Latvieši prasa autonomiju
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
150.000 cilvēku lielajā sanāksme 7. oktobrī Mežaparkā un sekojošajā divu dienu (8. un 9. oktobrī) Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā, ko ievadīja dievkalpojums Doma katedrālē, latvieši un citu tautību domu biedri prasīja, lai Pad. Savienības vadība dod Latvijai saimniecisko pašnoteikšanos, tiesības uzlikt veto Maskavas prasībām, izbeigt ateistisko indoktrināciju skolas un vēl citas tiesības, kas līdzinās tām, ko š.g. 1. un 2. jūnijā izteica Latvijas rakstnieku un citu radošo savienību pārstāvju pieņemtā rezolūcija.
"Washington Press Wire Service" žurnālists Dēvids Remniks (David Remnick) Latvijas Tautas frontes dibināšanu ziņojumā no Rīgas attēlo kā latviešu masu kustību, ko izraisījušas dusmas, ka padomju režīma politika ir pārvērtusi latviešus par minoritāti savā zemē. Šādu vienlaicīgu tautas frontes kustību visās trijās Baltijas valstis mērķis ir nodibināt demokrātisku valsts iekārtu un pasargāt nacionālās valodas un kultūru. Nacionālajām prasībām labvēlīgu politisko klimatu ir radījusi Pad. Savienības prezidenta Gorbačova politika, kas grib likt lielāku uzsvaru uz vietējo pašpārvaldi kā atbildīgo iestādi dzīves veidošanā, raksta Remniks. Kā bija redzams Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā, Latvijas komunistu partija ir piekritusi prasībām, ko visvairāk uzsvēra Tautas frontes dibinātāji. Jau pirms kongresa Latvijas Augstākā padome pasludināja, ka tiek atļauts sarkanbaltsarkanais karogs un ka latviešu, bet ne krievu, valoda ir oficiālā valoda Latvijā. Krieviem, kas dzīvo Latvijā, ir sliktas latviešu valodas zināšanas, un tā kā tā nav slavu valoda, tad viņu piemērošanās oficiālajai latviešu valodai sagādās grūtības, raksta Remniks ("The Star Ledger", 10. okt.) Pirms kongresa tūkstošiem cilvēku piedalījās aizkustinošā dievkalpojumā luterāņu katedrālē (Doma katedrāle). Tas tur bija pirmais dievkalpojums pēdējo 30 gadu laikā, kopš padomju vara šo katedrāli pārvērta par koncertzāli. Dievkalpojumu pārraidīja televīzijā un radio un tajā cilvēki dziedāja veco Latvijas neatkarības himnu "Dievs, "Svētī Latviju". Kongresa laikā cilvēki uz ielām nēsāja sev līdzi radio, lai sekotu kongresa gaitai.
Tautas frontes dibināšanas kongress izvērtās par skaļu publisku mītiņu, kurā cilvēki strīdējās par kongresa darba kārtu un kur izskanēja emociju piesātinātas prasības, piemēram, par atdalīšanos no Pad. Savienības. Debašu un starpsaucienu ziņā tas pārspēja šis vasaras komunistu partijas kongresu Maskavā.
Latvijas Tautas frontes prasības, ja tās iedzīvinātu, padarītu Latviju par zemi, kas būtu pilnīgi atšķirīga no Pad. Savienības. Frontes programma paredz neatkarīgu tiesisko sistēmu un presi, speciālo privilēģiju atņemšanu partijas biedriem, Latvijas līdzdalību Apvienotās Nācijās un olimpiskās spēlēs, kā arī atsevišķu valūtu. Latvijas Tautas frontes prasības ir līdzīgas Igaunijas Tautas frontes prasībām, ko pieņēma pirms nedēļas, raksta Remniks. Tās līdzinās arī Lietuvas pārkārtošanās kustības prasībām, kas pašreiz tiek sagatavotas. Taču Latvijā nacionālas identitātes jautājums ir daudz izteiktāks, jo latvieši Latvija tagad ir jau mazākumā. Šādas situācijas nav Igaunijā un Lietuvā, raksta Remniks.
Daudzi runātāji Latvijas Tautas frontes kongresā prasīja izbeigt krievu imigrantu ieplūšanu Latvijā un lai latvieši turpmāk nebūtu padoti padomju kultūrai. "Ja diskriminācija pret latviešiem netiks izbeigta, tad jādomā par atdalīšanos no Padomju Savienības," teica viens no radikālākajiem runātājiem, komponists Imants Kalniņš.
Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu jo plaši apskata arī Estere Feine (Esther Fein) "The New York Times" 10. okt. numurā. Kongresā piedalījušies 1083 delegāti, no kuriem tikai 65 bijuši krievi (vai cittautieši? Ref.) Bez jau iepriekš minētajām prasībām, viņa raksta, ka delegāti prasījuši Latvijai arī neatkarīgu attiecību nodibināšanu ar citām valstīm un kontroli par migrāciju un ceļošanu uz ārzemēm. Delegātu uzskats bija, ka latviešu proporcionālais skaits Latvijā, kas ir jau nonācis mazākumā attiecībā pret citām tautībām, vēl vairāk samazināsies, ja netiks pieņemtas un izpildītas kongresā izteiktās drastiskās prasības.
