Baltijas brīvības un miera kuģis — atmodas priekšgājējs

No Barikadopēdija


Māris Graudiņš
Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011)
Avots: Latviešu trimdas loma Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā (2011)
Datums: 27.10.2011
Virsraksts: Baltijas brīvības un miera kuģis — atmodas priekšgājējs
Autors: Māris Graudiņš
Tēmas:
Nozares:
Organizācijas:
Mediji:
Cilvēki:
Vietas:
Notikums:
Gads:

Māris Graudiņš ir politologs, MA, 5. Saeimas deputāts un ilggadējs trimdas jaunatnes darbinieks un skolotājs. Kopš 1985. gada vada Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Latvijā. Studējis politoloģiju Kanādas Makmēstera universitātē, kur ieguvis maģistra grādu, un Čikāgas Universitātes doktorantūrā. Bijis lektors Igaunijas Starptautiskās universitātes Audentes komunikāciju maģistra programmā, pasniedzis Viskonsinas Universitātes Baltijas politiskās vēstures kursu Rīgā, kā arī politoloģijas ievadu Kalamazū ielejas rajona koledžā (KVCC) ASV. Mācījis vēsturi arī Minsteres Latviešu ģimnāzijā un vadījis vairākus seminārus trimdas un Latvijas vidusskolās, kā arī «2x2» un «3x3» nometnēs. Bijis ALA valdē un piecus gadus — arī ALJA valdē. M. Graudiņš ir viens no «Baltijas brīvības un miera kuģa» projekta iniciatoriem un bijis tās latviešu daļas priekšsēdis.


Ar aptuveni 2000 plašsaziņas līdzekļu rakstiem un filmām no 29 valstīm 311 baltiešu jauniešu brauciens Baltijas brīvības un miera kuģī (BBMK) gar okupētās Baltijas krastiem bija trimdas laiku ievērojamākā politiskā akcija[1], kuras rezonansi pastiprināja Kopenhāgenas tribunāla spriedums.

1985. gada jūlijā šie notikumi izraisīja līdz tam vislielāko globālo preses uzmanību, kādu Latvija jelkad bija piedzīvojusi. Turklāt Helsinkos sarīkotā vizuāli spilgta demonstrācija, kas pirmo reizi kopš 1968. gada vērsās pret PSRS, izraisīja 5000 somu emocionālu reakciju, ko plaši atspoguļoja Igaunijā redzamajās somu ziņu programmās. Aukstā kara laika tumšākajā brīdī BBMK radīja varēšanas apziņu, ka Baltijas valstu neatkarība nav anahronisms vai neiespējams sapnis, bet politiski reāls mērķis, pēc kā var tiekties un kam ir jāsagatavojas.

BBMK programma mērķtiecīgi iekļāva baltiešu trimdai neierastu sabiedroto plejādi. Sekojot tēzei, ka jāatrod ar Baltijas valstīm saistīti jautājumi, kas rūp arī citām valstīm, BBMK programma tika izveidota ļoti mērķtiecīgi — tā, lai piesaistītu trimdai neierastus sabiedrotos no krievu disidentiem, no Eiropas miera kustības, no vides aizsardzības kustības, kā arī no sociāldemokrātiski ievirzītās Polijas «Solidaritātes» arodbiedrības. BBMK pārņēma PSRS monopolizēto miera jēdzienu, norādot, ka patiess miers Baltijas jūras reģionā nav iespējams bez Baltijas valstu neatkarības.

Sekojot BBMK vadības aicinājumam attīstīt «pamatotu optimismu» par gaidāmajām pārmaiņām PSRS un par Baltijas valstu iespējām izmantot šo pārmaiņu brīdi, programmā tika iekļauta arī «Baltijas nākotnes» akadēmiskā konference Stokholmas Universitātē, kurā pulcējās akadēmiķi no piecām valstīm.


Hronoloģija

  • 1985. gada 15.–31. jūlijs — padomju ziņu aģentūras TASS uzbrukumi BBMK akcijai. Saņemtas 58 ASV Pārstāvju palātas locekļu atbalsta vēstules BBMK.
  • 25. jūlijs — BBMK atklāšana Kopenhāgenā. Demonstrācija Baltijas tribunāla atbalstam ar Vladimira Bukovska un Andresa Kinga (Küng) uzrunu.
  • 26. jūlijs — Ulda Ģērmaņa referāts igauņu namā Stokholmā. Drauds par iespējamu bumbu pie BBMK biroja un policijas kuģa pārmeklēšana. Izbraukšana.
  • 27. jūlijs — mācītāja Māra Ķirsona vadītais piemiņas brīdis uz kuģa Baltic Star pie Gotlandes krastiem par godu Otrā pasaules kara laivu bēgļiem no Baltijas.
  • M. Graudiņa vadītā paneļdiskusija par Baltijas reģiona politiku un Baltijas valstu nākotni ar Zviedrijas miera un zaļās kustības vadītāju Tomasu Magnusonu, krievu disidentu Vladimiru Bukovski, poļu «Solidaritātes» pārstāvi Stefanu Zvaņiecki, Oksfordas miera aktīvistu Džeimsu Derderianu, Čikāgas Universitātes viesprofesoru Aleksandru Štromu, Zviedrijas bijušo Ministru prezidenta biedru Pēru Ālmarku (Ahlmark) un disidentu Gunāru Rodi.
  • Pēc PSRS brīdinājuma, ka robežas rajons «slēgts kuģošanai jūras kabeļu darbu dēļ», seko Baltic Star virzīšanās uz ziemeļiem netālu no Pāvilostas.
  • PSRS patruļkuģu «agresīva virzīšanās» uz Baltic Star pusi.
  • Katras Baltijas valsts tautas veltījums tautiešiem dzimtenē. Gintars Grušs pie Pāvilostas, Baiba Rubesa un Aristīds Lambergs aiz Ventspils, Andress Kings netālu no Hījumā salas bākām.
  • Pieņemta dalībnieku Rezolūcija par mieru, drošību un cilvēktiesībām Ziemeļvalstīs un Baltijas valstīs.
  • 28. jūlijs — ielu gājiens ar 5000 atbalstītājiem Helsinkos.[2] Vladimira Bukovska, Andresa Kinga un citu uzrunas pie pieminekļa, godinot Igaunijas brīvības cīņās kritušos somus. Demonstrācija atspoguļota International Herald Tribune 1. lappusē ievadfotogrāfijā 1985. gada 29. jūlijā. Neatļauta demonstrācija pie Padomju vēstniecības. R. Blezūra u. c. aizturēšana.
  • 29. jūlijs — preses konference Stokholmā ar A. Kingu, M. Graudiņu, G. Grušu, B. Rubesu, J. Juriādo, V. Bukovski. 1500 cilvēku demonstrācija centrālajā Sergeļa laukumā ar Liberālās tautas partijas vadītāja Bengta Vesterberga, LSDSP priekšsēdētāja un Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētāja Bruno Kalniņa un PBLA priekšsēdētāja Olģerta Pavlovska u. c. uzrunām.
  • 30.–31. jūlijs — «Baltijas nākotnes» akadēmiskais seminārs, P.E.N. kluba vakars, folkloras lieluzvedums, ekumenisks dievkalpojums, noslēguma preses konference, balle.


BBMK stratēģija un globālās uzmanības izraisīšana

Londonas The Times norādīja, ka PSRS preses relīžu un rakstu «hipertrofēts padomju jūtīgums (65 raksti) ir labākais indikators, ka pārmaiņas Baltijas republikās nemaz nav tik neiespējamas, kā šobrīd šķiet»[3].

Latvijas Institūta bijušais direktors Ojārs Kalniņš BBMK raksturojis «kruīzi kā notikumu, kas izvirzīja Baltijas neatkarības jautājumu laikrakstu pirmajās lappusēs visā pasaulē laikā, kad tikai retais, izņemot pašus baltiešus, uzskatīja, ka šāds jautājums vispār eksistē. Cenšoties sabotēt kruīzu, padomju vara šo jautājumu pacēla augstākā līmenī»[4].

