Jānis Porietis. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Godātās kongresa delegātes, delegāti, viesi, tautieši!
Šī gada vasarā republikas Ministru Padome izveidoja komisiju, kas izstrādātu lēmuma projektu par iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma apturēšanu. Komisijas locekļi, kuru vidū ir atbildīgi Valsts Plāna komitejas, Zinātņu Akadēmijas Ekonomikas institūta, Darba resursu, kā arī Valsts Statistikas komitejas, universitātes un citu iestāžu darbinieki, rakstnieks Visvaldis Lāms un žurnālists Dainis Īvāns, iepazinās ar plašu informāciju, izstudēja simtiem šai jautājumā saņemto vēstuļu, kā arī izbraukuma lekciju laikā tikās ar darbaļaudīm Cēsu, Kuldīgas, Madonas, Talsu, Rīgas un citos Latvijas rajonos. Tāpēc es šodien ar vislielāko atbildības sajūtu varu apliecināt to, ka viens no pašiem asākajiem un sāpīgākajiem jautājumiem, kura sekmīga risināšana nav iedomājama bez Latvijas Tautas frontes aktīvas iejaukšanās, ir republikas iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma apturēšana.
Šai jautājumā sakarību ķēde ir pavisam vienkārša. Pārveides pamatu pamats ir ekonomikas attīstība. Tā savukārt nav iespējama bez ražošanas intensifikācijas. Lai to reāli nodrošinātu, ražošana jāattīsta, to vispusīgi modernizējot, nevis palielinot strādātāju skaitu. Šādā skatījumā iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums būtiski kavē ražošanas intensifikāciju.
Taču situācija ir vēl dramatiskāka. Cilvēku pieplūdums no citām republikām būtiski apdraud dzīvokļu, pārtikas, kultūras attīstības un citu ļoti svarīgu programmu izpildi.
Lūk, tikai daži satraucoši skaitļi. No 1971. līdz 1987. gadam no kopējā republikas iedzīvotāju pieauguma — 292 tūkstošiem cilvēku — migrācija deva 190 tūkstošus jeb divas trešdaļas. 190 tūkstoši cilvēku — tas nozīmē, ka bija jāuzceļ papildus vismaz 60 tūkstoši jaunu dzīvokļu. Tas nozīmē arī strauji pieaugošu vajadzību pēc pārtikas papildus resursiem, pēc jauniem veikaliem, bērnudārziem, skolām un citiem sociāliem objektiem šo iebraucēju apgādāšanai un apkalpošanai. Vienlaikus tas palielina vajadzību pēc jauniem celtnieku, tirdzniecības, sadzīves pakalpojumu, izglītības un citu darbinieku kadriem, tātad izsauc savdabīgu lavīnveidīgu procesu, kas līdz šim bija praktiski gandrīz nekontrolējams. Tāpēc šāds uz migrāciju balstīts iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums, kas, protams, ir nepieciešams jaunu reģionu, piemēram, Sibīrijas apgūšanai, ir galīgi nepieņemams tādu attīstītu reģionu kā Baltijas republikas, tai skaitā Latvijas PSR, attīstībai. Diemžēl gan Savienības resoru interesēs, gan daudzu pašmāju uzņēmumu nesaprātīgu vadītāju aplamās, uz ekstensīvo attīstību balstītās saimniekošanas rezultātā republikas iedzīvotāju skaita mehāniskais pieaugums astoņdesmitajos gados ir uzrādījis strauji pieaugošu tendenci. 1980. gadā tas bija 5,7 tūkstoši, 1984. gadā 10,6 tūkstoši, bet pagājušajā, 1987. gadā — jau 18,8 tūkstoši cilvēku jeb vismaz 3 tūkstoši jaunu dzīvokļu. Lūk, kāpēc tajās apmēram 400 vēstulēs, kuras, atsaucoties uz aicinājumu, ko izteica LPSR Ministru Padomes izveidotā komisija iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma apturēšanai, mums atsūtīja republikas dažādu tautību iedzīvotāji, izteikts pamatots viedoklis, ka, migrantu ieplūdumu neapturot, netiks izpildīta ne dzīvokļu, ne pārtikas, ne arī kultūras attīstības programma, netiks novērsts garīgais diskomforts, ko šodien izjūt gan latvieši, gan citi mūsu republikas pastāvīgie iedzīvotāji.
