Atklāta vēstule vēstuļu rakstītājiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pavisam drīz vēstuļu reģistrācijas žurnālā atkal kāds sūtījums tiks reģistrēts kā pirmais, jo sāksies jauns vēstuļu rakstīšanas un lasīšanas gads. Vai atlikušajās divās nedēļās pienāks vēstule, uz kuras rakstīsim skaitli 43 000, atkarīgs no jums, lasītāji. Salīdzinājumam minēšu, ka pērnā gada pēdējā vēstule reģistrēta ar numuru 14 620, bet 1986. gada laikā pavisam saņēmām 9 116 sūtījumus. Vai vēstuļu skaita ziņā šogad būsim sasnieguši «virsotni»? Vai varbūt gaidāms vēl bagātāks vēstuļu gads?
Aizvadītajā nedēļā redakcijas darbinieki sprieda, kā turpmāk organizēt savu darbu, lai neapjuktu notikumu, pārmaiņu un jūsu atsūtīto vēstuļu kalnos. Diemžēl žurnālisti arī turpmāk nespēs diennakti pagarināt par dažām stundām, lai nejustu mūžīgo laika trūkumu un no tā izrietošo steigu. Tāpat mūsu spēkos pagaidām nav iegādāties kaut vislētāko skaitļotāju ar visprimitīvāko «smadzeņu» darbību, lai varētu apstrādāt redakcijas milzīgo pastu. Nemaz neminēšu diktofonu trūkumu, sarežģījumus ar benzīna iegādi redakcijas divām mašīnām un citas bēdas. Ideoloģiskās sfēras darbinieki joprojām spiesti strādāt ar aizvēsturiskām metodēm, kaut gan no mums tiek prasīta visstingrākā atbildība un — kā jau dienas laikrakstam nāktos — iespējama operativitāte... Taču republikas vienīgā latviešu valodā iznākošā jaunatnes dienas laikraksta darbiniekiem ir tikai divas kājas, bloknots un rakstāmrīks. Bet tas ir pārlieku maz, lai viņu darba kvalitāte atbilstu mūsdienu prasībām.
Iespējams, ka daža amatvīra sirdsapziņa ir mierīga, ja no viņa iestādes sliekšņa piketētājs tiek nogrūsts malā. Redakcijai turpretim juridiski nav tiesību ignorēt pilsoņu vēstules un iesniegumus. Taču vai šim likumam ir nodrošināts mūsdienīgs izpildīšanas mehānisms? Ja tagad mums pavaicātu, ko reāli dod katra redakcijai atsūtītā vēstule, tad atbilde nevienam gandarījumu nesagādātu. Jā, mēs uzzinām, kas satrauc lasītājus, kāds ir viņu noskaņojums, kā tiek vērtētas dažādas publikācijas (ne tikai mūsu laikrakstā vien), bet vai praksē no tā kas mainās?
Ko nozīmē sajūsmināties par vēstuļu tūkstošiem, ja nav iespējas katru no tām apstrādāt ar mūsdienīgām skaitļošanas metodēm, ja nevaram veidot informācijas banku un gala rezultātā izdarīt secinājumus, kas balstītos uz jaunākiem socioloģijas atzinumiem, kuri izceltos ar savu objektivitāti un zinātniskumu, nevis pašreizējo sabiedriskās domas pētīšanas amatierismu un vēstuļu nodaļas trīs darbinieču emocionalitāti. Tagad daudziem ir tiesības pārmest, ka redakcija vēstules atlasa tendenciozi, ka parāda problēmu vienpusīgi. Tā, piemēram, dzirdam pārmetumus, kāpēc nepublicējam vēstules, kuru autori būtu pret LĻKJS prēmijas kandidātiem — programmas «Labvakar!» veidotājiem. Bet mums nav tādu vēstuļu! Tomēr ir cilvēki, kas tam netic. Bet, ja būtu skaitļotājs, kurā tiktu ievadīta visa informācija par redakcijas pastu, tad gan mēs varētu pierādīt, ka «nevēlamās» vēstules netiek noliktas arhīvā.