ASV lietuviešu izcelsmes pētnieka Viktora Naka (Victor Nakas) vērtējumā BBMK bija «Baltijas diasporas radošākā un efektīvākā sabiedrisko attiecību kampaņa»[5], kam pierādījums bija foto un īsraksts laikraksta International Herald Tribune 1. lappusē.

Igauņu mediju eksperts, tā laika «Radio Brīvība» žurnālists Jiri Estams (Jüri Estam) norāda, ka BBMK bija «Baltijas diasporas visietekmīgākais politiskais un sabiedrisko attiecību notikums laikā no 1940. līdz 1991. gadam»[6].

Savukārt igauņu daļas priekšsēdis Andress Kings uzskatījis, ka «ilgtermiņā [BBMK] veicināja [Zviedrijas] Sociāldemokrātu politikas maiņu pret Baltijas valstīm»[7].

Neapšaubāmi, BBMK ar vadmotīvu «Patiess miers Eiropā nav iespējams bez tautu pašnoteikšanās tiesībām Baltijai» kā vizuāli spilgta politiska manifestācija savu stratēģisko mērķi — «vērst Rietumu pasaules mediju uzmanību uz okupētās Baltijas un baltiešu tautu stāvokli šodien» — sasniedza ar uzviju.[8]

Šo rīkotāju stratēģisko vīziju realizēja ar trim galvenajām taktikām:

  • sasaistot Baltijas valstu jautājumu ar nozīmīgu aukstā kara vienošanos, Eiropas drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) desmitgadi Helsinkos, uzsverot Helsinku vienošanās principu «robežu maiņu iespējas miera ceļā»[9];
  • sasaistot Baltijas valstu jautājumu ar tradicionālu Eiropas miera kustības mērķi: no kodolieročiem brīvu Baltijas jūru, kā arī ar vides aktīvistu rūpēm par tīru Baltijas jūru[10];
  • pieaicinot pazīstamus politiķus un akadēmiķus no citām tautām, kas aizstāvētu viedokli, ka Baltijas valstu status quo ir nestabils un ka ir gan vēlamas, gan arī iespējamas pārmaiņas[11].

Citādi nozīmīgu notikumu klusajā vasaras periodā šīs ieceres medijos atrada dzirdīgas ausis. Intriģējošu fonu izaicinošajam kruīzam radīja arī draudi par bumbu pie BBMK biroja Stokholmā un uz kuģa pirms izbraukšanas, vēl jo vairāk tāpēc, ka nesen padomju iznīcinātājs bija notriecis ASV avioreisu KAL 007 ar 263 pasažieriem. Kreisējot gar okupētās Latvijas krastiem, preses uzmanību pastiprināja padomju patruļkuģu agresīvie manevri, «strauji pietuvojoties» Baltic Star kuģim un pēc tam asi novirzoties. BBC dokumentālā filma «Sauciens pēc mājām» to interpretēja kā brīdinājumu: «Nenāciet tuvāk!».[12]

Akcijas priekšdarbu laikā BBMK idejas autors Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) valdes loceklis Vilnis Zaļkalns, LSDSP Ārzemju komitejas priekšsēdis Bruno Kalniņš, bijušais VDK pulkvedis Imants Lešinskis un vēsturnieks Uldis Ģērmanis viennozīmīgi uzskatīja, ka no Padomju Savienības gaidāma krasa reakcija.[13] Akcijas līdziniciatora Māra Graudiņa ieteikums iekļaut padomju monopolizēto (un līdz ar to latviešu sabiedrībai svešo) «miera» jēdzienu manifestācijas nosaukumā, iespējams, pastiprināja cēloni neproporcionāli asai padomju reakcijai. Tādēļ akcijas nosaukums angliski un zviedriski prioritāri akcentēja «miera» jēdzienu (Baltic Peace and Freedom Cruise), turpretim latviešu valodā priekšroka tika dota jēdzienam «brīvība» («Baltijas Brīvības un miera kuģis»).

BBMK attīstīja miera jēdzienu, piesaistot Anglijas E. P. Tomsona (Thompson) miera aktīvistu grupas Oksfordas doktorantu Džeimsu Derderianu (der Derian) un Zviedrijas miera un zaļās kustības vadītāju Tomasu Magnusonu. Līdz ar viņu atbalsta vārdiem baltiešu centieniem Padomju Savienības ierastie sabiedrotie pēkšņi kļuva par tās oponentiem.[14]

BBMK 1985. gada jūnija pamatojumā (Rationale), kuru izsūtīja medijiem, degpunktā bija jautājums par kodolbrīvu Baltijas jūru, atbalstot PSRS apcietināto baltiešu (Inta Cālīša, Enna Tarto u. c.) prasību.[15] Paziņojums aicināja apsvērt šādu vienošanos kā pirmo soli plašākai kodolieroču samazināšanai Eiropā, kas līdztekus varētu dot virzību demokrātisko brīvību atjaunošanai Baltijā. BBMK uzsaukums atzina, ka reālpolitiska skepse ir pamatota, tomēr šī diskusija bija viens no galvenajiem līdzekļiem, kā piesaistīt Baltijas valstu jautājumu Eiropas politiskajam diskursam.

Vairākkārtīgi padomju TASS aģentūras neprātīgie uzbrukumi «pirātu kuģa huligāniem…, CIP aģentiem…, kuri cenšas torpedēt padomju un amerikāņu attiecību normalizāciju»[16], «otrās paaudzes fašistiem un alkoholiķiem» savienojumā ar somu emocionālo baltiešu jaunatnes sagaidīšanu Helsinkos radīja izbrīnu Rietumu presē. Nesamērīgi saspīlētie padomju uzbrukumi radīja pateicīgu fonu preses pārdomām par Baltijas valstu nākotni, jo, kā teica franču fotogrāfs, «kaut kas ar šo bildi, šķiet, nebija kārtībā».

Savukārt Londonas The Times žurnālists Endrū Brauns (Brown) norādīja uz atšķirību starp baltiešu jauno paaudzi un vecās paaudzes «reakcionāro nacionālismu»[17]. Lai gan šo raksturojumu var uzskatīt par pārspīlētu, tas norādīju uz mediju uztveri par disonansi starp padomju ārprātīgajiem uzbrukumiem un jaunatnes dalībnieku izteikti patieso vēlmi veicināt stabilu mieru Baltijas jūras reģionā. Apzinoties, ka braucienu pavada aptuveni 50 mediju pārstāvji, dalībniekiem izdalīja rīkotāju sagatavotās vadlīnijas interviju atbildēm, piemēram:

  • atbalstām Helsinku vienošanos [padomju uzbrukumi centās pierādīt pretējo — M. G.];
  • atbalstām cilvēktiesību ievērošanu Baltijas valstīs un septiņu baltiešu, kodolbrīvas Baltijas zonas proponētāju, atbrīvošanu;
  • atbalstām robežu maiņu miera ceļā ar iepriekšēju Baltijas valstu denuklearizāciju, ievērojot Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesības.[18]

Jāpiebilst, ka baltiešu diasporas sabiedrībā apziņa par reālām iespējām iegūt brīvību vai reālu pašnoteikšanos Baltijas valstīs jau bija sākusi atslābt. Vairāki jaunās paaudzes latvieši uzskatīja, ka trimdas vadošo organizāciju darbs pārsvarā izpaužas saukļu līmenī, kam dažu trimdas organizāciju vadītāji maz tic. PBLA gan veica neatsveramu darbu, uzturot dzīvu Latvijas inkorporācijas neatzīšanas politiku, bet guva krietni mazākus panākumus, piesaistot preses uzmanību vai ietekmējot sabiedrisko domu pašā Latvijā.[19]

Arī politologi uz neatkarības atjaunošanas iespējām raudzījās skeptiski un PSRS sabrukumu uzskatīja par nereālu[20]. Piemēram, Kanādas politologs Juris Dreifelds kā tobrīd maksimālu soli Baltijai ierosināja igauņu pētnieka Reina Tāgeperas ieteikto PSRS satelītvalsts statusu Varšavas pakta ietvaros.[21] Trimdas latviešu sabiedrības intelektuālajās aprindās izskanēja literāta Aivara Ruņģa un žurnālā «Jaunā Gaita» proponētā «tautas dzīvības stratēģija»[22], kas politisko neatkarību raksturoja kā «ne pārāk stabilu» mērķi un tās vietā par prioritāti izvirzīja «iekšējās brīvības» veicināšanu Latvijā. A. Ruņģis asi uzbruka BBMK gan pirms, gan arī pēc brauciena, nosaucot to par nepārdomātu akciju, kas nepalīdzēs latviešiem Latvijā.[23]

