Mūsu barikādes
|
Ilzes stāsts
Tā gada janvārī mūsu ģimene bija Mālpilī, jo mūsu māja Jelgavas rajona Vircavas pagastā bija palikusi bez apkures. Tā nu ar abiem bērniem dzīvojām pie mammas un tēta "Vībrokās". Arī Aivars (vīrs) bija paņēmis atvaļinājumu.
Garām bija Ziemassvētki un Jaunā gada sagaidīšana.
Pienācis 13. janvāra rīts, kad uz manifestāciju Rīgā devās mamma ar abiem znotiem — Aivaru un Juri. 13. janvāris vēsturē ir bijis asiņains datums, man nodreb sirds, to iedomājoties. Bail par savējiem, kas atradīsies Rīgā un varbūt būs pakļauti briesmām, un es tur nebūšu, kaut gan visur vienmēr esmu braukusi. Taču šoreiz man jāpaliek mājās pie bērniem. Piekodinu Aivaram un Jurim sargāt mammu un neiet tuvu krastmalai. Nu ir it kā viss pateikts.
Diena varen skaista un saulaina, ar vieglu salu. Par spīti bailēm triumfēja spēka un vienotības apziņa, kas droši vien līdzinājās putna alkām pēc plašuma un brīvības, atstājot režģoto būri. Tādi paši brīvību alkstoši un starojoši esam mēs.
No Rīgas mamma ar Aivaru un Juri atgriežas pacilāti, bet arī norūpējušies, jo viņi nolēmuši doties rīt (14. janvārī) organizēti no Mālpils uz barikādēm. Mamma ir lepna par znotu lēmumu, arī es un Baiba (māsa), bet nu sākam gatavoties. Cik nepatīkami uz papīra lapiņas uzrakstīt vīra vārdu, uzvārdu, adresi un asins grupu un ielikt to kabatā. Tas ir vajadzīgs. Kaut tikai nekas slikts nenotiktu!
Aizbrauca. Visu dienu līdz vēlai nakts stundai klausāmies ziņas un garā esam kopā ar visiem, kas ir tur. Tētis, sēžot pie televizora, nervozi bungo pirkstus pa dīvāna atzveltni. Ārēji viņš ir mierīgs, bet es jūtu, ka viņš visu ļoti pārdzīvo. Zinu, ka tētis, kas jau vienreiz ir piedzīvojis gan karu, gan izsūtīšanu, grib pasargāt mūs — savas piecas meitas un mazbērnus. Viņš zina daudz vairāk par iespējamām briesmām, tāpēc tas ir divtik smagi. Ir jau arī kāds prieks šajā situācijā — tētis saviem mazdēliem Jānim un Rūdim uztaisa koka pistoles ar atsperi un koka puļķīšiem šaušanai. Nu iet vaļā cīņas uz barikādēm — tiek stutēti domino kauliņi un šauti "sliktie". Taisni apbrīnojami, ka tik mazi bērni spēj orientēties notikumos, zināt politiķus. Tētis arī gribēja braukt uz barikādēm, bet mēs vienā balsī lūdzām, lai taču kāds paliek arī ar mums, ko var zināt... Un tā mamma tēta vietā uz barikādēm znotiem līdzi iedeva vectēva kažoku, lai tas silda nakts aukstumā un vējā, lai aizsargā no lodēm un visa ļaunā.
Regulāri sazvanāmies ar pārējām māsām. Baiba jau sakravājusi somas, nolikusi visu pa ķērienam, ja gadījumā jādodas prom, kā nekā trīs bērni cits par citu mazāki. Lai neiznāk tā, kā savulaik mammai, bēgot no Jelgavas bombardēšanas, kad steigā paķerts koferis, kas pilns ar lāpāmām zeķēm. Man pašai viss nepieciešamais jau ir pie rokas, jo, cik paņemts no mājām, tik ir, un to viegli var savākt. Tomēr ceru, ka viss būs labi. Atceros mammas stāstīto par izsūtīšanām, kad netika žēloti ne bērni, ne sirmgalvji. Bet manam Viesturiņam nepilni pieci mēneši, bet Rūdim — deviņi gadiņi. Arī Vijai un Mirdzai katrai trīs atvasītes. Mūsu barikādes ir pie bērniem. Vienīgi jaunākā māšele Valda, kas mācās LLA AF, arī ir Rīgā uz barikādēm.