Diemžēl šādas pamatotas bažas rada arī laikrakstos publicētā Latvijas PSR ekonomiskās un sociālās attīstības koncepcija laika posmam līdz 2005. gadam. Elementāri matemātiski aprēķini liecina, ka tajā vēl paredzēts republikas iedzīvotāju skaita pieaugums par vismaz 42 tūkstošiem un dzīvokļu deficīts vismaz 28 tūkstošu mitekļu apmērā. Protams, ka šādas ekstensīvās attīstības koncepcija nevar mūs apmierināt.
Taču stāvoklis ir vēl ļaunāks nekā tikko raksturojām, jo ļoti nelabvēlīgs ir tieši latviešu tautības iedzīvotāju pieaugums, to ilgākā laika posmā vērtējot.
Lūk, ko liecina sausi, bet savā būtībā traģiski statistiskie dati. Laikā no 1976. līdz 1986. gadam latviešu tautības iedzīvotāju skaits samazinājies par 9,6 tūkstošiem, bet citu tautību iedzīvotāju skaita dabiskais pieaugums kā starpība starp dzimušo un mirušo skaitu palielinājies par 67,8 tūkstošiem. Pat pagājušā gada labvēlīgākā situācija bija šāda; no 10,2 tūkstošiem dabiskā pieauguma tikai 2,2 tūkstoši cilvēku jeb apmēram tikai viena piektā daļa bija latviešu tautības. Tāpēc arī nav jābrīnās, ka pēdējā laikā, tiekoties ar Rīgas, citu pilsētu un lauku rajonu darbaļaudīm, kā arī ar republikas propagandistiem, no kopskaitā vairāk nekā 100 rakstveidā izteiktajiem jautājumiem trīs ceturtdaļas bija par migrāciju. Bet klausītāja Rudzīte sava jautājuma nobeigumā bija pierakstījusi šādus rūgtus vārdus: «Aizputnieki pa jokam saka — mēs te esam latviešu rezervāts.»
Lai mani bez tulkojuma saprastu visi TV skatītāji un radioklausītāji, gribu pateikt dažus vārdus arī krieviski.
Dārgie līdzpilsoņi, krievi, baltkrievi, ukraiņi, citu tautību cilvēki, kas dzīvojat mūsu republikā! Lūdzu, saprotiet mūs, latviešus, mūsu satraukumu par to, ka mums, latviešiem, draud briesmas kļūt par nacionālo minoritāti mūsu dzimtajā zemē, mūsu Padomju Latvijā. Palīdziet apturēt Latvijas iedzīvotāju nesaprātīgo mehānisko pieaugumu!
(Latviski.) Kādi ir iedzīvotāju mehāniskā skaita pieauguma galvenie ceļi, un kā tos aizšķērsot?
Vienu — pašu galveno — jau minējām. Tā ir jaunu darbavietu radīšana ražošanā, tās ekstensīvā attīstība, kura joprojām turpinās. Mani informēja, ka nupat esot parakstīts protokols par vienošanos Rīgā izvietot kādu Ļvovas uzņēmuma filiāli, kas aizņemšot vismaz divus hektārus zemes, nodarbinot tajā vairāk nekā 100 cilvēku, no kuriem daļu paredzēts iesaistīt no citiem reģioniem. Taču šis gadījums nav vienīgais. Šinīs dienās mani uz ielās apturēja ļoti satraukta sieviete, lūdzot kaut ko darīt, jo šūšanas firma «Latvija» atkal gatavojoties piesaistīt kadrus no citiem reģioniem.
Otrs migrāciju aizšķērsojošs pasākums — pēc iespējas ātrāk pieņemt likumu par republikas pastāvīgo iedzīvotāju pilsonību.