Taču BBMK stratēģija balstījās uz pārliecību par drīzām pārmaiņām Padomju Savienībā. Šīs domas galvenais teorētiķis bija Aleksandrs Štroms (Shtromas), Lietuvas Komunistiskās partijas pirmā sekretāra Antana Sniečkus (Sniečkus) audžudēls un šo rindu autora pasniedzējs Čikāgas Universitātē.[24] A. Štroms prognozēja, ka «nākamajā desmitgadē mēs piedzīvosim pārmaiņas PSRS politiskajā sistēmā»[25]. Šāda pārliecība atspoguļojās arī krievu disidenta Vladmira Bukovska[26] un šā pētījuma autora rakstos BBMK priekšdarbu laikā: «[Trimdas] darbībai jābalstās uz faktu, ka Latvija būs «brīva» nākamajos divdesmit gados, vienalga ko mēs darām. [..] Pārmaiņas vai nu PSRS monolītiskā struktūrā, vai totalitārā iekārtā, vai abās varētu drīz notikt.»[27]

Šī pamatdoma vēlreiz tika minēta uzrunās BBMK Stokholmas ievada un noslēguma preses konferencēs: «Pārmaiņas notiek daudz straujāk šodien… Irānā… ekonomiskās [brīvības] pārmaiņas Ķīnā. Militarizācija un rusifikācija Baltijā liek mums izvirzīt mūsu maksimālo prasību — neatkarību. [..] Ekonomiskā situācija PSRS nosaka pārmaiņu nepieciešamību.»[28] «Kamēr nākotne nav zināma, pārmaiņas ir neizbēgamas. Kad tās notiks, latvieši, lietuvieši un igauņi būs apņēmības pilni sacelties un atgūt savu vietu neatkarīgu, demokrātisku nāciju kopienā.»[29]

Londonas laikrakstā The Times minētā «varēšanas apziņa» bija BBMK stratēģijas izpildījuma lielākais ieguvums. Mainīt iesīkstējušo pesimismu par pārmaiņām Baltijā bija pirmais solis pašu pārmaiņu īstenošanai. Šajā ziņā BBMK akcija patiešām bija «Atmodas priekšgājējs», kā to raksturoja laikraksts «Diena» 2005. gada atskatā uz BBMK manifestāciju.[30]


Rezonanse Baltijas valstīs un Skandināvijā

Aptuveni 2000 raksti un pārraides, vismaz astoņi garāki centrālo televīziju ziņu sižeti un BBC un Vācijas ZDF dokumentālās filmas bija stūrakmens BBMK radītai un līdz tam laikam nepiedzīvotai rezonansei par Baltijas valstīm. Zviedrijas medijos BBMK bija redzamākais notikums visu nedēļu. Dagens Nyheter (30 raksti!), Svenska Dagbladet, Expressen, Aftonbladet, arī Somijas Helsingen Sanomat un citi laikraksti Baltijas brīvības un miera kuģim veltīja garas rakstu sērijas un iepazīstināja lasītājus ar Baltijas vēsturi. Vairākkārt presē tika iztirzāts arī jautājums, vai Baltijas jūrai jātop par kodolbrīvu zonu.[31]

Raksti International Herald Tribune un Japānas Daily Yomiuri pirmajās lappusēs, desmitiem rakstu 29 valstu presē (Argentīnā, Kuveitā, Ziemeļamerikā u. c., īpaši Skandināvijā) liecināja par padomju uzbrukumu izraisītās uzmanības plašumu. Taču vienlīdz svarīga bija iecerētā rezonanse pašās Baltijas valstīs.

Visplašāko priekšstatu, šķiet, guva Igaunija, kuru sasniedza Somijas televīzijas un radio pārraides. Par to arī liecināja laikraksta «Laiks» redaktora I. Spilnera piezīmes par telefoniski saņemtām ziņām no Igaunijas par Somijas televīzijas pārraidēm. Ja šie televīzijas ziņu sižetu skati tikpat krāšņi attēloja Somijas avīzēs un Francijas žurnālā Quotidien de Paris rakstīto, tad ietekme varēja būt iespaidīga: «Somi sagaidīja ar siltumu un entuziasmu…, pavadot demonstrantus ar nepārtrauktiem aplausiem. Daudzi somi raudāja… No atvērtiem logiem viņi māja un izsauca savas simpātijas. Ielās daudzi skaidroja, ka lietuviešu, latviešu un igauņu cīņa par brīvību un mieru Baltijas nācijām ir arī somu cīņa.»[32]

Baltijas valstu trimdinieku karogotais gājiens pa Helsinku ielām, kuru pavadīja «tūkstoši gavilējošu somu» un «asaras»[33], varēja būt efektīgs moments nacionālās pašapziņas un optimisma vairošanai Igaunijā. Taču, kā norādīts Tallinā mītošā žurnālista Jiri Estama apkopotās liecībās, neizpalika padomju pretreakcija — BBMK kruīza laikā Igaunijā krietni tika palielinātas helikopteru patruļas un robežsargu rosība.[34]

Kā liecina BBC dokumentālā filma, somu radio, kuru gan arī piekrastē traucēja uztvert, raidīja ziņu, ka «kuģa brauciens ir Skandināvijas mediju uzmanības degpunktā», un detalizēti atspoguļoja notikumus, kurus dažas somu aprindas centās piebremzēt[35]. Somu Komunistu partija un citas aprindas ieteica neatļaut baltiešu protestētāju ierašanos Somijā. Rezultātā Baltic Star pietauvošanās vieta tika novirzīta uz komerciālu ostu, attālu no centra pasažieru ostas, tādējādi nedaudz apslāpējot bažas tiem somu grupējumiem, kuri rūpīgi sekoja t. s. Pasikivi-Kekonnena līnijas finlandizācijas politikai.[36]

Ir vietā pieminēt somu drošības iestāžu pretimnākšanu un pozitīvo attieksmi, kā arī somu pilsoni Sepo Karhū, kurš apņēmās parakstīt dokumentus, uzņemoties atbildību par demonstrāciju. M. Graudiņa, G. Gruša un preses daļas vadītājas Baibas Rubesas tikšanās ar Somijas Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem uz kuģa notika savstarpējas cieņas gaisotnē. Diemžēl BBMK vadības norunu, ka pēc oficiālās demonstrācijas dalībnieki pa dažādiem aplinkus ceļiem dosies uz PSRS vēstniecību, rīkotāji bija spiesti neizpaust. Trīs demonstrantus, ieskaitot latvieti Rolandu Blezūru, īslaicīgi aizturēja par neatļautu pietuvošanos vēstniecībai, taču policistu attieksme liecināja, ka tā simpatizē demonstrantu mērķiem.[37]

Līdz ar BBMK demonstrāciju somi pārkāpa savu pašu radīto pašcenzūras slieksni. Atļaujot pirmo pretpadomju demonstrāciju kopš 1968. gada PSRS agresijas Čehoslovākijā, somi radīja priekšnoteikumus jaunām attiecībām ar PSRS.

Līdzīgi bija arī Zviedrijā. Valdošo sociāldemokrātu atbalsts trešās pasaules cilvēktiesību jautājumiem paradoksālā kārtā izpaudās kā samierināšanās politika pret PSRS Eiropas telpā. Skaļi paustais vadošo zviedru politiķu Bengta Vesterberga, Pēra Almarka un citu politiķu atbalsts Baltijas valstu pašnoteikšanās tiesībām plaši izskanēja presē. Ietērpts BBMK prasībā par taisnīgu un stabilu mieru, šis atbalsts ar laiku kļuva pieņemamāks visai zviedru sabiedrībai un galu galā arī valdības sociāldemokrātiem, kuriem toreiz vēl nepietika ar Sociālistiskās internacionāles goda priekšsēdētāja Bruno Kalniņa atgādinājumiem par netaisnību Baltijā.

