Vēl brīdis — un būtu nokavēts
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Redakcijā vēl nav aizmirstas vēstules, kurās cilvēki ne vien ar savu parakstu iestājas un pamato bibliotēkas nepieciešamību, bet arī lūdz sīki izstāstīt to, kas tajā ir noticis un notiek. Jo pēc «bibliotēkas kampaņas» laikrakstā un televīzijā daži jautājumi palikuši neskaidri. Arī man, atceroties šīs publikācijas un uzstāšanas, acu priekšā stāv televīzijā (un arī dabā) redzētie bijušās rūpnīcas «Kaija» drūmie korpusi un liecības par to, kā vienā no tiem iet bojā vērtīgas grāmatas. Šis fakts taču bija gandrīz galvenais trumpis, lai pierādītu gan amatpersonām, gan visplašākajai sabiedrībai grāmatu patieso stāvokli Valsts bibliotēkā.
Diezgan ilgs laiks bija vajadzīgs, lai noskaidrotu, kas notiks ar Stučkas ielā 75 glabātajām grāmatām. Gribējās zināt, vai kas mainījies, jo pagājuši jau gandrīz trīs mēneši, kopš republikas valdība lēma arī par šo jautājumu. Nācās izpētīt arī, kad un kā grāmatas nokļuva nolaistajā, nekurinātajā mājā, kad tām piezagās sēnīte un kā no tās tikt vaļā, un šīsdienas publikācija iznāca pasausa, skaitļu, datumu un dokumentu citējumu pilna. Bet kaislības un patoss jau ir bijis, mēs visi vismaz vārdos taču prasām pēc konkrētības.
Tātad — 1986. gada augustā tika sarīkota sestdienas talka, lai izvestu grāmatas no krātuves Jaunielā 25. Sākumā tās salika starp plauktiem bibliotēkas galvenajā ēkā. Septembra sākumā sējumus iesāka vest uz vienu no bijušās zivju fabrikas korpusiem, un līdz šai dienai grāmatas izvietotas tā divos stāvos.
Pirms tam bija notikušas pārrunas starp Kultūras ministriju un Latvijas informācijas aģentūru, kurai šīs telpas tika piešķirtas. Divas komisijas, kuru sastāvā bija arī Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Leonards Bartkevičs, kultūras ministrs Jāzeps Barkāns. Valsts bibliotēku pārstāvēja direktora vietniece Ideja Miķelsone, vasaras vidū nāca uz Jaunielu un lēma, vai iespējams pārvietot grāmatas «Kaijā». Šo komisiju darbošanās rezultāts ir skaidrs, zinot visu turpmāko.
Lidija Strelča, galvenās grāmatu krātuves vadītāja:
— Protams, mēs negribējām iet projām no nama, kurā grāmatas bija stāvējušas vairāk nekā divdesmit gadus. Turklāt nesen partijas Rīgas pilsētas komitejas komisija izteica domu, ka salīdzinājumā ar «Kaiju» šajā ēkā ir krietni labāki grāmatu glabāšanas apstākļi. Tomēr šajā rudenī no turienes nācās izvest, pieskaitot arī žurnālus, ap piecsimt tūkstošu sējumu. Tās bija pagājušā gadsimta otrajā pusē izdotas grāmatas un ļoti vērtīgi, skaisti un veci žurnāli franču un angļu valodā. Sasaiņotas aizvedām arī 1966., 1972. un 1973. gadā iznākušas grāmatas. Novembrī viss bija pārvests, un ziemā aukstuma dēļ nācās šo fondu iekonservēt. Jaunielas pagrabā palikuši un patlaban sasaiņotā veidā atrodas 1970. un 1971. gada izdevumi, kā arī žurnāli vācu valodā.
Uz pavasara pusi, kad laiks kļuva siltāks un vajadzēja izsniegt grāmatas lasītājiem, mani sāka uztraukt plankumi uz grīdas. Sākumā domāju, ka tie ir eļļas traipi, jo šajās telpās agrāk atradās zivju fabrikas darbgaldi. Kad tika izdarītas analīzes, atklājās, ka tā ir sēnīte. Pavasarī izskatījām fondus, atlasījām novecojušos izdevumus un sēni pamanījām arī dažās grāmatās. Strādājot ar fondiem, mēs katru sējumu paturam rokās, un tad jau viss ir redzams. Lai gan ārēji sēne nav viegli pamanāma. Kad to jau var ar aci ieraudzīt, tad situācija ir ļoti nopietna. Tomēr pa vasaru mēs strādājām ar šīm grāmatām, divas reizes nedēļā gājām uz Stučkas ielu un pēc pieprasījumiem izsniedzām grāmatas lasītājiem. Tikai uz rudens pusi tika konstatēts, ka sēne ir kaitīga cilvēku veselībai. Nezinām gan, cik tas nopietni. Pēc šī slēdziena, protams, ierobežojām grāmatu izsniegšanu. Tagad šim fondam uzlikta karantīna, jo mēs nedrīkstam aplipināt citus fondus. Tā taču ir infekcija.