Joprojām liels migrantu pieplūdums notiek caur augstākajām un vidējām speciālajām mācību iestādēm. Tā, piemēram, republikas medicīnas skolās laikā no 1981. līdz 1985. gadam uzņemti 9 tūkstoši audzēkņu, no tiem trešā daļa no citām republikām. No šai laikā skolas beigušajiem apmēram 2 tūkstoši bijuši citu republiku ļaudis, kam darbavietas iedalīta mūsu republikā. Arī augstākās izglītības jomā stāvoklis ir līdzīgs.
Migrantiem ceļu atvieglo arī administratīvie pārkāpumi, kas tiek pieļauti kopmītņu izmantošanā, jo sevišķi tajās, kas atrodas Valsts celtniecības komitejas un Vieglās rūpniecības ministrijas pakļautībā. Tikai šajā gadā vien par dzīvošanu bez pierakstīšanās republikā pie administratīvas atbildības saukti 7355 cilvēki, no tiem Rīgā ap 3 tūkstošiem cilvēku. No 411 par klaidonību šogad aizturētajiem cilvēkiem 188 izrādījušies citu republiku pilsoņi. Vieglās rūpniecības ministrijas kopmītnēs šogad izdarītā pārbaude atklājusi 148 nepierakstītus vieniniekus un 46 ģimenes. Valsts celtniecības komitejas kopmītnēs šobrīd izvietoti 44 tādi iebraucēji, kuriem iekšlietu orgāni pierakstīšanos vispār atteikuši. Tanī pašā laikā celtnieku kopmītnēs šī gada septembrī dzīvoja 513 vieninieki un 136 ģimenes, šai sistēmā jau vairs nestrādāja, tā radot aplamu vajadzību pēc jauniem ieceļotājiem.
Daļa iebraucēju tātad ir tādi, kuri vadās pēc principa — kur labi, tur tēvija. Šādi ļaudis bieži pat nenodarbojas ar sabiedrībai derīgu darbu. Manuprāt, šādus cilvēkus likumdošanas kārtībā vajadzētu nosūtīt atpakaļ uz tām vietām, kur viņi ir dzimuši un uzauguši, un tas nebūtu ne nedemokrātiski, ne nelikumīgi. (Aplausi.)
Šādus un tamlīdzīgus piemērus varētu minēt vēl un vēl. Bet kur tad ir meklējama izeja no šādas bezprātīgas migrācijas?
Ekonomiskajā jomā tā ir paaugstinātu maksājumu noteikšana kā par no citām republikām piesaistīto, tā arī par virslimita darbaspēku, pakāpeniski pārejot uz republikas saimniecisko aprēķinu. Komisijas sagatavotajā lēmuma projektā par katru no ārpusrepublikas piesaistīto strādātāju paredzēts maksāt vietējos budžetos 25 000 rubļu, no tiem 10 000 rubļus paredzot novirzīt pārtikas programmas izpildei, taču mēs jau saņēmām pirmo kritiku, ka šī summa esot paredzēta pārāk maza. Lēmuma projektā paredzēta arī ievērojama maksa par pilsētas rūpniecības uzņēmumu aizņemto zemi, lai tā mazinātu Savienības resoru apetīti atkal izvietot jaunas ražotnes mūsu republikas jau tā šai ziņā pārblīvētajā teritorijā, kā arī nepieciešamība paātrināt pilsonības statusa noteikšanu. (Aplausi.)
Attiecībā uz kvalificētu kadru sagatavošanu mēs ierosinām tos gatavot tikai no republikas jauniešiem un mūsu pašu vajadzībām, jauniešus no citām republikām uzņemot tikai ar mērķa norīkojumu, kā arī diferencēt darba samaksu atbilstoši Latvijas PSR valsts valodas un starpnacionālo sakaru valodas zināšanām.
Tāpat jāizstrādā plāns kopmītņu skaita pakāpeniskai saprātīgai samazināšanai un jāveic virkne citu pasākumu, tai skaitā ar dzīvokļu uzlabošanu, ar lauku kopsaimniecību piemaksām daudzbērnu mātēm un citiem pasākumiem visādi jāstimulē dabīgais pieaugums latviešu tautības iedzīvotāju vidū, kur, kā jau minējām tas tomēr ir katastrofāli mazs un nepietiekams.
