No meža naktī mums atgādāja svaigu pienu. Kāda glāze man tika, piens pienācās arī pulka komandierim un partorgam.
Mammiņa, kaut arī novārgusi, paēdusi bija — tik daudz mēs varējām pabarot, bet mazulītis jau maizi neēda. Tad nu savu porciju atdevu sīkulim. Izrādījās, ka tā ir meitenīte.
Šķiet, 1952. gadā mēs abi ar Paulu Dzērvi (abi kopā karojām, abi pēc kara strādājām komjaunatnes Centrālkomitejā) un savām «otrām pusēm» aizbraucām uz Staraja Rusu. Tur mūs ļoti labi uzņēma. Kara komisārs brauca līdzi pa sādžām, kurās bija notikušas kaujas, arī uz Borodinu. Ceļa nekāda nebija, nonācām tur vakarpusē. Satikām kolhoza priekšsēdētāju. Pastāstīju viņam, kā mēs te karojām un kā atradām sievieti ar mazu ķipucīti. Kolhoza priekšsēdētājs teica, ka viņa taču turpat dzīvojot. Kamēr mēs sarunājāmies, priekšsēdētājs parādīja, ka nāk viena sieviete, grozs uz pleca, un pagara meitene blakus, garāka, starp citu, par mammiņu. Viņai arī grozs, tajā dzērvenes. Mammiņa sāka stāstīt, ka te latviešu daļas bijušas un ka pulka komsorgs barojis meitiņu ar pienu. Sāka stāstīt un — pazina mani. Meitenīte arī to no mammas bija dzirdējusi. Mamma gribēja, lai mēs ejam pie viņām paciemoties, bet vakars jau nāca virsū un mēs devāmies ceļā.
Kad biju tur aizpagājšgad jūnijā, sādžai vairs netikām klāt.
Attēlā: Vilis Krūmiņš 1949. gadā.
———————————
1 Коммунистический Интернационал Молодежи
(Turpmāk vēl)
