Vēsturei nedrīkst būt baltu plankumu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pirmā sajūta, kas pārņēma mani, tiekoties ar Valentīnu Berežkovu, bija nerealitātes, notiekošā neticamības sajūta. Šis staltais, brašais virs ar sirmiem kupliem matiem, ar lielisku atmiņu un dzīvīgu, metaforām bagātu, precīzu valodu ir bijis liecinieks daudziem tādiem vēsturiskiem notikumiem, kuri pārveidojuši mūsu pasaules seju. Viņš ir gājis pa impērijas kancelejas anfilādēm, stāvējis divus soļus no Hitlera, bijis klāt viņa sarunās ar V. Molotovu. Viņš bija pirmais padomju cilvēks, kurš no nacistu ārlietu ministra Ribentropa dzirdēja paziņojumu par kara sākumu Un viņam, Berežkovam, no muguras reihsministrs šļupstēja savu atzīšanos…, bet par to 1941. gada 22. jūnija nakti mans sarunu biedrs pastāstīs pats.
Pēc izglītības inženieris, brīvi pārvaldīdams vācu valodu, V. Berežkovs jau pirmskara gados bija diplomātiska jā dienestā Berlīnē. Viņš ir grāmatu «Diplomātiskā misija Berlīnē 1940 —1941.», «Teherāna — 1943», «Ceļš uz Potsdamu» un vairāku citu darbu autors Bet viņa diplomātiskā darbība sākās posmā, kad bija vērojama zināma Padomju Savienības un Vācijas tuvināšanās, kuras rezultāts bija 1939. gada 23. augustā parakstītais neuzbrukšanas līgums. Mūsu saruna arī sākās ar viņa atmiņām par šo paktu.
— Biedri Berežkov, jaunāko laiku vēsture ir maz tādu notikumu un tādu diplomātisku dokumentu, kuri būtu radījuši tik daudz strīdu, uzskatu sadursmju, diskusiju kā neuzbrukšanas pakts, ko noslēdza pasaules pirmā sociālistiskā valsts un nacistiskā Vācija. Tagad daudz kas kļūst skaidrāks, no arhīvu dzīlēm parādās arvien jauni dokumenti. Un varbūt tagad būtu likumsakarīgi jautājumu formulēt tā: vai mūsu valstij bija iespējams attiecības ar Vāciju virzīt pa citu ceļu?
— Gan toreiz, gan tagad ar maksimālu noteiktību varu apstiprināt: 1939. gada augustā vairs nevarēja Agrāk — jā, agrāk. Ja mums būtu izdevies izveidot kolektīvās drošības sistēmu, mēs varētu atteikties no tādām attiecībām ar Hitlera un Himlera Vāciju, kuras uzlika tādus pienākumus. Bet, uzsveru, 1939. gada augustā tādas iespējas vairs nebija, vilciens bija aizgājis…
— Kā to var apstiprināt?
— Ar starptautiskā stāvokļa analīzi. Un ne tikai ar to vien. Būšu spiests atgādināt faktus, kas speciālistiem ir aksiomas, bet baidos, ka mūsdienu jaunajam lasītājam tie ir tikpat tāli, kā, teiksim, man Napoleona kari. Vēsture taču tagad ir kvalitatīvi mainījusies: pirms gadu desmitiem bijušajiem notikumiem ir sekas mūsdienās Tātad atcerēsimies, kas notika Eiropā tajos draudīgajos gados, Anglijā — Čemberlens, Francijā — Lavāls, kurš vēlāk nodeva savu dzimteni, Polijā — pulkveži, kas labprāt uzņēma Gēringu, kurš brauca pamedīt Belovežas gāršā, Rietumu lielvalstīm bija divi pamatmērķi, apmierināt Hitlera apetīti un, cik vien ilgi un izveicīgi iespējams, izvairīties dot tiešu atbildi uz mūsu priekšlikumu izveidot kolektīvo drošības sistēmu. Bet tikai tā vienīgā tolaik varēja savaldīt agresoru. Un, lūk, uz sarunām pie mums no Anglijas un Francijas nesteidzīgi brauc delegācijas, kuru priekšgalā atrodas trešā ranga ierēdņi, kam nav nekādu pilnvaru (bet sarunas ar viņiem ved aizsardzības tautas komisārs K. Vorošilovs un ģenerālštāba priekšnieks B. Šapošņikovs). Arvien pieaugošās Hitlera prasības, kaut arī ne uzreiz. Anglija un Francija tomēr apmierina Kamēr Minhenē Čehoslovakijas pārstāvji gaida aiz durvīm lēmumu par savas valsts likteni, Čemberlens (viņš devās uz Berlīni ar lidmašīnu) atdod valsti Hitleram saplosīšanai. Atgriezies Londonā, lidlaukā viņš krata virs galvas papīreli ar Hitlera parakstu un deklarē: «Es atvedu Eiropai mūžīgu mieru.»
