Ko tie mūsu kaimiņ' dar'? (Lietuva, 1989)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Aizvakar pēcpusdienā sabiedriskā transporta kustība Viļņā pamira. Automašīnu un trolejbusu kolonna veidoja savdabīgu sēru procesiju. Bija vēl pusdienlaiks, bet visa Lietuva izgāja uz CEĻA.
Klausoties radiouztvērēju, dzirdēju akcijas «BALTIJAS CEĻŠ» rīkotāju balsis: «Transporta sastrēgumi Viļņā un Paņevežā... Brauciet uz Ukmerģes maģistrāli caur Vievi... Ģenerālis aizliedza pacelties lidmašīnai ar ziediem…»
Pulksten 19 Ģedimina laukumā pulcējās jaunieši, bet Katedrāles laukumā — tie, kas pirmie sajuta Molotova un Ribentropa pakta seku griezīgos cirtienus — izsūtījumu pārcietušie, taču nesalauztie ļaudis. Pār Zaļo tiltu uz Viļņas priekšpilsētu dodas akcijas dalībnieku dzīvā ķēde. Sastopam cilvēkus, kuri runā dažādās valodās, bet par savu Dzimteni uzskata Lietuvu. Viņi todien ir kopā ar mums. Protams, ne jau visi, bet tie, kas saprata.
No putna lidojuma redzama maģistrāle, kas Eiropas kartē apzīmēta ar 12. numuru. Lidmašīna tomēr ir gaisā, no tās tiek sviesti ziedu klēpji. Uz zemes stāvošie aizdedz sveces un noliek ziedus, godinot tos, kas nav atgriezušies no Austrumiem. Vietām ļaudis sastājušies pat trijās rindās.
Pie Latvijas robežas MĒS jo ciešāk sadodamies rokās. Starp MUMS ir arī kāds gruzīns, kas līdzi paņēmis savas tautas nacionālo karogu. «Šodien esam kopā ar jums. MĒS — par jūsu brīvību, jo tikai tā varam pastāvēt.»
GRAŽINA KRIŠČUKAITIENE