"Jau 40 gadus es esmu vērojis manas zemes ekonomisko un kulturālo lejupeju," teicis filmu producents un kongresa delegāts Laimonis Gaigals. "Tagad ir pienācis laiks mums atgūt kontroli pār mūsu zemi, jo īstās Latvijas pazušana vairs nav drauds, tā ir jau īstas spiedošas briesmas."
Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Jānis Peters teicis: Mūsu situācija ir daudz traģiskāka par igauņu. Tie baidās no kritiska stāvokļa, bet mēs jau esam šķērsojuši (iedzīvotāju sastāva ziņā) kritisko līniju." Komunistu partijas bij. sekretārs A. Gorbunovs, kas nesen tika iecelts par Latvijas Augstākās padomes priekšsēdētāju, teicis: "Ja republikas būs stipras, tad arī Maskava būs stipra. Mēs gribam, lai Maskava lasa mūsu rezolūcijas un zina par mūsu cilvēku jūtām. Šeit nav nekādas ekstrēmistu deklarācijas, bet iespējamas tikai radikālas prasības."
(No citiem avotiem nāk ziņas, ka Gorbunovs savā kongresa uzrunā ir izcēlis Tautas frontes radikālismu ka nepieciešamu līdzekli, lai pārvarētu pašreizējās problēmas Pad. Savienībā. Gorbunovs latviešu vidū pašreiz ir ļoti populārs un cilvēki jūtoties psīchologiski pievilti, ka viņš nav iecelts par LKP CK 1. sekretāru, kas līdz šim ir bijis nozīmīgākais amats. Kā zināms, viņu iecēla par Latvijas Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju, kas līdz šim ir bijis amats bez nozīmīgas varas. Šo situāciju jaunā konstitūcija, kas gan vēl nav pieņemta, grozīšot. Par 1. sekretāru ir iecelts J. Vagris, kam nav daudz sakara ar tautu un kas līdz šim ir bijis "stagnācijas laika" cilvēks. Cilvēki Rīgas demonstrācijās pat saukuši: "Nost ar Vagri!", "Gorbunovs mūsu prezidents!" Tautas frontes sanāksmē, kur lietas un cilvēki saukti vārdos, Vagrim prasīts, lai viņš dod rezultātus saimnieciskajā dzīvē. Kongresā Gorbunovs un Vagris sēdējuši pie viena galda. Ref.) Līdz ar Gorbunovu kongresā klāt bija arī partijas jaunais 1. sekretārs Jānis Vagris un citi partijas vadītāji, kas teica runas un pievienojās kongresa delegātu vispārējām prasībām un mērķiem. Kad šīs pašas prasības tika deklarētas š.g. jūnija sākumā radošo savienību sanāksmē, tad LKP plēnums daudzas šis prasības apzīmēja par izaicinošām un ekstrēmām, raksta E. Feine. Ne visai ilgi pirms radošo savienību rezolūciju publicēšanas, tur paustās idejas būtu apzīmētas par kriminālām. Bet tagad, kad partijas 1. sekretāru J. Vagri intervēja televīzijas pārraidē, viņš uzsvēra, ka pilsoņu piedalīšanās politiskos jautājumos ir apsveicama. Līdz ar to varētu spriest, ka Tautas frontes dibināšana Baltijas republikās notiek ar Maskavas piekrišanu, ziņo "The New York Times" žurnāliste Feine no Rīgas.
Par kongresa delegātu sastāvu viņa, raksta, ka tajā komunistu partijas biedri sastāda apmēram vienu trešdaļu, bet cittautiešu tur apmēram 12%.
Par skaļajām debatēm viena no kongresa organizētājām Sandra Kalniete izteicās: "Visi vēl mācās būt demokrātiski. Mēs skaļi kliedzot prasām demokrātiju, bet joprojām tomēr esam despotiski." Palaikam kongresa vadītāji bija apmulsuši, vērojot chaotiskās debates, cerētas priekšzīmīgās un mierīgās pārejas uz demokrātiju vietā.
