Atpakaļ viņi mūs vairs nedabūs
|
Novembra sākumā pasta kastē atradu tēvam adresētu vēstuli. Izlasījis to, viņš pasauca mūs ar brāli un pajautāja, vai mēs varēsim 18. novembrī tikt galā ar mājas pienākumiem paši, jo viņam ir atsūtīts ielūgums saņemt barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi Rīgā, Saeimas namā. Mūsu mamma šajā laikā atpūtās sanatorijā. Pārliecinājies par mūsu gatavību saimniekot mājās, tēvs agrā rītā aizbrauca uz Rīgu. Vakarā, mājās pārbraucis, viņš parādīja ar zamšādu apdarinātu kārbiņu, kurā atradās apbalvojums.
Barikāžu laiku es pati atceros ļoti neskaidri, bet brālis tolaik bija vēl pavisam maziņš. Mēs lūdzām tēti pastāstīt par šiem notikumiem. Ko viņš pats darīja barikāžu laikā? Kāpēc cilvēki 1991. gada janvārī no visas Latvijas devās uz Rīgu aizstāvēt savas valsts jaunatgūto brīvību? Tēvs ieteica pameklēt atbildes vēstures mācību grāmatās, piebilzdams, ka dažus interesantus faktus, ko grāmatās mēs neatradīsim, varam apskatīt tepat mūsu dzīvoklī. No grāmatu plaukta viņš nocēla vecā koka rāmītī ieliktu, nodzeltējušu papīra lapu. Es biju pieradusi, ka no laika gala šis papīrs atrodas plauktā, un tā saistību ar vēsturi saskatīju tikai apstāklī, ka zem stikla blakus papīram atradās veclaicīga četru karavīru fotogrāfija. Viens no šiem karavīriem bija mana tēva vectēvs — tātad mans vecvectēvs.
Nodzeltējušais papīrs bija 1923. gada oktobrī izsniegtā 1918.–1920. gada Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieka apliecība, kura piešķir tiesības nēsāt Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi.
Krustu šķērsu izstaigāju,
Zobentiņu vicināju:
Zelta sauli skatīdams,
Tēvu zemi sargādams.
Ar šīm tautasdziesmas rindām Latvijas valsts pateicās saviem brīvības cīnītājiem.
Salīdzinājusi piemiņas zīmes, es ieraudzīju, ka tās ir vienādas formas ziņā, dažādi ir attēli un uzraksti. Jautāju atkal tēvam, kāpēc vecākajai Piemiņas zīmei ir uzraksts "Par Tēvzemi", bet jaunākajai — "Par Latviju". Viņš šo atšķirību skaidroja ar to, ka barikāžu dalībnieki bija ne tikai latvieši vai Latvijā dzimuši cilvēki. Tur varēja sastapt daudzu tautību cilvēkus, kuri savu nākotni saistīja ar Latviju kā neatkarīgu valsti un uzskatīja par savu pienākumu šo valstiskumu aizstāvēt.
Tēvs, Juris Miņins, 1991. gada situāciju vērtēja šādi.
1991. gada janvārī grūstošās PSRS vadība centās visiem spēkiem saglabāt kontroli pār valsts teritoriju. Cerības tika liktas uz pārbaudītām metodēm: puspatiesības, iebaidīšana, sašķelšana, provokācijas, kā bagātīgu piedevu lietojot veco tautu draudzības lozungu.
Ļoti vilinoši likās visu izšķirt, lietojot spēka struktūras — armiju, specdienestus, miliciju, reakcionārās "sabiedriskās organizācijas".
Taču situācija gan valsts iekšienē, gan ārpus tās lika šaubīties par masveida represīvas kampaņas efektivitāti.
Izgāšanās Afganistānas karā, valstī pasludinātā pārbūve, informatīvo kanālu skaita palielināšanās ar ārzemēm, nacionālo spēku aktivitāte valsts nomalēs vājināja reakcionāros spēkus, lika būt tiem piesardzīgākiem līdzekļu izvēlē.
Tomēr daudziem vardarbības lietošana likās attaisnojama kā vienīgais līdzeklis noturēties pie varas un saglabāt lielvalsti. Tas arī tika vairākkārt īstenots.