BBMK igauņu rīcības komitejas daļas vadītājs politiķis un žurnālists Andress Kings uzsvēris, ka bez zviedru sabiedriskās domas ietekmēšanas, ko veica BBMK akcija, vētra sociāldemokrātu aprindās, ko sacēla 1989. gada Zviedrijas ārlietu ministra S. Andersona apgalvojums, ka Igaunija «nav okupēta», nebūtu izraisījusi tādu ažiotāžu.[38]

Runājot par reakciju uz BBMK braucienu pārējās Baltijas valstīs, jāmin arī pagrīdes izdevuma «Lietuvas katoļu baznīcas hronika» publicētais sveiciens «Miera kruīzam»[39] un Lietuvas PSR Valsts drošības komitejas dokumentos izvērstie sagatavošanās plāni BBMK akcijai. Tie norāda uz plašu sagatavošanās darbu Valsts drošības komitejas aktivitātēs, piemēram:

1) iegūt visu informāciju par akcijas norisi un organizētājiem no aģentiem, kuri strādāja gan PSRS, gan ārvalstīs, tostarp ASV, Dānijā, VFR;

2) panākt, lai VDK aģents iekļūtu akcijas dalībnieku grupā un ziņotu par akcijas sagatavošanas procesu;

3) iesaistīt ārzemēs strādājošos aģentus informācijas iegūšanā par akcijas organizētājiem un konkrētiem izpildītājiem;

4) pastiprināt emigrantu pretpadomju organizāciju uzraudzību, kā arī lielāku uzmanību pievērst emigrantiem, kas apmeklē Lietuvas PSR.[40]

VDK plānā ietilpa īpaša uzmanība Lietuvas rīcības komitejas priekšsēdim Gintaram Grušam, BBMK referentam, literātam un disidentam Tomasam Venclovam u. c. Dokuments arī ierosināja «nodrošināt telegrāfa un pasta pakalpojumu kontroli ar mērķi novērst informācijas par akcijām «noplūdi», [..] veicināt aģentu plašāku iekļūšanu emigrantu aprindās». Pēc bijušā VDK virsnieka Imanta Lešinska teiktā Baltic Futures konferencē Stokholmā, var pieņemt, ka arī Latvijā un Igaunijā bija līdzīgi pasākumi.

Dokumenti, kas liecina par Latvijas PSR VDK interesi par BBMK, atrodami arī Totalitārisma seku dokumentēšanas centra materiālos, kur lasāmas piezīmes par M. Graudiņa aicinājumu atbalstīt BBMK projektu 6. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Austrālijā, kā arī par viņa līdzekļu vākšanas rosību un iespējamo saistību ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi.[41]

Igaunijas Kultūras sakaru komitejas (KSK) ar tautiešiem ārzemēs nedēļas avīze Kodumaa pārpublicēja Rahva Haal («Tautas Balss») skarbu rakstu par «reakcionārās bandas… farsu Helsinkos», norādot uz Kopenhāgenas tribunāla lēmumu un krievu disidenta Vladimira Bukovska «nedarbiem».[42] Līdzīgi Latvijas KSK «Dzimtenes Balss» pielikumā «Atbalss» gan pirms, gan pēc pasākuma vīpsnāja par tiem BBMK dalībniekiem, kas neciena dzimteni un rok sev bedri «revanšistu» aprindās, tādējādi atmetot cerības reiz atgriezties dzimtenē.[43]

Latvijas PSR ikdienas presē rakstu par BBMK nebija[44], vienīgi netiešs mājiens uz «emigrantu organizāciju trokšņainām izdarībām» Helsinkos[45]. Tomēr, klausoties P. Brūvera (Igaunijā — J. Estama, Lietuvā, S. Girņus (Saulius Girnius)) radio «Brīvība» vai «Amerikas balss» sižetus, varēja gūt detalizētu pārskatu par BBMK norisi un lielo interesi Skandināvijas presē.

Katrā ziņā 1989. gadā, sastopoties ar Latvijas jauniešiem 7. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresā Somijā, lielākajai daļai (t. sk. «Atmodas» redaktora vietniekam Jānim Krūmiņam, «Atmodas» komentētājam Jānim Mellēnam, Vides aizsardzības kluba pārstāvei Inesei Ābolai, televīzijas raidījuma «Labvakar» vadītājam Edvīnam Inkēnam, mūziķim Jurim Trasunam, kā arī Komjaunatnes amatpersonām) BBMK akcija bija labi pazīstama.

Uz intensīvu interesi par BBMK akciju un Kopenhāgenas tribunālu norāda arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas arhīva materiāli. V. Laukmaņa apkopotā ziņojuma 20. lappusē norādīts, ka BBMK apsprieda jautājumu par «atbalsta sniegšanu Baltijas republiku neoficiālajām kustībām ar mērķi ātrāk panākt Baltijas neatkarību». Ar materiāliem bija iepazinušies A. Gorbunovs, I. Ķezbers u. c.[46]

Bijušais Liepājas CK pirmais sekretārs Alfrēds Čepānis (vēlāk Saeimas priekšsēdētājs) rakstījis, ka ir bijuši LKP CK rīkojumi pastiprināti nodrošināt kārtību, lai nenotiktu nacionālistiskas izpausmes akcijas laikā, bet nekas tāds Liepājā tā arī nenotika, liecina Čepānis.[47]

Arī Zviedrijas rīcības komitejas locekļu Viļņa Zaļkalna un Mārča Štāla pieredze liecina par iespējamu aktīvu PSRS aģentu darbu Zviedrijā. Viņi stāstījuši par šantāžu, draudiem un kukuļošanas mēģinājumiem pret Baltic Star īpašniekiem ar nolūku panākt atteikšanos no iepriekš parakstītā līguma.


BBMK programma Stokholmā

Šā raksta galvenais mērķis nav vispusīgi aprakstīt plašo BBMK tautas svētku programmu Stokholmā. Kopumā šīs programmas nolūks bija vērst uzmanību uz Baltijas valstu nāciju līdzvērtīgu vietu Eiropas politikā un kultūrā. M. Graudiņa ierosinātais un Ata Lejiņa vadītais akadēmiskais seminārs «Baltijas nākotne» Stokholmas Universitātē ietvēra zinātnisku skatu uz iespējamo attīstību Baltijas valstīs gan no politiskās sistēmas skatījuma, gan no stratēģiskā viedokļa.[48] Semināra sovetologi no piecām valstīm[49] (piemēram, kanādiete Terēsa Rakovska-Hārmstone, zviedru bruņoto spēku ģeopolitikas eksperti pulkvedis Bū Hugemarks un L. Ulers, kā arī baltieši Aleksandrs Štroms, Uldis Ģērmanis, Imants Lešinskis un Jeila Universitātes profesors disidents Tomass Venclova) sniedza vēsturē un zinātnē pamatotus scenārijus par iespējamu attīstību PSRS un Baltijas reģionā. Baltijas studiju veicināšanas apvienība (AABS) izdevusi īpašu Journal of Baltic Studies izdevumu ar semināra referātiem.

BBMK akcijas laikā organizētajā starpkonfesionālajā dievkalpojumā, šķiet, pirmo reizi Baltijas valstu vēsturē kopā ar citiem kristīgās ticības amata brāļiem piedalījās arī ebreju garīdznieks. Akcijā piedalījās arī pasaulslavenais tenors Nikolajs Geda, kura tēva saknes meklējamas Baltijas reģionā, — viņa uzstāšanās radīja augsta līmeņa kultūras apziņu. Tautas kultūras līmenī notika trimdas laiku, iespējams, lielākais baltiešu tautas deju uzvedums ar aptuveni 180 dejotājiem un folkloras kopu dalībniekiem.