Pirmā dokumenta datums — pagājušā gada 29. jūlijs. To parakstījuši LVU Bioloģijas fakultātes dekāna vietas izpildītājs docents N. Sloka un bioloģijas zinātņu kandidāts I. Muižnieks.
«Pirmās morfoloģiskās analīzes, kuras veiktas Augu fizioloģijas un mikrobioloģijas katedrā ar jūsu bibliotēkas fondu grāmatās atrodamajām pelējuma sēnēm, liecina, ka tās pieder pie Trichodermaun Penicilliumģintīm. Šo ģinšu sēnēm ir raksturīgs plašs hidrolītisko fermentu komplekss, to skaitā arī papīru noārdošās celulozes. Iespējams, ka no jūsu bibliotēkas fondu grāmatām var izolēt biotehnoloģiski perspektīvus sēņu — celulozes noārdītāju celmus, kuri būtu noderīgi, piemēram, salmu un kokvilnas atkritumu pārstrādei. Grāmatu inficēšanās ar šāda tipa sēnēm neizbēgami novedīs pie to bojāejas papīra destrukcijas rezultātā.»
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūta direktors G. Andrušaitis uz bibliotēku atsūtīja dokumentu, kurā ir šādas rindas:
«Vizuāli novērtējot grāmatu stāvokli, uz tām konstatēta pelējuma sēņu attīstība, kukaiņu radīti bojājumi grāmatu apvākojumā.
No grāmatu aizsardzības viedokļa pret biostruktoru darbību minētās telpas nav piemērotas grāmatu glabāšanai: tajās nav nodrošināti grāmatas apdraudošo dzīvo organismu attīstību ierobežojošie hidrotermiskie apstākļi, kā arī nav iespējams izdarīt darba drošības noteikumiem atbilstošu dezinfekciju un dezinsekciju.
Kukaiņi (ādgrauži, ķirmji u. c.) parasti bojā grāmatu apvākojumu, sagraužot ādu, līmes slāni. Barojoties ar mikroskopiskajām sēnēm, kuras atbilstošos apstākļos (ja augsts gaisa relatīvais mitrums) attīstās uz grāmatām, žvīņenes, ķērpjutis un citi kukaiņi var nograuzt arī papīra virsējo slāni ar tekstu.»
LPSR Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūta direktors akadēmiķis U. Viesturs dokumentā «Papīra elektronmikroskopiskā analīze» raksta:
«No iegūtajiem rezultātiem var secināt, ka papīrs cietis no sēnēm, galvenokārt, Trichoderma viride. Turklāt lielais sporu daudzums liecina par prognozējamu intensīvu celulozes šķiedru sairšanu tuvākajā nākotnē.
Spriežot pēc mikrogrāfijām, patlaban pētāmajam papīram ievērojamā pakāpē neatgriezeniski pazeminājusies mehāniskā izturība (pretestība sapelēšanai un locīšanai). Ir iespējams pietiekami droši paredzēt, ka tālākā papīra šķiedru enzimātiskā sairšana, kas notiek pašreizējos glabāšanas apstākļos, novedīs pie pilnīgas papīra sairšanas trīs līdz piecu gadu laikā.»
Un vēl viens LVU Bioloģijas fakultātes slēdziens:
«Tika konstatēts, ka uz grāmatu lapām stipri attīstās un sporulē šādas pelējuma sēnes: Penicillium purpurgenum, Penicillium rugulosum, Penicillium lanoso-viride un Trichoderma viride. Šīs sēnes aktīvi izmanto papīrā esošo celulozi, bojā papīru, kā arī izmaina tā krāsu, padarot to melnu vai pelēku un sporu veidošanās vietas ir zaļganas. Pēc literatūras datiem, visas minētās sugas pieder pie aktīvākajiem celulozes noārdītajiem. To attīstību uz grāmatām veicina augsts gaisa mitrums, telpu nepietiekama ventilācija un krātuves sienu un griestu apaugšana ar pelējuma sēnēm. Pašreizējiem apstākļiem saglabājoties, paredzama ātra grāmatu bojāeja.
Pārbaudot pelējuma sēnes krātuves gaisā, konstatētas sēnes no Mucor, Cladosporium, Scopulariopsis, Alternaria, Chaetomium, Macrosporium, Aspergillusģintīm. Šīs sēnes gaisā nonāk no grīdas, sienām, grāmatām un elpojot nonāk plaušās. No minētajām sēnēm cilvēku veselībai kaitīgas Aspergillus.»
Tālāk — vai iespējams kaut ko darīt ar grāmatām, iekams nav pabeigts remonts «Kaijas» 10. korpusā. Tajā tiks ievietotas bojātās grāmatas. Atgādināšu, ka šīm telpām jābūt kārtībā līdz šā gada 15. novembrim.