11. oktobra "The New York Times" slejās Estere Feine turpina savu ziņojumu no Rīgas. Tajā viņa apskata arī Latvijā dzīvojošo krievu viedokli. 32 gadu vecais krievu tautības delegāts, ekonomists Sergejs Jegorjonoks izteicies: "Vairumam krievu ir grūti saprast latviešu sāpes un ilgas. Bet ir ļoti svarīgi, lai Tautas frontē uzņemtu arī krievus, jo mūsu līdzdalība ir nepieciešama, lai varētu gūt panākumus." Feine raksta, ka Igaunija un Latvija ir pārpludinātas ar krievu strādniekiem, jo Maskava šinīs republikās attīstījusi smago rūpniecību, kurai vajadzēja ievest darba spēku no ārpuses. Sajūta, ka latvieši būs kā svešinieki paši savā zemē radīja prasību, ka jāorganizē neatkarīga politiska organizācija, tautas fronte, kas cīnīsies par autonomiju no Maskavas. Bet atziņa, ka latvieši ir minoritāte, spiedusi viņus meklēt arī krievu, ukraiņu un baltkrievu atbalstu savām prasībām. Līdz ar to vajadzēja prasību pēc migrācijas ierobežošanas pretstatīt ar etnisko tiesību vienlīdzību deklarāciju. Latvieši grib izvairīties no krievu pretreakcijas, kas jau sākusies Igaunijā pret igauņu nacionālisma izpausmēm. Īsa sadursme 7. oktobra vakarā notika pie Brīvības pieminekļa, kad grupa krievu uzbruka latviešiem. Kādu krievu pusaudzi apcietināja un kādam latvietim vajadzēja pirmo palīdzību slimnīcā. Televīzijas ziņojumā šo incidentu apzīmēja par individuālu huligānisma gadījumu. Rīgas televīzijas programmā kongresa laikā kāds komiķis kariķēja Brežņevu, un Romans Vitkovskis kongresa telpā zīmēja Staļina, Hitlera un Brežņeva karikatūras, kā arī kongresa notikumus. Šīs karikatūras izkāra kongresa telpā gar sienām.
Uzslavu izpelnījās televīzijas programmas "Labvakar" žurnālisti Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns. Viņi saņēma pateicību kongresa programmas daļā, kurā prasīja oficiālu staļinisma nosodīšanu. Partijas vadība, kas bija klāt kongresā, šādam pateicības pa ziņojumam piekrita. E. Inkēns par kongresu teica sekojošo: "Temati, kas mūsu televīzijas programmā tika uz skatīti par visvairāk provocējošiem, visi tika šeit deklarēti uz skatuves. Mūsu mērķis bija veicināt godīgumu un patiesību un es jūtu, ka Tautas frontes dibināšana rāda, ka mēs esam bijuši sekmīgi."
PBLA ziņo, ka LTF kongress ievēlēja apm. 100 cilvēku lielu domi, kuras sastāvā daudzi pazīstami latviešu tiesību aizstāvji un kultūras darbinieki (Cālītis, Cīrulis, Berklavs, Bariss, Inkēns, Jegorjonoks, Klotiņš, Peters, Vidiņš, Vulfsons, Skulme, Stalts, Āboliņš, Dobelis, Freimanis, Kosteņecka, Rubenis, Rukšāns, Škapars u.c.) Ievēlēta arī 17 cilvēku revīzijas komisija un pieņemtas 16 rezolūcijas. Par valdi jaunā dome balsos 22. oktobrī. Kongresu vadīja Jānis Peters. Pirmo runu teica Vulfsons, kas atkal pieminēja, ka padomju vara Latvijā nodibināta ar okupāciju.
Par Latvijas tautas frontes prezidentu ievēlēja žurnālistu Daini Īvānu, ko tauta pazīst kā Daugavas "glābēju", jo viņš uzsāka akciju pret Daugavpils spēkstaciju.
Redakcija saņemta ziņa, ka dienu pirms LTF dibināšanas kongresa 7. oktobrī Rīgā, Mežaparkā, notika "Manifestācija par tiesisku valsti Latvijā." Tur pulcējās ap 200.000 cilvēku, uz skatuves 10.000 balsu liels koris. Sarkanbaltsarkano karogu jūra. Visi disciplinēti, lai arī daudziem tūkstošiem stundām ilgi bija jāstāv kājās. Runas teica Gorbunovs, Vulfsons, Māra Zālīte u.c. Dzejnieces Zālītes runa visskaistākā! Publika sauca arī: "Vagri priekšā!" Šim skaļajam aicinājumam uzrunāt tautu jaunais LKP CK 1. sekretārs Jānis Vagris paklausījis ļoti negribīgi. Savā uzrunā viņš skaidrojās par savu iepriekšējo darbību. To viņš darījis diezgan vientiesīgi, "locīdamies" tautas priekšā. Bet gods kam gods — Vagris bija vienīgais no augstajiem komunistiem, kas dziedāja visas latviešu patriotiskās dziesmas, ieskaitot himnu tautai līdzi. (Taču tauta uz Vagri skatās ar skepsi.) Sekoja vēl daudzi runātāji. Gorbunovam pasniedza ziedu klēpjus.
Pazīstamā ansambļa "Pērkons" soliste Ieva Akurātere dziedāja Brigitas Ritmanes (ar Andra Ritmaņa vārdiem) komponēto dziesmu "Mana Latvija", kas tagad ir Akurāteres pastāvīgajā repertuārā un tautā ļoti populāra (Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,/ Visai latviešu tautai./ Saved to mājās pie Daugavas krastiem./ Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs,/ Mūsu latviešu tautai dzīt saknes drīz brīvas Latvijas zemē.). Dziesmas vārdi un notis nesen bija publicēti "Padomju Jaunatnē". Rietumu pasaules latvieši to pazīst no "Dzintara" repertuāra un Portlandes un Gotlandes dziesmu svētkiem. Manifestācija sākta ar "Nevis slinkojot un pūstot". Dziedātas "Dievs, svētī, Latviju", arī "Daugav' abas malas", "Es dziedāšu par tevi tēvuzeme", "Svēts mantojums" u.c.
Rd
