Olafs Gūtmanis. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Cienījamie klātesošie! Vispirms es gribu izteikt savu nožēlu un sašutumu par to, ka šorīt tā tika pārtraukts dievkalpojums no Doma baznīcas. Man liekas — to varēja izdarīt citādākā veidā, man liekas — tas tika izdarīts diezgan nesmalkjūtīgi, un to izjutu ne tikai es, bet arī ļoti daudzi mūsu Latvijas TV skatītāji, kuriem bija apsolīts, ka parādīs šo aizlūgumu līdz galam un kuri tādēļ varbūt negāja uz Doma laukumu. (Aplausi.)
Un tagad jāpievēršas atkal mūsu pilsoniskajam dievkalpojumam šeit, un man ir uzticēts pārstāvēt Liepājas zvejnieku kolhoza «Boļševiks» Tautas frontes atbalsta grupu. Tātad par jūsu un mūsu piekrasti. Jūra ir tikpat piederīga mūsu republikai kā zeme, un uz jūru mūsu pamatiedzīvotājiem pagaidām ir vēl mazākas tiesības nekā uz zemi. Vismaz divas trešdaļas no Latvijas piekrastes ir aizliegtā zona — postaža ar atsevišķiem izņēmumiem, kur koncentrēta zvejniecība un jūrniecība. Valsts robeža, ko apsargā robežsargi, karaspēka daļas no tautas armijas, kas pārstāv visas padomju tautas. Taču līdz šim nav panākta saskaņa starp mūsu republikas saimnieciskajām interesēm un karaspēka daļām. Dzīvojam katrs pēc saviem likumiem. Vispirms, ja ir runa par dabas aizsardzību un saimniecisko darbību piekrastē un Baltijas jūrā, par pamatiedzīvotāju tiesību ievērošanu savā teritorijā, — mūsu piekraste un jūra ir tiktāl noplicināta šādas savrupdarbības rezultātā, ka pēdējais laiks valdības līmenī šo jautājumu atrisināt par labu republikas vitālajām interesēm. Konkrēti — lai arī armija un flote ievērotu likumus par dabas aizsardzību piekrastes zonā un Baltijas jūrā. Un, ja vēl konkrētāk, tad jūras un ostas akvatorija piesārņošana ar naftas atkritumiem, izspridzinātie meži un noblietētās kāpas ap Jūrmalciemu un Papi, ar fosfora bumbu atliekām apdedzinājušies cilvēki, kuri šos spīduļus noturējuši par dzintaru… Mums jāatgūst saimniektiesības uz savu piekrasti un jūru.
Kāds tad izveidojies stāvoklis mūsu jūrniecībā un zvejniecībā? Krišjāņa Valdemāra kādreizējais aicinājums latviešiem skan kā parodija — cik tad vairs ir to latviešu, kas jūrā brauc, kas apsaimnieko savu piekrasti! Piemēram izvilkums no Tautas frontes atbalsta grupas sanāksmes kolhozā «Boļševiks»: «Tie, kuri nāk iekārtoties darbā par zvejniekiem, — 90% cittautiešu, vairumam nav savas dzīvesvietas, pretendē uz dzīvokļiem, kamēr vecie kolhoznieki dzīvo graustos. Ekspedīcijas zvejā galvenokārt iekārto cittautiešus, jo ap 80% latviešu ir radi ārzemēs vai vecāki bijuši izsūtīti. Šie «grēki» vēl aizvien tiek attiecināti uz dēliem un mazdēliem. Sen jau novecojusi vecā kārtība, kad slepenībā tiek izlemts par vīzu piešķiršanu. Atklātības laikmetā šiem lēmumiem jābūt atklātiem, lai būtu zināms komisijas sastāvs, lai atteikums tiktu rakstiski paziņots un motivēts. Traucē caurlaižu sistēma. Mūsu bērni netiek uz kuģiem, lai iepazītu un iemīlētu darbu, ko strādā viņu tēvi. Lauksaimniecībai piešķirta prioritāte, bet ūdeņi ir vēl nesakoptāki nekā augsne, jo sevišķi astoņām valstīm piederošā Baltijas jūra, kas piedraņķotās straumes ieņem sevī. Dzelmes atmirst, zivju krājumi izsīkst, nārstu vietas ik gadu izdangā ar traļiem, kāš jau menciņas, kādas agrāk izbaroja vistām un zvēriem. Starp valsts standartu un zvejniecības noteikumiem ir pretrunas, kuru rezultātā tiek izniekoti zvejnieku lomi. Pat pārtikas trūkumā zivju produkcija tik zemas kvalitātes, ka veikalu plaukti vēl pilni ar bezgaršīgiem konserviem, primitīvi apstrādātām zivīm. Galvenais dzenulis ir plāns un peļņa, savervētie ļaudis plēš ārā no dzelmes lielo rubli. Ekspedīcijas zvejā ir daudz nenokārtotu jautājumu, kliedzošu pretrunu nozvejā, zivju pieņemšanā un apstrādē. To nekādi nevar saukt par kārtību, ja augstvērtīgas zivis pārstrādā miltos, neparedzēto virsplāna nozveju, apstākļu spiesti, laiž pār bortu. Gadiem ilgi mūsu valsts zvejnieki, saudzīgi izsakoties, izskatās nepievilcīgi starptautiskajā arēnā. No tā cieš arī Latvijas zvejnieku kolhozu prestižs un cerētā peļņa. Vai nebūtu laiks arī šo kopīgo virtuvi sadalīt pa katliem, lai katrai republikai ekspedīcijas zvejā būtu sava flote, kas būtu atbildīga par savas republikas plānu un prestižu. Mums būtu vajadzīga sava pārstāvniecība starptautiskā mērogā, līdzīgi idejai par savas Olimpiskās komitejas izveidošanu, pārstāvniecība Apvienoto Nāciju Organizācijā.» (Aplausi.)
Ievērojot prasību par ekonomisko neatkarību, nedrīkstam aizmirst zvejniecību — mūsu republikas iedzīvotāju senseno nodarbošanos. Mūsu jūrniecība ir vēl bēdīgākā stāvoklī nekā ar prioritātes tiesībām aplaimotā lauksaimniecība. Uzklausot zinātniekus un speciālistus, ņemot vērā Kultūras fonda rūpes par mūsu piekrasti un Vides aizsardzības kluba rekomendācijas, mūsuprāt, Tautas frontes Programma jāpapildina ar tiešiem norādījumiem, kas attiecas uz jūru un piekrastes zonu kā mūsu republikas vitāli svarīgu sastāvdaļu. (Aplausi)