Akcijas laikā Stokholmā notika arī P.E.N. kluba literārais vakars, kurā piedalījās Kanādas literāts Berijs Kalahēns (Callaghan), Juris Rozītis, Tomass Venclova u. c., bet uz kuģa jau bija uzstājusies populārākā iepriekšējā gada Igaunijas dziedātāja, pārbēdzēja Leila Millere, kā arī ASV folkloras ansamblis «Kolibri» (Pēteris Aldiņš, Anita Kuprisa u. c.), kuri bija 1970. gadu priekšgājēji Latvijas folkloras kustībai. Vēl uz kuģa P. Aldiņa mūzikas pavadījumā izskanēja Jura Kronberga dzejolis Travel document, kas, atainojot baltiešu trimdinieku «bezpilsoņu» statusa emocijas vai nu reālā, vai pārnestā nozīmē, bija aizkustinājis klātesošos mediju pārstāvjus un dalībniekus.


Kuģa politiskās manifestācijas ideja un rīcības komitejas darbs

Ieskatam par trimdas darbības organizatoriskās puses aizkulisēm — BBMK pasākuma rīcības komitejas «anatomija» un darbs.

Ideja par plašu politisku manifestāciju Baltijas jūrā tika pieminēta jau 20. gadsimta 70. gados Eiropas latviešu jaunatnes apvienības kongresu neformālās sarunās (to apliecinājuši ELJA biedri Austris Grasis un Vilnis Zaļkalns).[50] Taču ideju dzīvu paturēja Zviedrijā dzīvojošais LSDSP ārzemju komitejas valdes loceklis Vilnis Zaļkalns.

1983. gada rudenī, savas doktorantūras studiju laikā papildinoties Stokholmas Universitātē, Viļņa Zaļkalna Minsteres Latviešu ģimnāzijas klasesbiedrs Māris Graudiņš pievienojās šīm diskusijām un 1983. gada oktobrī ierosināja reāli virzīt projektu uz priekšu. Jau nākamajā dienā V. Zaļkalns, kuram piemita izcilas motivēšanas spējas, sāka piesaistīt Zviedrijas komandu BBMK īstenošanai, savukārt M. Graudiņš 1984. gadā, aizstājot Egilu Levitu Minsteres Latviešu ģimnāzijā, sāka veidot programmu un organizēt starptautisku baltiešu jaunatnes rīcības komiteju, kura nodrošināja nepieciešamo dalībnieku skaitu, kā arī atbalstu un līdzekļu piesaisti no savām mītnes zemju diasporas organizācijām.[51]

Kā atslēgas cilvēku, bez kura Baltijas brīvības un miera kuģis nebūtu devies jūrā, V. Zaļkalns piesaistīja Mārci Štālu — biznesmeni, kurš veiksmīgi vadīja BBMK administratīvos darbus un noslēdza stingru līgumu kuģa Baltic Star piesaistei, kas padomju spiediena un šantāžas dēļ vēlāk tika apdraudēts.[52]

Abi iniciatori uzskatīja, ka Baltijas valstīm bija pienācis kritisks laiks. Demogrāfiskā situācija Latvijā slīdēja uz 50 procentiem latviešu pamattautai, līdzšinējā trimdas «samitu» politika, fokusējot savu darbību un līdzekļus uz tikšanās pasākumiem un demonstrācijām Eiropas drošības un sadarbības apspriedēs, nebija nesusi kardinālas izmaiņas Latvijai, lai gan trimdas politika sekmīgi noturēja Latvijas de iure inkorporācijas PSRS neatzīšanas politiku ASV, Austrālijā u. c. valstīs. Šis trimdas politikas stūrakmens gaidīja pārmaiņu brieduma brīdi.

V. Zaļkalns uzskatīja, ka Helsinku vienošanās desmitgade būtu ideāls notikums, kurā izvirzīt Baltijas valstu prasības, un atbilstoši tam plānoja demonstrācijas. M. Graudiņš lika pamatus programmai, kas piesaistītu plaša ideoloģiska diapazona referentus, kuri sekmētu apziņu par pozitīvām Baltijas valstu nākotnes izredzēm.

Ņemot vērā, ka V. Zaļkalns bija LSDSP valdes loceklis, iniciatori vienojās, ka M. Graudiņš pildīs priekšsēža pienākumus, lai dotu reālākas cerības iegūt līdzekļus no Pasaules brīvo latviešu apvienības, «Daugavas Vanagiem» un citām centrālajām trimdas organizācijām, kuras neieredzēja Bruno Kalniņu un kreisos Zviedrijas latviešu sociāldemokrātus.

Kā priekšsēdis M. Graudiņš saliedēja globālo baltiešu sadarbību[53], turpretim V. Zaļkalns bija «demonstrāciju koordinators», galvenais Skandināvijas programmas stratēģis un komunikācijas centrāle starp abām rīcības komitejas daļām, vienlaikus faktiski vadot arī Stokholmas rīcības komitejas darbu.

Nagla komunikācijai ar skandināvu medijiem kļuva igauņu daļas oficiālais priekšsēdis Andress Kings. Kā pazīstams publicists, politiķis un labs orators Kings ar uzrunām zviedru un angļu valodā izcēlās ar skandināvu medijem saprotamu valodu, kā arī ar saturisku trāpīgumu, ņemot vērā Skandināvijas politikas kontekstu. Lai gan A. Kings mazāk piedalījās pasākuma priekšdarbos, bez viņa «spožās zvaigznes» rezonanse, it sevišķi zviedru presē, būtu bijusi daudz mazāka — tā uzskata mediju eksperts Jiri Estams.

Mediju daļu vadīja Baiba Rubesa ar palīgu Juri Kažu. Abu neformālie kontakti ar mediju pārstāvjiem nostiprināja pozitīvu attieksmi pret akcijas idejām. Taču par sākotnējo preses uzmanības izraisīšanu jāpateicas PSRS uzbrukumiem.

Visbeidzot jāpiekrīt tam, ko teica Vilnis Zaļkalns, kurš kā šīs akcijas «garīgais tēvs» baudīja cieņu un respektu gan no Zviedrijas latviešu, gan no igauņu jauniešu puses, kuri veica visus vietējos organizatoriskos darbus, koordinējot pasākumu norisi Skandināvijā: «Beigās nevarētu teikt, ka tikai mēs trīs jeb mēs divi būtu šo lietu iznesuši cauri… Stokholmā bija ļoti spējīgi ar organizatorisko talantu apveltīti jaunieši.»[54]

Patiesi, BBMK kopā ar Kopenhāgenas tribunālu bija spilgtākā trimdas gadu baltiešu sadarbības izpausme. Taču tā nekad nebūtu izdevusies bez Pasaules brīvo latviešu apvienības finansiālā atbalsta, kuru visnoteiktāk PBLA 1983. gada valdes sēdē Minsterē pauda PBLA valdes loceklis Aristīds Lambergs. Laikā, kad netrūka skeptiķu par «jauniešu pasākuma» izdošanos un par iespējamām rīkotāju pārmērīgi tuvām saistībām ar trimdas konservatīvajās aprindās nepieņemamiem latviešu sociāldemokrātiem, spēcīgu atbalstu izteica arī Oļģerts Pavlovskis. Bez PBLA 30 000 ASV dolāru atbalsta un bez PBLA palīdzības BBMK rīcības komitejas darbā ar igauņu (L. Savi, M. Karī) un lietuviešu (Ļ. Griņus (Grinius)) partneriem Pasaules baltiešu apvienībā BBMK akcija nebūtu notikusi.

«Daugavas Vanagu» Centrālās valdes priekšsēdis Jānis Frišvalds un ASV DV priekšsēdis Andrejs Spārniņš pauda izšķirošu atbalstu 1983. gada Centrālās valdes sēdē Minsterē. «Daugavas Vanagu» atbalsts izpaudās kā vietējo apvienību stipendijas jauniešu līdzdalībai, līdzīgi kā to darīja Zviedrijas igauņu komiteja ar 50 000 Zviedrijas kronu stipendiju atbalstu.