Nav noslēpums, ka, maigi izsakoties, Rietumu lielvalstis nebūt neizjuta pret mums lielu mīlestību. Ja Hitlers tobrīd būtu meties mums virsū, tad mēs kā pašu lielāko palīdzību būtu saņēmuši daudz melīgu līdzjūtības apliecinājumu. Gan Polija, gan Baltijas valstis, visiespējamākais, labprāt būtu izlaidušas hitleriešu karaspēku līdz mūsu robežām. Tātad stāvoklis draudīgs, bet 1939. gadā karam mēs nemaz nebijām gatavi.
Un pēkšņi, Vācija piedāvā mums neuzbrukšanas paktu. Pieņemsim, ka mēs noraidām šo priekšlikumu, Jūs varat iedomāties, kā mēs izskatītos pasaules sabiedriskās domas priekšā, nemaz nerunājot par to, ka mēs zaudējām tās priekšrocības, kuras mums var dot šī atelpai Re, kas apdraud Rietumu civilizāciju, var teikt Hitlers, rādīdams uz mums ar pirkstu, un viņam labprāt pievienosies Čemberlens: viņi taču nodrošinājuši Eiropai «mūžīgo mieru», bet šie briesmīgie krievi. . .
— Tātad Vācija centās nostādīt mūs tādā stāvokli, no kura nebija citas izejas?
– Ne tikai, Hitlers vēl nebija īsti pārbaudījis savu spēku kaujasspējas Nevajag uzskatīt viņu par šizofrēniķi, viņš bija pietiekami veikls un viltīgs politiskais darbinieks un tādēļ nevarēja neizprast tautas patriotiskā noskaņojuma atšķirību Francijā un pie mums, Padomju Savienībā. Zibenskarš arī vēl bija neatrisināts un neapstiprināts jautā jums. Tātad, citiem vārdiem sakot, viņam kā minimums bija nepieciešams «izvest mūs no apļa», kā minimumu nodrošināt mūsu neitralitāti. Tam, ko teicu par tolaik izveidojušos stāvokli, varu piebilst: ja mēs būtu atteikušies, izredzes izveidot pretpadomju koalīciju ar hitlerisko Vāciju priekšgalā būtu stipri pieaugušas.
— Bet jau 1923. gadā Landsbergas cietumā Hitlers un Hess uzrakstīja «Mein Kampf». Šī fašisma bībele plaši sludināja savu cilvēkēdāju programmu un arī norādīja ceļu, pa kuru jaunizceptie teitoņi dosies veikt iekarojumus. Vai patiešām tie programmas izklāsti nebija zināmi Padomju valdībai?
— Protams, bija zināmi. Vēl vairāk, 1940. gada pavasari es pats redzēju grāmatnīcu vitrīnās kaudzēm izliktas «Mein Kampf»; mēs starptautiskās pieklājības apsvērumu dēļ presē atturējāmies no īpaši asiem uzbrukumiem fašistiskajai Vācijai, bet fašisti ar kaut ko tamlīdzīgu sevi neapgrūtināja. Mēs par to ziņojām Maskavai, taču nekāda reakcija, nekāds demaršs nesekoja. Noklusēšana nekad nav devusi labumu, it īpaši vēsturei, kurā nedrīkst būt baltu plankumu. Un droši vien pilnīgi atklāti jārunā par dažām mūsu kļūdām ārpolitikas jomā tolaik.
