Manifestācija Maskavā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pēc diezgan nemierīgās un mītiņu bagātās pērnā gada nogales jaunais gads Maskavā ienāca ar konservatīvo spēku manāmu aktivizēšanos. Šovinistiskā «Pamjatj» kopā ar partokrātisko mafiju un visvisādām interfrontēm sākusi atklāti provocēt grautiņus, apdraudēt ne vien cilvēkus, bet demokratizāciju kopumā. Vairāki gada sākumā šo spēku organizētie mītiņi liecināja, ka Padomju Savienībā fašisms ir nevis mīts, bet gan realitāte.
Lai apvienotos pret atjaunotnei naidīgajām kustībām, 4. februārī, PSKP CK plēnuma priekšvakarā, Maskavā notika vairāk nekā 300 000 cilvēku plaša tautas manifestācija. Izrādījās, ka Padomju laukums, kur tika novietotas tribīnes, ir par mazu, tāpēc pasākumu pārcēla uz Manēžas laukumu. Taču arī tas nespēja satilpināt visus manifestantus.
Kremļa tuvumā tik vērienīga tautas pulcēšanās nekad vēl nebija notikusi. Diezgan neparasti uz Kremļa sienas fona izskatījās nacionālie karogi un lozungi, kuru saturs bija nepārprotams: nepieļaut fašistisko grupējumu un partokrātu mafijas sadarbību, nost ar komunistu monopolu, atsaukt PSKP CK konservatīvos spēkus ar kolhozu lietu speciālistu Ļigačovu priekšgalā.
Manifestācijā piedalījās lielākā daļa Maskavas demokrātisko organizāciju, vēlētāju apvienības, starpreģionālā deputātu grupa, «Memoriāls», rakstnieku organizācija «Aprīlis», karavīru neatkarīgā arodbiedrība «Vairogs», komunistu demokrātiskais bloks un citas organizācijas. Klāt bija arī LTF Maskavas grupa ar lozungu «Brīvību Baltijas tautām!» un daudzi PSRS tautas deputāti.
B. Jeļcins savā runā teica, ka februāra plēnums PSKP Centrālkomitejai ir izšķirīgs: vai nu būt kopā ar tautu, vai – aparātā. Turpmāk vairs nedrīkst pieļaut kompartijas varas monopolu. Tā kā PSKP CK pašreizējais sastāvs nav spējīgs rast tautas atbalstu, ir jāaptur tās darbība un jāizveido pagaidu organizācijas komiteja, kas sagatavotu PSKP XXVIII kongresu. Tam jānotiek nevis rudeni, bet maijā, – uzsvēra B. Jeļcins.
– Tautas nav vainīgas starpreģionālo konfliktu saspīlējumā, – sacīja J. Afanasjevs. – Vainojama ir partijas politika, tās nevēlēšanās risināt šīs problēmas. Vai par to neliecināja ilgā cīņa par Molotova un Ribentropa pakta slepenā protokola atzīšanu? Vai par to neliecināja draudu pilnais PSKP CK Paziņojums par stāvokli Baltijas republikās?
T. Gdļans aicināja pieprasīt PSKP CK atsaukšanu, boikotēt avīzes «Pravda», «Izvestija» un «Sovetskaja Rossija».
Zīmīgi, ka gandrīz katrs runātājs skāra ar kompartiju saistītās problēmas. V. Korotičs teica, ka šī manifestācija uzskatāmi parāda tautas attieksmi pret KP un savā ziņā izsvītro Konstitūcijas 6. pantu. Bet varbūt ieklausīties dažu demokrātisko organizāciju teiktajā un 6. pantu, mazliet labojot, tomēr atstāt: «PSKP ir slikti vadošais un slikti virzošais spēks»?
Daudzo komunistu runās ieskanējās partijas nenovēršamās šķelšanās apziņa. Acīmredzot PSKP dalīšanās varētu notikt tās XXVIII, iespējams, pēdējā kongresā.
Manifestācija sasniedza savu mērķi. Tā parādīja demokrātisko spēku vienotību, arī pirmos politiskās kultūras iedīgļus. Kā manifestācija, tā arī gājiens pa Maskavas ielām bija organizēti pietiekami labi. Milicija, kuras ķēdes nosprostoja gājienam neparedzētās šķērsielas, šoreiz bija neparasti iecietīga.
... Austrumeiropas vēji aizvien stiprāk pūš pār Krievzemes ārēm. Šķiet, ka visai drīz tie uzmodinās snaudošo lāci...
ARVĪDS BARŠEVSKIS
(pa tālruni no Maskavas)