No lietuviešu konkurējošām trimdas organizācijām Vispasaules lietuviešu jaunatnes apvienības vadītājs Gintars Grušs izvēlējās K. Bobeļa (Bobelis) vadīto Augstāko Padomi Lietuvas atbrīvošanai (VLIK). Gan VLIK, gan Igauņu nacionālā padome ASV piešķīra mazākas summas, turklāt lietuvieši pilnībā nepārskaitīja savu solīto atbalstu vēl gadu pēc pasākuma.[55]


Nobeigums

BBMK referents Džeimss Derderians BBMK 20 gadu atcerei veltītajā konferencē Rīgā teica, ka Baltijas brīvības un miera kuģa misija bijusi tāda sabiedrības iniciatīva, kas mācītiem politologiem parasti šķiet nenozīmīga. Taču skaidrs, ka «politiķi atpaliek soli no tiem spēkiem, kuri maina starptautiskās attiecības»[56]. Tā notika arī 1985. gada vasarā. Derderians toreiz atzina, ka mūsdienu valdības vairs nebauda tādu varas monopolu kā agrāk. Viņš atskatījās uz tautas kustībām Filipīnās, Dienvidkorejā un citur un minēja tās kā iespējamu ceļa rādītāju Baltijas valstīm. Baltijas Tautas frontes un Sajūdis viņu nepievīla. Tagad šādi paši spēki ir skaidri redzami Ziemeļāfrikā.

BBMK rezonanse mūsdienās ir maza. Jau pēc diviem gadiem notikumi Baltijas valstīs apsteidza šo diasporas politisko akciju, kulminējoties ar drīzu neatkarības atgūšanu, gluži kā to prognozēja Aleksandrs Štroms. Savā ziņā BBMK akcija bija tautas atmodas kustību diasporas mikrokosms, izejot nevis ielās, bet jūrā. Tur baltieši arī atrada ietekmīgus domubiedrus no dažādām valstīm, kas bija gatavi gan diskutēt, gan arī virzīt brīvības dienas kārtību tālāk.

Baltijas brīvības un miera kuģa manifestācija gan tikai nedaudz ietekmēja pozitīvu domāšanu Baltijas valstīs, bet tā lika Padomju Savienībai atklāt, ka tā nemaz nejūtas tik droša, valdot okupētajās Baltijas valstīs. TASS asie uzrukumi parādīja, ka Padomju Savienībai ir nepieciešamība taisnoties. Toreiz šis pēkšņais 2000 rakstu un TV sižetu uzliesmojums pasaules medijos Rietumiem atgādināja par jautājumu, kuru tie nelabprāt vēlējās risināt, bet baltiešiem — par iespējamo.

No BBMK dalībniekiem vairāki aktīvi piedalījās arī neatkarības atjaunošanas pirmsākumos: 5. Saeimas deputāti A. Lambergs, O. Pavlovskis, G. Meierovics, M. Graudiņš, vēlāk U. Grava, A. Lejiņš un O. Kalniņš, žurnālisti V. Zaļkalns, J. Kaža, P. Brūveris, uzņēmēji — menedžeri B. Rubess, R. Blezūrs, K. Cerbulis (BBMK revidents), K. Čakste, kultūras darbinieki Laimonis Juris G., J. Kronbergs, A. Kuprisa, vēstnieks I. Gross, Ārlietu ministrijas darbiniece A. Sprūdža u. c.