Pirmais mēģinājums ievirzīt demokrātisko kustību sev vēlamā gultnē ar sapieru lāpstiņu palīdzību notika Tbilisi. Oficiālie informācijas avoti sniedza pretrunīgas ziņas, bet bija skaidrs, ka padomju armijai vērst ieročus pret savu tautu ir tradicionāla un kaujas gatavību apliecinoša lieta.
1991. gada 13. janvārī to vēlreiz apliecināja bruņoto spēku agresija Viļņā. Pie kam armijas spēki, izdarījuši secinājumus pēc Tbilisi notikumiem, iesaistījās darbībā kā trokšņains fons uzmanības novēršanai. Galveno lomu izpildīja elites specvienība. Taču Lietuvas iedzīvotāju nacionālā vienotība un starptautiskā Viļņas notikumu atbalss šos plānus izjauca.
Latvijā tikai puse no iedzīvotāju skaita piederēja pamatnācijai. Ja izdotos izraisīt starpnacionālo konfliktu, būtu iemesls ieviest militāru pārvaldi un arī starptautiskās sabiedrības acīs notiekošo pasniegt kā likumīgu kārtības ievērošanu. Dažus gadus vēlāk šāds scenārijs tika lietots Čečenijā. 1991. gads manā atmiņā palicis kā nemitīga sasprindzinājuma un cerību laiks.
1991. gadā strādāju Rēzeknes reģionālajā vides aizsardzības komitejā. Tā nesen bija izveidota kā vides aizsardzības orgāns no nacionālo interešu pozīcijām. Sākām organizēt vides aizsardzības struktūru darbu Austrumlatgalē. Nācās kontaktēties ar ļoti daudziem cilvēkiem Rēzeknes, Ludzas un Balvu rajonā, apmeklēt arī okupācijas karaspēka daļas. Varēja novērot lielu nacionālās neatkarības atbalstu no vienas puses, kā arī neizpratni un naidu — no otras.
Līdz pat šai dienai es esmu pārliecināts, ka tikai un vienīgi tautas nepieredzētās aktivitātes rezultātā tika iegūta Latvijas valsts neatkarība. Tajā laikā, es uzskatu, valdība nebija gatava iet līdz galam. Tās mērķi bija pieticīgāki un to īstenošanas tempi lēnāki. Uzskatu, ka tauta piespieda deputātus īstenot daudz radikālāku politiku, nekā sākumā lielākā daļa no tiem bija plānojusi. Kad janvārī vardarbības draudi kļuva pavisam reāli, cilvēki masveidā demonstrēja gatavību aizsargāt valsti, pierādot, ka atbrīvoties no lielvalsts "apskāvieniem" grib nevis atsevišķi ekstrēmisti, bet gan tautas vairākums. Izvēle bija brīva — vai pierādīt savu pārliecību ar nepārprotamu rīcību, vai tikai patriotiski parunāt un nogaidoši vērot notikumu attīstību. Arī man kādu dienu šī izvēle bija jādara. Protams, viss varēja beigties citādi. Mājās palika mazgadīgi bērni. Bet bija arī apnicis nepārtrauktais konformisms, saniknoja arī Baltijas Kara apgabala pavēlnieka solījums izvest ielās tankus un "nodibināt kārtību".
Tā bija viena no izšķirošajām, ja ne pati izšķirošākā diena barikāžu vēsturē. Tajā dienā Armijas sporta kluba stadionā notika interfrontes mītiņš, kuram, pēc rīkotāju ieceres, vajadzēja beigties ar plašu manifestāciju pie Ļeņina pieminekļa.
Savukārt Baltijas Kara apgabala vadība solīja šo pasākumu atbalstīt visos iespējamos veidos. Tas bija labi izplānots psiholoģisks spiediens un reizē arī reāla iespēja Tbilisi un Viļņas notikumu atkārtošanai.
Kļuva skaidrs, ka visu izšķirs spēku samērs. Turklāt runa nav par krievu zaldātu grūstīšanu vai tanku apmētāšanu ar malkas pagalēm. Svarīgi bija nepieļaut kārtējo reizi lielvalsts politiskās cūcības pasludināt par latviešu tautas gribu. Šoreiz atšķirībā no 1940. gada latviešiem bija iespēja informēt pasauli par mūsu patiesajām vēlmēm.
Pārrunājuši situāciju ar darba kolēģiem, devāmies pie iestādes vadītāja, kur tika pieņemts lēmums organizēt brīvprātīgo grupu un nākošajā dienā braukt uz Rīgu.