Otrā rītā pārrodas Tēvijas sargi. Abi sarkanām, dūmu sagrauztām acīm, noguruši. Atpūtīsies un brauks atkal, cik vien vajadzēs. Pēc kāda brīža mamma sāk drudžaini skraidīt, virināt durvis, ielūkojoties visos kaktos, — kaut kas gruzd! Izrādās — vainīgas ir Aivara un Jura drēbes, kas pievilkušās ar barikāžu ugunskuru dūmu smaržu. Nu esam visi kā barikādēs pabijuši, jo dūmi ir kā piedeva mūsu barikāžu aizstāvju stāstam.
Aivara stāsts
14. janvāra rītā braucam uz barikādēm. Man ir atvaļinājums, ar ģimeni esmu Mālpilī pie sievas vecākiem. Braucu no Mālpils kopā ar Juri. Abiem mums kabatās ir zīmītes ar vārdu, uzvārdu, adresi, asins grupu. Man pat ir vairākas, sieva laikam domājusi, ka esmu labs mērķis, ja jau padevies augumā.
Sasēžamies autobusā; izdala gāzmaskas, saraksta vīrus. Dodamies uz Rīgu. Ir tāda dīvaina neziņa un iekšējs nemiers. Ulbrokā jau redzam pirmās barikādes. Tā ir neaprakstāma vienotības sajūta, tā vien šķiet, ka esam visi sen pazīstami. Pretī braucošie un gājēji draudzīgi māj un rāda paceltu uzvaras vēlējumu "Victorv". Man šķiet, ka esmu uzlādēts no laba vēlējumiem.
Mūs nozīmē apsargāt TV torni. Smagā lauksaimniecības tehnika ir jau uz tilta, ļoti daudz cilvēku visapkārt. Mums ierāda vietu, sākam veidot savu pozīciju. Līdz tumsai tā ir jau iekārtota, tapis arī uzraksts "Mālpils pulks", spoži deg ugunskurs. Šeit mēs būsim līdz rītam, kad atbrauks maiņa. Tumsā deg simtiem ugunskuru, mums ir rosīgs, kaujiniecisks noskaņojums, kaut arī pret ieročiem mums ir tikai degošas pagales un mūsu dziesmas. Radio ziņo, kurās vietās nepieciešami cilvēki, kur sāk pietrūkt malkas. Uz turieni nekavējoties dodas mašīnas no mežniecībām. Sniega nav, bet vējš ir diezgan ass. Dala pārtiku, tā mums ir līdzi veselām kastēm, tiek pienesta tēja, kafija, visādas maizītes. Cilvēku mīlestība ir bezgalīga, ēdam visu, lai nesarūgtinātu devējus. Nes un dala arī avīzes un cigaretes.
Instruē, kas jādara, ja nāk virsū omonieši. Tad mums būtu jāsastājas ķēdēs, lai tie netiek cauri. Bet, ja nu tomēr izlaužas, tad būtu jāguļas zemē, jo tornī esot ložmetējs, kas censtos apturēt omoniešu gājienu uz TV torni.
Laika īsināšanai uzstājas dažādi ansambļi, pie mums tuvumā dzied Aldis Drēģeris. Tas ir jauki. Dziesmas nakts garumā paceļ garu, tumsa atkāpjas mūsu ugunskuru gaismas un cilvēku vienotības priekšā. Pie mūsu ugunskura pienāk žurnālists Ojārs Rubenis, intervē Mālpils arodbiedrības priekšnieku un vēl kādus vīrus, arī mēs uzdodam jautājumus. Paeju kādu gabalu pa salu, satieku daudzus paziņas. TV studija pilna ar studentiem. Kas par vienreizēju vienotību!
Nakts paiet ātri, atbrauc maiņa, dalāmies pieredzē un paši braucam atpūsties. Grauž acis, vainīgi dūmi. Apģērbs ož pēc dūmiem, sievasmāte pat sāk meklēt, kur mājā svilst.
Pavadījuši diennakti mājās, braucam atpakaļ uz savu pozīciju. Vairs nav vakarējā neziņa un nemiers, jūtamies kā īsti karotāji. Pa ceļam redzam, ka vietvietām tehnikai sašautas riepas, izsisti stikli. Jā, tie vēl jūtas vareni, bruņojušies līdz zobiem. Bet mēs stāvēsim pretī ar savu vienotību, drosmi un mīlestību pret Latviju.
Barikādēs mēs redzējām, kas kurš ir. Tikai tagad nevar saprast, no kurienes "uzpeldējuši" savu tautu un zemi necienoši politiķi. Skaidrs ir tikai tas, ka tie uz barikādēm kopā ar tautu nav stāvējuši. Un, ja, Dievs nedod, vēlreiz tāda situācija būtu, arī nestāvēs, jo dosies sargāt ārzemju bankās noguldīto laupījumu.
Bet tauta te stāvēs par savu zemi mūžīgi.
