Laika pakāpienus skaitot (6)

No Barikadopēdija
70 gadi jaunības zīmē

 

(Nobeigums)


Vēl viens «mantojums» — uzpūtība, kas stipri bija izplatījusies arī starp komjaunatnes līderiem. Jā, jā. Un no malas redzama. Vajadzēja tikai kļūt par atbrīvoto komjaunatnes sekretāru — jau tonis mainījās. Mūsu laikā starp jauniešiem nekad nedzirdējām uzrunu — Jāni Petrovič vai Ivan Aleksandrovič. Jaunus cilvēkus saucām vārdā. Bet tagad, pat rajona komitejā ieejot, var dzirdēt: Ivan Petrovič, Jan Janovič. Man šķiet, ka tas visai odiozi izklausās. To saku arī salīdzinājumā ar Maskavas jauniešiem. Diezgan bieži iznāk būt Maskavas Valsts universitātē. Nedomāju, ka viņi aiz nekulturālības cits citu sauktu tikai vārdā.

Vēl kāda problēma man šķiet visai būtiska komjaunatnē — bailīgums. Nevaru saprast, kā tas vēl ir saglabājies šajā laikā. Vajadzētu šīm bailēm tomēr noskaidrot ģenēzi. Varbūt tās rodas no atsevišķu partijas darbinieku izrīcības, kas arī ir ļoti iespējams. Jo gadiem ilgi taču partija komjaunatni komandēja, nevis vadīja.

Man ir tāds iespaids, ka mūsu komjaunatnes Centrālkomitejā valda dažādi viedokļi, kas. protams, pats par sevi nav nekas slikts, gluži otrādi — tā tam būtu jābūt mūsdienu apstākļos. Bet ir kaut kas tāds, unisonu neradošs. Vieni ir tādi, kam patīk un kas prot jaunatni organizēt, bet otri — tādi «komisāriņi», kas var tikai gandēt komjaunatnes autoritāti.

Atcerēsimies Mihaila Gorbačova runu VĻKJS XX kongresā. Viņš teica, ka jaunatne ir tā, kas veidos šo pārkārtošanās laiku. Ne jauniešu pasākumos vien, visās vietās jāsaka savs vārds, jānāk ar savu atklātību. Tā ir līnija. Citas nevar būt.

«Pravdā» bija brīnišķīgs raksts par Ļeņina novēlējumu. Tur teikts, ka tas ir pārkārtošanās laika galvenais dokuments, kas skar visas jomas. Viena no mums pašlaik vissvarīgākajām — nacionālais jautājums. Ļeņins brīdināja būt ļoti uzmanīgiem ar jēdzienu «nacionālisms». To dalīja — lielās tautas un mazās tautas nacionālisms. Ļeņins uzsvēra, ka mazo tautu nacionālisms ir aizsardzības izjūtu vadīts. Atceros pēckara gadus, kad mūsu republikā apmetās uz dzīvi citu tautību pārstāvji. Tad vēl nedzirdējām nekādus apvainojumus. Tagad daudz ko esam palaiduši garām. Kaut vai vēstures mācīšana. Jāizskaidro mūsu pagātnē arī tas, kas attiecas uz kapitālistiskās Latvijas laiku, bet jādara tas zinātniski, nevis pēc iepriekšpieņemtas shēmas. Ja mēs dosim zinātnisku priekšstatu, esmu pārliecināts, jaunatne sapratīs pareizi.

Man šķiet, ka komjaunatne visai atturīgi un kautrīgi izturas pret lielām problēmām, piemēram, ekoloģiju. Jūrmala, Olaine — tur taču visur savs vārds komjauniešiem būtu sakāms.

Vēl par vienu lietu gribu teikt. Protams, ļoti priecājos, ka atkal esam atguvuši Līgo svētkus. Atceros, kā tos svinējām Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādē Maskavā 1956. gadā. Kā visiem patika! Un, ja tā padomā — tie taču faktiski ir jaunatnes svētki — jo to papardes ziedu iet meklēt ne jau onkuļi... Un kur smuki būtu noskanējis, ja tieši komjaunatnes Centrālkomiteja būtu ierosinājusi Augstākajai Padomei tos svinēt! Kā tad komjauniešus slavētu!

Strādāt šodien komjaunatnē vadošā darbā ir grūti, to es saprotu. Jaunatnes problēmas nav šķiramas no visas sabiedrības problēmām. Vairs tā neaug komjaunatnes biedru skaits. No tā ko pārāk baidīties nebūtu, bet bez ievērības to atstāt nevar. Jāanalizē — kāda jaunatnes daļa stāv nomaļus no komjaunatnes. Vai strādnieki, vai studenti. Bet studenti taču ir jaunatnes intelektuālākā daļa! Ļoti nopietni par to jādomā.

Esmu paspējis iepazīties ar daudziem neformālo kustību jauniešiem, un ir patīkami, ka komjaunatnes Centrālkomitejai radušies pastāvīgi kontakti ar neformāļiem. Daudzos no viņiem es redzu daļu no mums pašiem, komjaunatnes veterāniem, — tiekšanos pēc patiesības, gatavību cīnīties ne savā, bet visas tautas labā. Vai mazums viņi ir muļķīgi lamāti par ekstrēmistiem, pie tam no to cilvēku puses, kurus pamatoti varētu saukt par mūžīgi vakarējiem. Šie, pēdējie, neatvēruši acis uz to, kas notiek apkārt, pat savu, «gulētāju fronti» sāk iecerēt. Bet revolucionārais pārbūves laiks iet un ies savu ceļu tāpat kā jaunatne.

***


Par grāmatu varētu teikt — aizvērta pēdējā lappuse. Bet laikraksta platība, kaut arī tik liela, kā šoreiz atvēlēta, tomēr neļauj pateikt visu. Daudz kas, kā mēdz teikt, palicis aiz kadra. Cik lielā mērā izzināt vēsturi, tas ir atkarīgs no mums pašiem un atkarīgs arī no tā, cik aktīvi (neaktīvi) gribam veidot šodienu, laiku, kurā mēs dzīvojam.

 

1988. gada marts - maijs