N. Buharins par PSRS galveno ienaidnieku uzskatīja fašismu, bet J. Staļinam bija asa nepatika pret sociāldemokrātiem, kurus viņš uzskatīja par «nodevējiem», «kapitālisma sulaiņiem» utt. Pēc viņa norādījuma rietumvalstu komunistiskās partijas pārtrauca visus kontaktus ar sociāldemokrātiem un vērsa visu degsmi cīņai nevis pret «naci», bet gan pret «soci». Tas, protams, atviegloja Hitlera nākšanu pie varas. Vēl… Tās metodes, ar kurām mēs risinājām mūsu iekšējās problēmas un kuras pārtapa traģisku kļūdu virknē, bija pietiekami labi zināmas Rietumos, un tas radīja atturīgi uzmanīgu vai pat nelabvēlīgu attieksmi pret mums. Un pats galvenais ir tas, ka Staļins ļāva Hitleram piemānīt gan viņu pašu, gan partijas vadību. Staļinam likās, ka viņš spēs saprast Hitlera nodomus, aizsteigties tiem priekšā. Viņš domāja, ka Vācijas vadībā notikusi šķelšanās starp militārpersonām, kuras tiecas pēc «Drang nach Osten», un politiķiem, kuri pagaidām cenšas nesastrīdēties ar mums, un tagad galvenais secinājums — neradīt iemeslu, lai ekstrēmistiskais noskaņojums reihsvērā nevarētu gūt pārsvaru. Viņa uzskatu stiprināja Molotova ziņojums Politbiroja sēdē (man par to stāstīja Anastass Mikojans), Molotovs, atgriezies no tikšanās ar Hitleru, 1940. gada novembrī ziņoja, ka Hitlers ir norūpējies tikai par «Anglijas mantojuma sadali» un nemaz nedomā uzbrukt mums. Tikai pēc gadiem kļuva zināms, ka sarunu priekšvakarā Hitlers iz deva īsu norādījumu visām iestādēm: neatkarīgi no tā, kā beigsies sarunas, «gatavošanos austrumu jautājumā turpināt». Runa bija par Barbarosas plānu… Staļins arī nopietni kļūdījās, noteikdams uzbrukuma termiņu. Viņš bija pārliecināts, ka vācu karaspēks nesāks uzbrukumu jūnija vidū, jo ziemas kampaņai tas nebija sagatavots. Staļins gaidīja jaunus priekšlikumus par tālāku sadarbību, jo… pēc draudzības līguma parakstīšanas 1940. gada septembrī šādiem priekšlikumiem bija jāpienāk. Bet tikmēr Hess jau lidoja uz Angliju.
— Par to lidojumu tika stāstītas un tiek stāstītas dažādas leģendas. Vai tas patiešām bija prātā jukuša fanātiķa rīcības akts?
— Nekādā ziņā. Tagad jau ir skaidrs, ka tas bija apdomāts politisks solis, ko, bez šaubām, bija sankcionējis Hitlers. Hess lidoja uz Angliju vienoties: Anglijai tiktu garantēta impērijas saglabāšana. Vācijai tiek atdotas tās kolonijas Āfrikā, un tā dominē Eiropā. Bet tobrīd pie varas Anglijā jau bija Čērčils, kas bija pietiekami tālredzīgs politiķis, gatavs noslēgt darījumu kaut vai ar pašu nelabo, bet tikai ne ar Hitleru.
Tomēr Hesa lidojums uzlēja ūdeni uz Staļina aizdomīguma dzirnavām: ja nu pēkšņi vienojas! Tikai nedot iemeslu provokācijām! Tādējādi mēs iegūsim laiku, Staļins uzskatīja, ja karš sāksies, tad tas notiks ne agrāk par 1942. gada pavasari, tam laikam bija pieskaņota mūsu armijas pārapbruņošana. Viņa kļūdainie aprēķini mums maksāja dārgi.
— Visa notikumu norise pēc 1939. gada septembra, pēc otrā pasaules kara sākuma, vedina uz domām, ka pastāvēja vēl kaut kādas vienošanās ar mūsu pakta partneriem…
— Nešaubos, ka Lielā Tēvijas kara jaunajā vēsturē šajā jautājumā tiks ieviesta pilnīga skaidrība.
Es pats nekādas rakstveida vienošanās neredzēju, taču vēsturiskās situācijas analīze nevar nenovest pie attiecīgiem secinājumiem.
Ir grūti iedomāties, ka 17. septembrī, kad jau divas nedēļas trakoja karš, mēs pēkšņi devāmies atbrīvošanas karagājienā uz Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju. Es pats tobrīd dienēju Dņepras kara flotilē, un mēs, dodamies uz augšteci, zinājām, kur mums ir jāapstājas. Jā. Visiespējamāk, ka kaut kāda vienošanās bija. Un ir skaidri jānosaka tās vieta vēstures kontekstā: tā bija mūsu diplomātijas uzvara, kas gūta, glābjot brāļu tautas no fašisma. Un turklāt vēsturiskā taisnīguma atjaunošana — neuzskatiet tos par skaļiem vārdiem! Saskaņā ar 1921 gada Rīgas līgumu, kas noslēdza Polijas kampaņu, panu Polija netaisnīgi atņēma mums šīs zemes. Bet mēs atguvām sev to mūsu teritorijas daļu, kurai jau sen bija jābūt mūsu — saskaņā ar «Kerzona līniju». Šāda risinājuma taisnīgumu Teherānā atzina arī Čērčils.