Sākumā braukt gribētāju pieteicās tik daudz, ka radās grūtības tos nodrošināt ar transportu, tomēr līdz dienas beigām viss izmainījās. Darba vietā visos kabinetos tajās dienās radioaparāti bija pastāvīgi ieslēgti, un informācija, kas pienāca no Rīgas, bija satraucoša. Viss liecināja, ka nākošajā dienā iespējama krasa situācijas maiņa. Dabiski, ka ne katrs bija tam gatavs. Arī mājinieki nebija sajūsmā par manu lēmumu braukt uz Rīgu, taču atrunāt sevišķi uzstājīgi nesāka.
Rezultātā braukt gatavi bija Vilis Žubulis, Regīna Indriķe, Biruta Žukovska, Valdis Jurančs un vēl mums pievienojās brāļi Bondarenki — Valdis un Aleksandrs.
Agrā rītā mēs ieradāmies Rīgā un, novietojuši autobusu pie Vides aizsardzības komitejas Vecrīgā, devāmies pie Ministru Padomes ēkas, kur arī atradāmies visu dienu. Vecrīgas ielas bija nosprostotas ar smago tehniku — traktoriem, treileriem, piekrautiem automobiļiem vilcējiem. Tehnika bija novietota tā, lai jebkurš mēģinājums izkustināt to no ārējās puses vēl vairāk ieķīlētu mašīnas šaurajās Vecrīgas ielās. Citās vietās bija sakrauti dzelzsbetona bluķi, sametināti metāla konstrukciju aizsprosti. Gar māju malām aizsprostos bija atstātas šauras ejas, caur kurām varēja izspraukties tikai viens cilvēks. Barikāžu pilnveidošana visu laiku turpinājās. Radio nepārtraukti informēja par to, kas notiek ASK stadionā. Visi gatavojās sadursmei. Pēc pusdienlaika no Vecrīgas barikāžu teritorijas aicināja iziet sievietes, lai tās neciestu uzbrukuma gadījumā. Jāpiebilst, ka ne visas tautietes gribēja miermīlīgi doties prom. Tādā atmosfērā pagāja dienas lielākā daļa. Laiku pa laikam virs pilsētas riņķoja helikopters. Rādījās, ka tas varētu būt armijnieku izlūks. Tikai vakarpusē pie Ļeņina pieminekļa sākās neliela rosība. Piebrauca autobuss. No tā izkāpa neliela cilvēku grupa, nolika ziedus un aizbrauca. Viņus neviens netraucēja. Interfrontisti neiedrošinājās veikt masveida gājienu pie pieminekļa. Arī armijas pavēlniecībai acīmredzot negribējās iesaistīties tik plaša mēroga akcijā daudzu pasaules valstu korespondentu klātbūtnē bez pietiekama iegansta.
Ar tumsas iestāšanos sasprindzinājums nemanot izzuda. Cilvēki sajuta, ka ir pārvarēta kāda robeža, izcīnīta uzvara, kaut gan tajā brīdī kaut kā izskaidrot savas izjūtas diez vai kāds varētu. Tā drīzāk bija intuitīva nojausma. Ļaudis kļuva priecīgi, atskanēja smiekli, mēs sajutām, ka esam vienots un vērā ņemams spēks.
Vēlāk risinājās citi notikumi, bija upuri, bija pučs augustā, kad atkal caurām naktīm cilvēki pie radio sekoja notikumu attīstībai, jā, bija arī bailes, bet bija arī pārliecība, ka ATPAKAĻ VIŅI MŪS VAIRS NEDABŪS.
Lūk, ko par šiem notikumiem stāsta Aleksandrs Bondarenko — Rēzeknes fotokluba prezidents.
Gribēdama paildzināt savu mūžu, padomju impērija nogalināja savus pilsoņus. Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā miljoniem cilvēku visā pasaulē kļuva par lieciniekiem masu slaktiņiem Tbilisi, Baku, Viļņā un citās PSRS pilsētās. Neapbruņotus cilvēkus sita ar automātu laidēm, nogalināja ar sapieru lāpstiņām, indēja gāzēm un nošāva tikai par to, ka tie uzdrošinājās runāt pretī vispārpieņemtajām frāzēm, sāka saukt lietas īstajos vārdos, gribēja beidzot būt brīvi.
