Bailes
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Kā šajās dienās jūtas padomju armijas karavīra māte, atvaļināta virsnieka sieva?
— Esmu divu dēlu māte, vīrs ir «pārkrievojies» latvietis, kaut arī runā un lasa latviski. Kad jaunāko dēlu iesauca armijā, priecājos, ka viņam ir latviešu uzvārds, ka neaizsūtīs tālāk par Baltijas kara apgabalu. Igaunijā, seržantu skolā, viss bija kārtībā, bet tagad, kad viņš no turienes ir prom, kad no viņa nav nekādu ziņu, bet apkārt šīs šausmas, baidos.
— Kur viņš dienē tagad?
— «Priekš avīzes» labāk neteikšu, baidos. Tādu — ar latviešu uzvārdiem — vienā daļā ir ļoti maz.
— Kā jūs izskaidrojat savas bailes?
— Laikam esmu starp tiem, kam nav skaidrības par visu notiekošo, tāpēc arī bail. Gribas, lai ļauj dzīvot. Vecākais dēls mācās Krievzemē, viņam vairāk tāda Padomju Savienības domāšana, jaunākais un vīrs vairāk par to neatkarību, bet man jāstāv rindās un viss.
— Kāpēc jaunākais nepalika alternatīvajā dienestā?
— Man bija tāda doma, bet viņš uzreiz teica, ka miera vienalga nebūs, es neiebildu, kā jau izbijuša armijnieka sievai likās, ka par armiju zinu visu. Izrādās, nezināju. Tagad drebu, izdzirdot vārdus «pilsoņu karš».
— Apzinos, ka jautājums ir briesmīgs, bet, ja jums būtu jāpiedzīvo to, ka dēlam jāpiedalās cīņās Maskavā — kurā pusē jūs viņu labprātāk redzētu?
— Skatīties es to nevarētu, bet labāk — Jeļcina. Viņš, manuprāt, ir varaskārs kā visi, kas Krievzemei arī agrāk priekšgalā stājušies, ass, varbūt pat netaktisks, bet viņš nemelo. Jo patiesība nepatīk, tāpēc to slēpj.
«Laikā» diktori stāsta par visiem jaukumiem, kas mūs gaida «jaunajā kārtībā», rāda ražas novākšanu, bet neļauj izteikties Jeļcinam, neparāda pašu galveno un vienīgo, ko tauta gaida, — kur ir Gorbačovs, ko viņš par to visu saka?!
Droši vien esmu sievišķīgi naiva — man liekas, ka tagad viss tā notiek tāpēc, ka Gorbačovs un Jeļcins nevarēja īsti saprasties, kur divi nevar varu sadalīt, atrodas trešais.
— Vai jūs noticējāt tam, ka sāksies kārtība, preču godīga sadale utt.?
— Smieklīgi! Lai viņi paskatās, kā tauta jau «dala» pārtiku! Kur dzirdēts, ka šaudīšanās laikā jebkad bijusi kārtība, miers un laime?! (Pauze… Asaras…) Ak, šausmas, kaut nu tos bērniņus (domāti zaldātiņi, ko rādīja TV, — G. M.) neaizlaistu viņsaulē!
— Piedodiet par netaktiskumu, bet Latvijā no «pučistu» puses šādi lielā mērā tiek aizstāvētas tieši atvaļināto virsnieku ģimenes.
— Gribas dzīvot, nevajag nekādas aizstāvības. Es biju muļķe — visās vēlēšanās par Rubiku balsoju. Vīram to neesmu teikusi, nezinu, kā darīja viņš. Jauktajās ģimenēs daudzās lietās ir juceklis, dēlus par latviešiem vajadzēja audzināt, par krieviem viņi būtu tāpat, bet tā jau tēva vaina.
— Tātad esat vīlusies savā politiskajā līderī?
— Ko nu tur vīlusies! Mūsu rajonā daudzi bailēs no nacionālisma bija par Rubiku.
— Kam ticat tagad?
— Tikai Godmanim! Viņš vienīgais kaut ko dara tautas labā. Šorīt padzirdēju, ka ar viņu ir cauri, — atkal nobijos. Nomierinājos, uzzinājusi, ka tā ir kļūda. Starp citu, daudzas mūsu pagalma sievas viņu atzīst.
— Ko jūs darāt, kad nestāvat rindās?
— Rindās tā cītīgi stāvu tikai tagad, kad ir apvērsums. Patīk ikdienišķais — tīrīt māju, gatavot ēst, saņemt vēstules no dēliem (vecākais pašlaik ir mājās, brīvlaikā), daudz skatos televizoru, pa retam, slēpdamās no vīra, lasu dzeju, romāniem laika neiznāk… Marina Cvetajeva savulaik skaisti rakstīja par sirmiem matiem, par to, ka tie tādi kļūst ne jau no gadu nastas, bet n0… n0… nevaru atcerēties, no kā…
— Bet no kā, jūsuprāt?
— No kaut kā tāda, ko pašlaik pārdzīvojam. No ļoti smagām domām, nedrošības un bailēm.
— Vai nav savādi, ka jūs piekritāt sarunāties tikai anonīmi? Atbildēs taču nav nekāda iemesla anonimitātei?
— Jūs esat par jaunu, lai īsti saprastu, ko nozīmē bailes.
— Tā nu gluži nav...
Jautājusi
G. Māre