Noteikta vienošanās bija jautājumā par Baltijas valstīm, kuras faktiski tika izglābtas no Hitlera. Neaizmirsīsim, ka savulaik tur bija padomju vara un eksistēja visi priekšnoteikumi tās atdzimšanai.
— Jūs, 1941. gadā strādādams par Padomju Savienības pārstāvniecības sekretāru, acīmredzot bijāt pēdējais padomju cilvēks, kurš redzēja fašistu ārlietu ministru. Ko viņi jums teica šķiroties?
— 22. jūnija naktī pulksten trijos mūs pēkšņi izsauca uz Vilhelmštrāsi, tur, pat neļāvis izklāstīt mūsu paziņojumu, Ribentrops pateica, ka vācu karaspēks pārgājis mūsu robežu, nekaunīgi nosaukdams šo uzbrukumu par aizsardzības pasākumiem. Bija manāms, ka viņš ir piedzēries. Asi atbildējuši Ribentropam, mēs pagriezāmies un gājām uz izeju. Un tad… Vispār, lūk, rindkopa no manas grāmatas «Diplomātiskā misija Berlīnē 1940. —1941.»: «Un tad notika negaidītais. Ribentrops steidzās mums pakaļ. Viņš sāka ātri čukstus pārliecināt, it kā viņš personiski esot bijis pret šo fīrera lēmumu. Viņš pat it kā esot centies atrunāt Hitleru no uzbrukuma Padomju Savienībai. Personiski viņš — Ribentrops — to uzskatot par neprātu. Bet viņš neko nevarējis izdarīt. Hitlers pieņēmis šo lēmumu, viņš nav gribējis nevienu klausīt.
Paziņojiet Maskavai, ka es biju pret uzbrukumu. — Jau iziedami gaiteni, mēs izdzirdējām reihsministra pēdējos vārdus…»
— Ka var izskaidrot šo vairāk nekā savādo Ribentropa rīcību?
— Kā jau es teicu, Ribentrops bija pamatīgi piedzēries. Var būt, ka tobrīd viņa iekaisušajā skatienā parādījās aina, tik mazā Vācija un mūsu nepārredzamie plašumi. Viņam kļuva baigi, saprotot to, uz kādu bezdibeni maršē reihs… Protams, tas ir tikai mans pieņēmums.
— Man prātā palikusi epizode no jūsu atmiņām, kā jūs ar kolēģi, uzpirkdami sardzes priekšnieku, spējāt izkļūt no esesiešu aplenktās vēstniecības, lai dotu ziņu Maskavai par notikumiem Berlīnē…
— Tagad par šo notikumu var pastāstīt sīkāk. Es to arī esmu izdarījis pirms dažiem gadiem izdevniecības «Progress» grāmatā «Kā tiek taisīta politika», kas iznāca angļu valodā, bet padomju lasītājam šī visai interesantā notikuma detaļas vēl nav zināmas.
Sakari ar Maskavu — tas bija tikai viens no uzdevumiem, kuru dēļ mēs, riskēdami ar dzīvību, izkļuvām no esesiešu aplenkuma. Šulces— Boizena antifašistu internacionālistu grupai, kas vēlāk kļuva pazīstama ar nosaukumu «Sarkanā kapela», bija sabojājies radioraidītājs. Mēs saņēmām jaunu pašā kara priekšvakarā, un to par katru cenu vajadzēja nodot izlūkiem. Šo uzdevumu pildīja mans biedrs Saša tajā laikā, kad viņš it kā skrēja atvadīties no savas meitenes. Radiostaciju mēs ielikām koferī un tad, kad braucām ārā no pārstāvniecības pagalma, esesietis prasīja, kas tā par kravu. Ja viņš būtu pārbaudījis… nez vai mēs tagad te sarunātos. Bet viss beidzās laimīgi, un «Sarkanā kapela» ieguva sakarus ar Maskavu.
Nobeigumā es vēlētos vēlreiz atkārtot, ka vēsturei nedrīkst būt baltu plankumu.
Ar V. Berežkovu tikās
laikraksta «Sovetskaja molodež» speciālkorespondents
I. POLOCKS