Es, tāpat kā tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, ar sāpēm sirdī uzņēmu katru jaunu traģisko ziņu. Vienīgais, ko tolaik varēju darīt — protestēt (ieročus neviens nedeva), atteikties no zvēresta armijai, kas izpildīja varas gribu un šāva uz tautu, piedalīties gājienos un mītiņos. Latviešu tautu aicināja aizstāvēt savu godu, galvaspilsētu, Latviju. Tūkstošiem cilvēku brauca uz Rīgu, būvēja barikādes, aizšķērsoja ceļu tankiem ar mašīnām, kombainiem un traktoriem. Nevarēju palikt mājās arī es.
Nekādus varoņdarbus paveicis Rīgā neesmu. Biju viens no tiem, kas vienkārši bija izslāpuši pēc brīvības. Tajā dienā pievienojāmies cilvēkiem, kas dežurēja pie Ministru Padomes ēkas. Smagās mašīnas, traktori ciešā lokā apskāva ēku, bet cilvēku simti izvietojās bulvārī iepretim Padomei. Ļaudis sēdēja pie ugunskuriem, klausījās radio, runāja par politiku, sildījās ar tēju, ko uzvārīja lielajos kara laiku virtuvju katlos. Nāca rīdzinieki, nesa vīriem maizītes...
Tajā dienā kādā Rīgas stadionā notika interfrontistu mītiņš. Mēs visi gaidījām, ka pēc mītiņa "interi" nāks pie Ļeņina pieminekļa likt ziedus. Mēs atradāmies tieši šā pieminekļa tuvumā. Visi gaidīja kādas provokācijas no "interu" puses. Jau satumsa, kad mums paziņoja, ka interfrontisti sakustējušies. Mēs sastājāmies vairākās ķēdēs apkārt Padomes ēkai un gaidījām, tomēr nekas nenotika. Interfrontisti nenāca. Kāds ārsts baltā uzsvārcī smīnēdams pateica: "Komunisti, kā vienmēr, pievīla tautu." Cilvēki pamazām sāka izklīst...
Mani iepriecināja un pārsteidza tas, ka latvieši pēc tik ilgiem iebiedēšanas un garīgās indēšanas gadiem spēja sanākt kopā un stāties pretī līdz zobiem apbruņotajam milzīgajam pārspēkam. Man atmiņā palika gaišās, smaidīgās, dziedošās cilvēku sejas un naida pilnas, ļaunas omoniešu un interfrontistu sejas, kas spļāva lamuvārdus tieši telekameru objektīvos, nekautrēdamās par to, ka viņas redzēs visa pasaule.
"Dziedošās revolūcijas" laiks bija gan nemiera pilnākais, gan visskaistākais laiks manā dzīvē. Es pateicos liktenim, ka piedzīvoju to, biju aculiecinieks un piedalījos manifestācijās, kapu tīrīšanas talkās un diskusijās. Pirmo reizi mūžā toreiz ieraudzīju latviešu karogu, par kuru man stāstīja vectēvs un māte, bet pats galvenais ir tas, ka es piedzīvoju brīdi, kad mana zeme atbrīvojās no iekarotāju varas. Mana ģimene pilnībā izbaudīja padomijas "labumus" Sibīrijā, ģimenes pavards Latvijā tika izpostīts, bet vectēva vecākais dēls — mantinieks, kas varēja turpināt tēva darbu, nogalināts.
Tagad daudzi žēlojas par to, ka izveicīgi ļautiņi apzaga latviešus, kamēr tie klaigāja mītiņos. Jā, bet es ticu, ka viss pēc gadiem nostāsies savās vietās. Latviešiem it kā sašļuka dūša, tomēr tas tā tikai liekas. Gan jau vīriem atradīsies dakšas un traktori, ar ko braukt uz Rīgu un būvēt jaunas barikādes, lai pamācītu pieklājību tiem, kas iedomājas sevi par jaunajiem latviešu tautas kungiem.
Domāju, ka ikviens no tiem, kas bija uz barikādēm, jutās bezspēcīgs pret omoniešu lodēm. Arī es domāju, un jutu bailes. Ilūziju par padomju rokaspuišu "žēlastību" nevienam nebija. Es jau zināju par "Baigo gadu", Sibīriju no maniem vecākiem, Solžeņicina grāmatām u.c. Tomēr mēs bijām tur, kur mums lika būt mūsu sirdsapziņa.