  1. ↑ Teness V., Bērziņš U. Baltic Tribunal against the Soviet Union, The Baltic Peace and Freedom Cruise, ISBN nr. 91-87114-02, Gēteborga, 1985, vol. 1 and 2. Šajā preses apkopojumā ir gandrīz 2000 rakstu no 29 valstīm, to skaitā no 134 zviedru avīzēm. Televīzijas un radio sižeti nav iekļauti. Atrodams Latvijas Valsts arhīvā, LOM krājumos, Latvijas valsts bibliotēkā u. c. Vairākums rakstu ir par BBMK.
  2. ↑ Dalībnieku skaita aplēses no skandināvu preses Quotidien de Paris, BBC, Toronto Sun, radio «Brīvība» (Jiri Estama reportāžas) u. c. liecināja, ka Stokholmas un Helsinku demonstrācijās piedalījās «tūkstoši» (līdz pat 5000 dalībniekiem Helsinkos). BBMK bija 206 latvieši, 55 lietuvieši, 40 igauņi un aptuveni 55 žurnālisti, ieskaitot videooperatorus.
  3. ↑ Brown A. Why the Balts can live in hope // The Times, 2.08.1985. Brauna citētie «65 raksti», šķiet, attiecināmi uz TASS ziņu aģentūras preses relīzēm, kas strostēja «pirātu» kuģa «otrās paaudzes fašistus», «alkoholiķus», «huligānus», «cionistus» u. tml.
  4. ↑ Skatīt Ojāra Kalniņa rakstu Baltic Peace and Freedom Cruise remembered, kas publicēts internetā: http://www.li.lv/en/?id=46&news=61 2005. gada novembrī, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā. Skatīt arī: Eglītis A. «Nekad baltiešu lietām šāda preses atsaucība nav redzēta» (citēts, V. Upeslācis) // Laiks, 1985. gada 28. augusts.
  5. ↑ Viktora Naka rakstu skatīt internetā: http://www.lituanus.org/1985/85_4_05.htm, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā. V. Naks vēlāk vadīja Lietuvas vēstniecību ASV. Viņa viedoklim piebiedrojušies arī lietuviešu politiskie darbinieki — vēlākais Mičiganas Republikāņu partijas vadītājs Sauļus Anuzis un 1985. gada R. Reigana Baltā nama padomnieks Lins Kojelis (1985. gada rekomendācijas vēstulē Amerikas (vēlēšanu) kampaņu akadēmijai). Skatīt arī Zviedrijas igauņu laikraksta redaktora Ulo Ignata referātu The Resistance Movement from the Vantage Point of a Political Refugee, kas pieejams internetā: http://www.s-keskus.arhiiv.ee/27_10_00.htm, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā.
  6. ↑ Juri Estam, e-pasta korespondence, 28.05.2011, 21.31. Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) krājumi, 2005. gada izstādes materiāli, kurators Ojārs Stepens, M. Graudiņa mape. Skatīt arī Bohuslawsky M. Wave of resistance born on high seas // Toronto Sun, 30.07.1985.,27.10.2000., un Ulo Ignata referātu The Resistance Movement from the Vantage Point of a Political Refugee, kas pieejams internetā: http://www.s-keskus.arhiiv.ee/27_10_00.htm, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā.
  7. ↑ Andresa Kinga ziņojumu Jarla Hjalmarsona fondam 1999. gada 13. aprīlī Communism and Crimes against Humanity in the Baltic States skatīt internetā:.http://www.rel.ee/eng/communism_crimes.htm, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā.
  8. ↑ Māris Graudiņš, BBMK atklāšana Stokholmā 1985. g. 26. jūlijā, LOM krājumi, M. Graudiņa mape. Skatīt arī Graudiņš M. Brīvības un miera kuģis // Laiks, 1985. gada 30. janvāris, 1. lpp.; Tass scores Balts\' Freedom Cruise // The Ukranian Weekly, 1985. gada 28. jūlijs, 2. lpp. (raksts pieejams arī internetā: http://ukrweekly.com/archive/pdf2/1985/The_Ukrainian_Weekly_1985-30.pdf, aplūkots 2011. gada 24. jūnijā).
  9. ↑ Helsinku vienošanās 1.a I daļa: They [parakstītāja valstis] consider that their frontiers can be changed, in accordance with international law, by peaceful means and by agreement. Šis teikums bija pretrunā ar plaši izplatīto uzskatu medijos un akadēmiskās aprindās, ka Helsinku vienošanās vienīgi apstiprināja «robežu neaizskaramības» principu, kas ievada 1.a III daļu. Tādēļ ASV prezidents Džeralds Fords (daļēji PBLA un Pasaules baltiešu apvienības spiediena dēļ) paziņoja vienpusīgu ASV precizējumu, ka ASV politika, neatzīstot Baltijas valstu de iure inkorporāciju, paliek spēkā (skatīt: http://www.ena.lu/speech_gerald_ford_helsinki_august_1975-, aplūkots 2011. gada 24. jūnijā).
  10. ↑ Gor Baltikum till karnvapenfri zon // Dagens Nyheter, 1985. gada 26. jūlijs. Par to skatīt arī citos zviedru un somu laikrakstos.
  11. ↑ Tēze, ka Baltijas valstīs un PSRS ir iespējamas pārmaiņas, tika plaši iztirzāta konferencē «PSRS sabrukums: iespējas pārejai uz postpadomju pasauli» 1985. gada 16.–20. augustā Ženēvā Čikāgas Universitātes profesoru Mortona Kaplana un Aleksandra Štroma vadībā, kurā piedalījās arī šo rindu autors (The Professors World Peace Academy conference on «The Fall of the Soviet Empire: Prospects for Transition to a Post-Soviet World», organized by Professor Morton A. Kaplan of the University of Chicago and Lithuanian-born Soviet scholar Alexander Shtromas, http://www.pwpa.org/category/ijwp/, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā).
  12. ↑ Skatīt visos Zviedrijas tālaika laikrakstos, kā arī UPI, FF176, B-wire, Cruise starts after bomb threat, 26.07.85, 22:50; Soviet patrol boat threatens shipload of Baltic protesters // The Sunday Star, 28.07.1985, un BBC 1985. gada Ričarda Laitbodija (Lightbody) veidoto dokumentālo filmu programmā, 40 Minutes. Cry for Home. Par KAL 007 reisu skatīt: http://www.airliners.net/aviation-articles/read.main?id=72, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā. Daži «Daugavas Vanagu» Centrālās valdes locekļi norādīja uz iespējamiem draudiem, oponējot BBMK akcijas atbalstam, arī 1984. gada Minsteres Dziesmu dienu sēdē.
  13. ↑ Radio Vilnis: Viļņa Zaļkalna reportāžas un publicistika, Radio Sweden, CD2, Nr. 1, 2003.
  14. ↑ Dž. Derderians (ASV) atsaucās uz Filipīnu, Korejas u. c. valstu tautas kustībām, norādot, ka pārmaiņas Baltijā ir iespējamas. Tagad Dž. Derderians ir Brauna Universitātes Vatsona institūta Globālās drošības programmas direktors.
  15. ↑ Māris Graudiņš, Rationale, 1985. gada jūnijs, preses relīze, LOM krājumi, M. Graudiņa mape.
  16. ↑ TASS, Viktors Ponomarjovs Soviet Anger about Provocation in Baltic, 1985. gada 15. jūlijā.
  17. ↑ Brown A. Why the Balts can live in hope // The Times, 2.08.1985.
  18. ↑ M. Graudiņš, Announcement to BPFC participants, izdales materiāls, LOM krājumi, M. Graudiņa mape.
  19. ↑ Graudiņš M. Trimdas darbības rāmji // 6. VLJK Idejas un vārdi (6. VLJK), 1986, 172. lpp.
  20. ↑ Jurists Egils Levits reiz atstāstīja profesora Dr. Dītriha Lēbera kādā konferencē noklausīto, ka juristu aprindās esot runāts par iespējamu noilgumu de iure neatkarības pastāvēšanai, ņemot vērā ilgstošu de facto situāciju.
  21. ↑ Juris Dreifelds, Vaga (Toronto), 1983. g. (?), atsaucoties uz Tāgeperas priekšlikumu, kas atreferēts Postimees, 07.08.2001 (Toomas Ilves).
  22. ↑ Šī ideja izpaudās žurnāla «Jaunā Gaita» pašcenzūrā, atsakoties analizēt okupētās Latvijas dzeju, lai «pasargātu» dzejniekus, un piekāpjoties padomju okupācijas realitātei, lai dotajos nebrīvības apstākļos attīstītu latviešu nācijas dzīvotspēju kultūras un demogrāfijas jomā.
  23. ↑ Ruņģis A. Iet latvieši caur gadu simteņiem. Grāmatu draugs, 1982, 385. lpp. Arī 1985. gada jūnija un augusta (?) vēstulēs laikraksta «Laiks» redakcijai A. Ruņģis apšaubīja BBMK panākumus. Pirmā vēstule atreferēta laikraksta «Laiks» 1985. gada 22. jūnija numurā, Ilgvara Spilnera ievadrakstā «Brīvības kuģis — politiskās trimdas dzīvotspēka apliecinājums».
  24. ↑ Skatīt Shtromas A. Political Change and Social Development. Verlag Peter Lang, 1981; Graudiņš M., Intervija ar A. Štromasu // Darba Jaunatne, 1983. gada janvāris, 1.–2. lpp. Piesaucot Portugāles autoritārās varas maiņas scenāriju, A. Štroms prognozēja, ka M. Gorbačovs būs pēdējais Komunistiskās partijas vadītājs. Arī vēlāk — rakstos, kas tapa pēc BBMK brauciena, — A. Štroms neatkāpās no domas par gaidāmajām pārmaiņām PSRS, skatīt: Shtromas A. How the end of the Soviet system may come about // The Soviet System: Stasis and Change. A. Shtromas, M. Kaplan, ed. Paragon House, 1988; Graudiņš M. Tautas griba un politiskā kultūra // Vaga (Toronto), 1985. gada rudens, 9. lpp.: «Kaut kad šajā gadu simtā saimnieciska vai politiska krīze atšķaidīs Padomju impērijas saliedētību».
  25. ↑ Bohuslawsky M. Wave of resistance born on high seas // Toronto Sun, 30.07.1985.