Atceros, cik daudz vēstuļu saņēmām, kad publicējām ziņas par Valsts bibliotēku, iespējamo metro celtniecību, cik liela bija lasītāju atsaucība, apspriežot valsts valodas, nacionālās simbolikas, mehāniskās migrācijas, Konstitūcijas labojumu jautājumus. Tūkstošiem vēstuļu — un cik milzīgu darbu no žurnālistiem prasīja parakstu skaitīšana! Bet tas ir tikai virspusējs vēstuļu apstrādes darbs. Socioloģiskie dienesti te varēja iegūt daudz niansētāku informāciju, taču diemžēl redakcijas štata sarakstā neatradīsit ne sociologu, ne juristu. Redakcijas algu fonds, kas ir divreiz mazāks nekā, piemēram, laikrakstam «Cīņa» (bet avīzes apjomi taču neatšķiras!), pagaidām neļauj pieņemt pat papildu vēstuļu uzskaitītājus. Vai atliek lūgt, lai lasītāji «samet cepurē», kā to darīja televīzijas skatītāji, palīdzot programmai «Labvakar» iegādāties videokameru? Ir taču uzņēmumi, kas apgādā šefības skolas ar skaitļošanas tehniku skolēnu apmācībai. Varbūt kāds var uzņemties šefību pār redakciju?
Zinu, ka nav pieklājīgi no otra ko lūgt, taču pārlapoju jūsu vēstules. Tā, piemēram, G. Bukalders no Vaidavas raksta:
«Ja jums ir kādas domas un problēmas, iesakām nekautrēties un atklāti griezties pie lasītājiem. Neesam speciālisti jūsu darbā, taču varam izteikt arī dažu labu ideju.
Kā nodrošināt informācijas ieguvi no savienotajām republikām bez faktu izkropļošanas un noklusēšanas? Komandējiet uz tām republikām savus speciālkorespondentus! Ja tas nav iespējams finansiālu apsvērumu dēļ, ierosinām nodibināt «informācijas fondu». Uzskatām, ka tauta to atbalstīs, jo mēs visi vēlamies uzzināt patiesību par notikumiem kaimiņrepublikās. Pagaidām Vissavienības presei un Centrālajai televīzijai uzticēties nevar.
Un vēl viens mūsu ieteikums — neņemiet galvā visādus spriedelējumus par to, ko presei vajag darīt un ko nē! Mēs nedomājam, ka «PJ» būtu jānodarbojas ar samierinātājas lomu sabiedrībā. Galvenais ir operativitāte, notikumi, fakti. Ja jums pārmet, ka jūs tikai sarežģījat situāciju ar pārsteidzīgi ātru notikumu atspoguļošanu laikrakstā, tad jājautā, kur ir tie, kam šīs problēmas bija jārisina jau krietni agrāk, lai to nebūtu. Var jau rūkt, ka ceļ dienas gaismā nepatīkamus faktus, bet tā ir realitāte, to nevar noklusēt. Jūs esat labi sākuši, tādēļ vēlam, lai tā nebūtu 100 metru distance, bet īsti olimpisks maratons.»
Patiesi, ļoti gribētos, lai redakcijas darbs kļūtu sistemātisks, mērķtiecīgs, lai rakstītajam vārdam sekotu arī darbi. Taču tam nepietiek tikai ar entuziasmu vien. Arī nākamgad varam biezos kantora žurnālos reģistrēt jūsu vēstules, pārsūtīt dažādām iestādēm, citēt tās vēstuļu apskatos, kā to esam darījuši gadu no gada. Taču tam visam ir pārāk niecīga atdeve. Šajā vēstuļu apskatā varēju citēt fragmentus par Rīgas netīrajām ielām, dzīvokļu trūkumu, varējām publicēt neskaitāmās atklātās vēstules Rīgas robotrūpnīcai, internacionālās frontes «tēviem», prokuroram Dzenītim, laikraksta «Cīņa» radioklausītājiem un tā tālāk. Salīdzinājumā ar citām nedēļām, pastā nebija dominējošās tēmas — visas vēstules ir aktuālas un publicēšanas vērtas.
Lai neizrautu dažus teikumus no pāris vēstulēm, nolēmu apskata vietā nedaudz pastāstīt par redakcijas «grēkiem» un bēdām.
Cerams, ka lasītāji un vēstuļu rakstītāji to piedos, jo Ziemassvētki jāsagaida ar tīru sirdsapziņu un apņēmību strādāt krietni labāk. Bet to nevar izdarīt, ja necenšas saskatīt vecā gada trūkumus.
VINETA VIZULE