Guna Dēliņa, Valsts bibliotēkas direktora vietniece:
— Līdz šim laikam noteikti kaut kas jādara. Pašlaik notiek gatavošanas grāmatu glābšanai. Pirmkārt, gādājam nepieciešamos materiālus telpu un sējumu apstrādei. Pēc kataloga esam atlasījuši pašu dārgāko, vērtīgāko literatūru, kuru tuvākajā laikā, negaidot jaunas telpas, izvedīsim un apstrādāsim. Pirms dažām dienām mūsu bibliotēku apmeklēja V. I. Ļeņina PSRS Valsts bibliotēkas vecākā zinātniskā līdzstrādniece, bioloģijas zinātņu kandidāte Ņina Manturovska. Viņu uzaicinājām, lai uzzinātu pieredzējušu speciālistu domas par mūsu grāmatu stāvokli.
Marta sākumā noslēdzām līgumu ar kooperatīvu «Inženieris». Tas apņēmies izpildīt šādus darbus: atkārtotu fondu ekspertīzi, fondu apstrādi, grāmatu pārvietošanu. Tas jāizdara līdz decembra beigām.
Man bija iespēja piedalīties sanāksmē, kurā runāja bioloģijas zinātņu kandidāte Ņ. Manturovska. Viņas secinājumi ir šādi:
— Protams, vispareizāk būtu bijis no ēkas Stučkas ielā atteikties jau pašā sākumā. Tai ir plānas sienas, un apstākļi tās iekšpusē mainās tāpat kā uz ielas. Temperatūras un mitruma svārstības ir ļoti straujas. Ziemā tur ir vēss un sauss, tagad, laikam kļūstot siltākam, palielinās mitrums un sēnīte attīstās straujāk. Jaunielas nama sienas ir biezas, tāpēc tajā, lai arī neapkurinātā, grāmatas varēja droši uzglabāt.
Stučkas ielas krātuvē redzēju pigmentācijas plankumus galvenokārt izdevumu pirmajās un pēdējās lappusēs, tajās, kuras pieguļ vākiem. Plašas bojājumu zonas nebija. Taču, ja grāmatas tur glabās arī turpmāk, process attīstīsies gan pēc apjoma, gan intensitātes. Augustā un septembrī šajās telpās būs visaugstākais siltuma un mitruma līmenis, tātad visi nelabvēlīgie procesi attīstīsies ļoti strauji. Visvairāk patlaban tur vajadzīga apkure un ventilācija. Diemžēl plānotā ūdens apkure krātuvēs nedrīkstētu būt. Jo ir iespējamas, un Maskavas bibliotēkās jau bijušas, apsildīšanas sistēmas avārijas, kas nodara lielu ļaunumu grāmatām. Pirmkārt, visas grāmatas ir jāattīra no putekļiem. Atceros, agrāk Ļeņina bibliotēkā bija īpaši štata darbinieki, kas ar putekļu sūcējiem pakāpeniski apstrādāja fondus. Bet pagaidām, iekams izdevumus nevar pārvietot, jums jāattīra tikai tās grāmatas, kuras izsniedz lasītājiem.
Turpina bibliotēkas direktora vietniece Guna Dēliņa:
— Šajā laikā mums bija ļoti patīkami izjust, cik atsaucīgas un saprotošas ir citas iestādes. Tā, piemēram, fonda apstrādei mums vajadzīgas ķimikālijas, kuras iegūstamas tikai ar Veselības aizsardzības ministrijas starpniecību. Un tā bez vārda ierunas mums piešķīra visu vajadzīgo daudzumu.
Diemžēl visas grāmatas, kuras vajadzētu pārvietot, neietilps «Kaijas» 10. korpusā. Pašlaik remonta darbi tajā krietni pavirzījušies uz priekšu. Protams, tas ir pagaidu variants. Vēl jāgaida Ministru Padomes lēmumā minētās divas siltinātas metāla saliekamās ēkas. Tās arī uzstādīs kooperatīvs «Inženieris», turklāt iekārtos ēkas, pārvietos fondu.
Nobeigumā vēlreiz pievērsīšos namam Jaunielā 26. Un šoreiz bibliotēkas direktora Andreja Ķeizara teiktais:
— Uzskatu, ka no šīs ēkas tik viegli vēl nedrīkstam atteikties. Tas ir arhitektūras piemineklis, tajā ir sienu gleznojumi.
Tāda šobrīd ir situācija ar bojātajām grāmatām. Teikt, ka nekas netiek darīts — nevar. Bet vairākkārt dzirdēju arī to, ka sākts ir pēdējā brīdī. Grāmatas nav aizgājušas bojā, taču tā notiktu, ja bezdarbībā gaidītu vēl ilgāk. Pēc kāda laika labi nodomi un arī darbi maz ko līdzētu. Tāpēc nākamā saruna varētu būt tad, kad grāmatas sāks apstrādāt, un šim darbam būs rezultāti.
ANDA ROŽUKALNE