Sasāpējušo migrācijas jautājumu risināšanā daudz lielākam ir jābūt mūsu preses atbalstam. Tā, piemēram, par šo jautājumu sagatavotais raksts laikrakstam «Sovetskaja Latvija» tā arī netika publicēts un jau nedēļām ilgi guļ tā redakcijas plauktā. Esam iesnieguši visiem republikas centrālajiem laikrakstiem mūsu komisijas sagatavotā lēmuma projektu, lai tādā veidā to nodotu visu iedzīvotāju apspriešanai un iespējamai papildināšanai. Taču arī šai gadījumā krievu valodā iznākošo laikrakstu redakcijās nācās dzirdēt korektam noraidījumam līdzīgu piezīmi, ka šādus materiālus varot publicēt tikai ar Latinforma starpniecību. Un tas jādzird mūsu atklātības laikmetā?
Migrācijas sasāpējušiem jautājumiem veltītajās darbaļaužu vēstulēs izteiktas pamatotas bažas, ka resoru birokrātiskās kundzības apstākļos šo mūsu republikai negatīvo procesu diezin vai esot iespējams apturēt. Šīs bažas diemžēl nav bez pamata. Tāpēc arī mūsu komisija griezās ar dedzīgu palīgā saucienu gan pie uzņēmumu darba kolektīvu padomēm un vietējām padomēm, gan pie topošās Tautas frontes vietējām aktīvistu grupām. Mūsu aicinājums gan pagaidām ir nodrukāts tikai «Rīgas Balsī». Taču ļoti gribētos cerēt, ka to pārpublicēs arī republikāniskie laikraksti.
Mums ikvienam jāsaprot, ka mūsu republikas konkrētajos apstākļos tikai iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma radikāla apturēšana var palīdzēt visu sasāpējušo problēmu atrisināšanā, tai skaitā arī radikāli uzlabot starpnacionālās attiecības.
Tā tad arī ir viena no svarīgākajām jaunās Latvijas Tautas frontes aktīvas un pašaizliedzīgas darbības sfērām.
Dārgie kongresa dalībnieki! Kad es pirms kongresa iegāju Rakstnieku savienībā, kur darbojās orgkomiteja, es dzirdēju tur tādu teicienu: «Nu gan šeit ir tā kā Smoļnijā revolūcijas dienās.» Un tas manī un arī citos klātesošajos radīja lielu pacēlumu.
Šodien šeit dzirdējām dažādas runas, un ne visam teiktajam var pievienoties. Manuprāt, jebkura šķelšanās, jebkura nevienprātība starp tautu un partiju, starp tautu un republikas pašreizējo vadību, kura tiešām saprot mūsu sāpes un kura mūs pat steidzina ātrāk izstrādāt pārbūvei nepieciešamos likumprojektus, ir kaitīga un nav pieļaujama. (Aplausi.) Tāpēc, kad partijas biedri, sapulcējušies mazajā zālē, nolēma, ka Tautas frontes ietvaros nav lietderīgi organizēt īpašu partijas biedru frakciju un mēs visi gājām ārā no mazās zāles, vienprātīgi dziedādami «Nevis slinkojot un pūstot», man radās pārliecība, ka arī Latvijas Tautas fronte var šādu pārbūves darbinieku vienotību visnotaļ sekmēt. (Aplausi.)
Biedri, draugi!
Kad vakar, braucot uz Mežaparku, ļaudis tramvajos, trolejbusos un vilcienos dziedāja, bet simttūkstoš cilvēku manifestācijā pat vīrieši atklāti raudāja, mēs sapratām, ka Latvijas Tautas fronte jau ir akumulējusi tautas sāpes, ilgas un darbības vēlējumus, lai pēc šī kongresa tos nekavējoties pārvērstu radošā darbībā sarežģīto pārveides uzdevumu atrisināšanai.
Pateicos par jūsu uzmanību! (Aplausi.)