  26. ↑ V. Bukovskis uzsvēra, ka pārmaiņas PSRS ir nenovēršamas gan ekonomiskās situācijas dēļ, gan tādēļ, ka informācijas tehnoloģiju laikmets vairs nepakļaujas cenzūrai (skatīt: Brown A. Why the Balts can live in hope // The Times, 2.08.1985, un Brown A. Baltic Tears and Vodka // The Spectator, 17.08.1985, p. 11). Par iekšējās pārliecības nozīmi mērķa sasniegšanā V. Bukovskis rakstījis arī savā autobiogrāfiskajā darbā To Build a Castle — My Life as a Dissenter. New York: Viking Press, 1979.
  27. ↑ M. Graudiņa korespondence ar 6. VLJK rīcības komitejas locekli pol. Uldi Ozoliņu, 14.02.1983, LOM krājumi, M. Graudiņa mape. Skatīt arī: Graudiņš M. Par Padomju Savienības sabrukumu… // Austrālijas Latvietis, 1984. gada 3. februāris; Graudiņš M. Pārmaiņu iespējas Padomju Savienībā // 6. Vispasaules latviešu jaunatnes kongress. Idejas un vārdi, Austrālija, 1984, 158. lpp.; Graudiņš M. Trimdas darbības rāmji // Ibid., 170.–171. lpp., DV Mēnešraksts, 1983, Nr. 3, 55. lpp.
  28. ↑ M. Graudiņa uzruna 1985. gada 26. jūlijā Stokholmas preses konferencē — skatīt I. Lindes un J. Kažas veidoto BBMK rīcības komitejas filmu The Baltic Peace and Freedom Cruise, 1985, LOM materiālos.
  29. ↑ M. Graudiņš, BPFC press statement, 29.07.1985, LOM krājumi, M. Graudiņa mape
  30. ↑ Nagle G. Atmodas priekšgājējs // Diena, 2005. gada 22. novembris.
  31. ↑ Teness, Vol.2., Gor Baltikum till karnvapenfri zon // DN, 26.07.1985, op.cit .
  32. ↑ Quotidien de Paris, 04.08.1985, Helsingin Sanomat u. c. Somijas mediji. Skatīt arī Spilners I. Brīvības kuģa politiskā nozīme // Laiks, 1985. gada augusts [datums neskaidrs].
  33. ↑ BBC filma Cry for Home, 30. minūte, skatīt arī Bohuslawsky M. Wave of resistance born on high seas // Toronto Sun, 30.07.1985., 27.10.2000.
  34. ↑ Juri Estam, e-korespondence, 29.05.2011, LOM krājumi, 2005. gada izstādes materiāli, kurators Ojārs Stepens, M. Graudiņa mape.
  35. ↑ BBC filma Cry for Home, 35. minūte, kurā dokumentēts fragments no radio pārraides, UPI, CN-72, Finnish Communists seek to block Baltic protests, 17.07.1985, 19:09, LOM krājumi, op.cit.
  36. ↑ Šī politika iekļāva konsultācijas ar PSRS pārstāvjiem par ministru kandidātiem un valdības sastāvu, kā arī rezultējās ar zināmu mediju pašcenzūru. Skatīt arī UPI, CN072 E/W, A-wire service, Finnish Communists seek to block Baltic protests, 17.07.1985, 19:09. Šīs politikas rezultātā somu valdība 1975. gadā EDSA laikā bez juridiska iemesla arestēja PBLA priekšsēdi Uldi Gravu un Estonian World Council valdes locekli Ilmāru Plēru.
  37. ↑ Brown A. Baltic Tears and Vodka // The Spectator, 17.08.1985, p. 12.
  38. ↑ A. Kinga rakstu skatīt: http://www.rel.ee/eng/communism_crimes.htm, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā. Tajā viņš norādīja: «Stena Andersona izteikumi 1989. gada rudenī Baltijas valstu un Maskavas vizītes laikā [..] fokusējās uz ziņu, ka «Igaunija neesot okupēta». [..] Pateicoties Ministru prezidenta Ingvara Karlsona asai reakcijai un Andersona pieaugošai apziņai par to, cik nepiemēroti bija viņa izteikumi, pat sociāldemokrāti, neraugoties uz iepriekšējo spītīgo pretestību un pat naidu pret šādu viedokli, kļuva arvien siltāki atbalstītāji mierīgai atbrīvošanas cīņai otrpus Baltijas jūrai.» Skatīt arī Ulo Ignata referātu The Resistance Movement from the Vantage Point of a Political Refugee, kas pieejams internetā: http://www.s-keskus.arhiiv.ee/27_10_00.htm, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā.
  39. ↑ Teness, Bērziņš, op.cit., Vol. 2, «Lietuvas katoļu baznīcas hronika», Nr. 66, 07.04.1985, arī The Ukranian Weekly, op.cit.
  40. ↑ Dokumentu skatīt internetā: http://www.kgbdocuments.eu/index.php?3132329241, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā..
  41. ↑ SAB, Reģ. NrA/P-025 13.05.2003 uz Nr.P-019, Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, LPSR VDK infomācijas analīzes daļas ziņojumi par Māri Induli Graudiņu — «personu, kurai aizliegts iebraukt PSRS, personu, par kuru ieviesta operatīvo materiālu apkopojuma lieta, buržuāziski nacionālistiskas organizācijas darbinieku».
  42. ↑ S. Lepik, Unsuccessful pleasure trip (ed. Ago Ustal), Kodumaa, datums nedokumentēts, LOM krājumos, op. cit. Skatīt arī radio «Brīvā Eiropa» un radio «Brīvība» pētniecības institūta analītiķes Rīnas Kionkas materiālus par Igauniju internetā: http://www.osaarchivum.org/db/fa/300-5-130.htm, aplūkots 2011. gada 20. jūnijā.
  43. ↑ Atbalss, 1985, Nr. 1 (30) un 1986, Nr. 2 pielikums, LOM krājumos, op.cit. Lasītāju vēstule vīpsnāja, ka «Māris Graudiņš lietuviešu izsisto [BBMK finansiālo — M. G.] caurumu vēlas aizbāzt ar latviešu bikšdibeniem un dālderiem», un jautāja, vai pēc jūras izpriecām kādreiz vēl varēs «izkāpt uz Latvijas zemes».
  44. ↑ Dainas Bleieres referāts The BPFC in Soviet Media and CP Archives seminārā BPFC 20 years Rīgā 2005. gada 19. novembrī.
  45. ↑ Lediņš A. Helsinku gars tomēr dzīvo // Cīņa, 1985. gada 30. jūlijs.
  46. ↑ Latvijas valsts arhīvs (LVA), LKP CK Aizrobežu sakaru daļas vad. V. Laukmans, Latvijas KP CK partijas arhīvs, 101. fonds, 55. apraksts, 137. lieta, piemēram 10., 13. un 18.–21. lpp., un daudzviet citur, pieminot BBMK «galvenos organizatorus» (sic!) M. Graudiņu, Ģ. Zēgneru, U. Gravu, O. Pavlovski.
  47. ↑ Alfrēds Čepānis, 08.11.1995. korespondence ar M. Graudiņu, LOM krājumi, M. Graudiņa mape. «Laikā, kad es strādāju, Liepājā prese tika cenzēta tikpat stingri kā agrāk, tāpēc rajona un pilsētas avīzēs par Brīvības un miera kuģa akciju neparādījās neviens vārds un vienīgā informācija par šo akciju bija no CK atsūtītā ārvalstu radiopārraižu analīze, kurai bija strikti noteikts personu loks, kuras drīkstēja ar to iepazīstināt,» — raksta Čepānis.
  48. ↑ Vērtīgus padomus semināra organizēšanai deva Ilinoisas Universitātes Čikāgā profesore Rasma Kārkliņa.
  49. ↑ LVA: LKP CK Aizrobežu sakaru daļas vad. V. Laukmans, Latvijas KP CK partijas arhīvs, 101. fonds, 55. apraksts, 137. lieta.
  50. ↑ Radio Vilnis: Viļņa Zaļkalna reportāžas un publicistika, Radio Sweden, CD2, Nr. 1, 2003; Austris Grasis, intervija DV Bērzaines seminārā, Freiburgā, par trimdas ieguldījumu neatkarības atgūšanā, 2010. g. 13. jūnijā.
  51. ↑ Komitejā ietilpa Kaja Kola (Kaja Kool), Gintars Grušs (Gintaras Grušas), Prāns Pranckēvičus (Prānas Pranckēvičius), Vita Tērauda, revidents Kārlis Cerbulis (visi ASV), Adu Raudkivi, Prīts Aruvalds (Priit Aruvald), Baiba Rubess, Dace Veinberga, Guntis Brumelis (Kanāda), Pēteris Dārziņš (Austrālija), Rolands Blezūrs, Ingrīda Petrauska (Apvienotā Karaliste), Jiri Estams, Valdis Labinskis (Vācija), Māra Vītola (Venecuēla). Komiteja tika uzaicināta no iniciatoru puses. LOM krājumi, M. Graudiņa mape.
  52. ↑ UPI, FF079, KF, «Baltic Star» sails off Lithuanian coast, 27.07.1985, 17:55. Īpašnieks F. Sindāls saņēma piedāvājumus atteikties no parakstītā līguma.
  53. ↑ Graudiņš M. Brīvības un miera kuģis [ievadraksts] // Laiks, 1985. gada 30. janvāris.
  54. ↑ Starp tiem var minēt Imantu Grosu, Kristīni Čaksti, Lailu Strunki, Jāni un Kristīnu Bergholcus, Ingrīdu un Andreju Leimaņus, Gundegu Muchku, Anitu Kancāni u. c., igauņu koordinatoru Martu Kikerpū, Jāku Juriādo, Ulo Ignatu, Tarmo Sepu u. c. No PBLA valdes BBMK priekšdarbiem Stokholmā sekoja Imants Freimanis, savukārt V. Zaļkalns sadarbojās ar Kopenhāgenas tribunāla iniciatoru Jūliju Kadeli.
  55. ↑ Mārcis Štāls, BBMK kasieris, Preliminary closing of accounts — BPFC 1985, 30.06.1986, VLIKAS paliekot 1690 USD parādā. LOM krājumi, M. Graudiņa mape.
  56. ↑ Džeimsa Derderiana referāts The International Context and Significance of the BPFC seminārā 20 Years BPFC Rīgā 2005. gada 19. novembrī. Derderians ir «viens no provokatīvākajiem un novatoriskākajiem starptautisko attiecību teorētiķiem» (skatīt internetā: http://www.slideshare.net/kripa86/critical-practices-of-international-theory, aplūkots 2011. gada 22. jūnijā). Viņš akcentējis nevalstisko organizāciju arvien lielāko ietekmi pasaules politikā, skatīt: States of Alienation and the Alienation of States u. c.
Saturs iegūts no "http://www.barikadopedija.lv/index.php?title=555161&oldid=28988"