Pamēģiniet tikai mani nosaukt par gaišreģi!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Jā, ja «LJ» viņu, LR ekonomikas ministru Jāni Āboltiņu, tā nodēvēšot, es no viņa, manā valodā runājot, «dabūšu pa kaklu». Kā vakardienas numurā uzzinājāt, J. Āboltiņš iepriekš paredzēja puča drīzu galu. Šāsdienas numurā — sarunas turpinājums, kas notika vakar, kad Rīgā atkal jau spīdēja saulīte.
— Kādas pēc militārā apvērsuma mēģinājuma ir PSRS ārējo ekonomisko sakaru izredzes? Patlaban Rietumos izsaka dažādas versijas, piemēram, ka strauji palielināšoties ārzemju valdību un banku kredīti, aizdevumi, bet samazināšoties firmu kredīti un ieguldījumi dažādos ekonomiskajos koppasākumos; ir tādi, kas domā arī otrādi.
— Domāju, ka sakarā ar šo demokrātijas uzvaru Padomju Savienībā būs diezgan liela Rietumu cilvēku eiforija, un tāpēc visu veidu kredītu un investīciju piešķiršanā būs diezgan lielas labvēlības režīms.
— Vai valsts vadītājam ir jābūt kompetentam ekonomikā, un vai tāds bija (ir) Gorbačovs? Aizvakar viņš Centrālajā televīzijā paziņoja, ka Padomju Savienībā sākšoties radikālas ekonomiskās reformas.
— Uzskatu, ka ekonomiskā izglītība, vislabāk — finansiāli ekonomiskā, ir viena no pamatprasībām valsts vadītājam. Finanses ir visa «cepure».
Reformu radikālisms nav atkarīgs tikai no Gorbačova, tāpat kā Latvijā ne vienmēr lēmumu pieņemšana ir atkarīga no vienas personas. Reformu radikālismu nosaka vispārējā politiskā situācija, sociālais stāvoklis un pat visas tautas ekonomiskā izglītība un pārliecība. Varbūt tik lielā mērā, cik daudz būs atkarīgs no Gorbačova, reformas patiešām būs radikālākas, bet pretdarbība būs, tā taču arī agrāk bija «apakšā». Tā, piemēram, ja šodien teikšu, ka mums republikā jābūt radikālākiem: «jāatbrīvo» visas cenas un jāievieš brīvais tirgus, tad mēs uzreiz jutīsim daudzu cilvēku pretdarbības vilni, pat nezināšanas un piesardzības dēļ (sak’, nelaidīsim šeit ārzemju kapitālu, jo tad mūs visus izpārdos… Brīvas cenas izraisīs sabiedrības noslāņošanos, kāds paliks bez darba, kāds būs nabags…) Šādu nostāju var saprast. Vispārējā tautas izglītība ir tā, kas atļauj vai neatļauj reformām noritēt strauji.
Gorbačova ekonomisko reformu radikalitāte? Kamēr neesmu redzējis dokumentus, man grūti spriest par Gorbačova ekonomisko reformu radikalitāti, jo viņa paziņojumu ir bijis pārāk daudz.
— Ja Gorbačovs paliks pie varas, vai mēs Latvijā varēsim iet uz brīvo tirgu straujāk, vai arī būs tikpat grūti jāsitas uz to, kā līdz šim — pastāvīgi karojot ar Maskavu?
— Domāju, ka varēsim iet straujāk, jo ekonomikā jau līdz šim tā karošana bija relatīvi ierobežota. Mēs pamatā karojām par īpašumu. Bet tā kā Krievija savu īpašuma daļu no savienības jau ir paņēmusi, tad mums atliek tikai noteikt savējās lielumu, noslēgt ar Krieviju un citām republikām līgumu par to, kādas būs šīs īpašuma attiecības — kuru īpašumu kam mēs atstājam, un – punkts.
— Un tomēr — vai atkarībā no tā, kas būs pie varas — Gorbačovs vai kāds cits (kas zina, kā izlems PSRS AP 26. augustā), mūsu iešana uz priekšu būs straujāka vai lēnāka?
— Mūsu divi galvenie jautājumi, kas jāatrisina Maskavā vistuvākajā laikā: par PSRS bruņoto formējumu statusu Latvijā (lai tie neiejauktos mūsu iekšējās lietās), otrs — Latvijas Republikas politiska atzīšana. Visos citos — ekonomiskos jautājumos — es neredzu Maskavā šķēršļus.
— Rietumos un šeit daudzi jau ir tā sapriecājušies, ka Baltijas valstis visdrīzākajā laikā varētu kļūt par ANO, Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Ekonomiskās asociācijas dalībvalstīm. Vai tā nav eiforija?
— Manā skatījumā tā patiešām ir visīstākā eiforija. Lai kādu uzņemtu Eiropas koptirgū vai Starptautiskajā Valūtas fondā, ir jāveic vairāku gadu sagatavošanas darbs (savas tautsaimniecības sakārtošana). Kas par to šaubās, lai palasa literatūru, cik ilgi uz to visu kandidēja Portugāle, Spānija, Grieķija, kuras Eiropas koptirgū ienāca pēc Romas sešinieka. Sākumsoļi no šo ietekmīgo organizāciju puses varētu būt — Baltija kā asociatīvā locekle…
— Vai pārdzīvotā traģiskā situācija un jau gūtās nelielās sekmes pēc tās jums neatgādina Latviju 1918. gadā?
— Daļēji, protams. Process var nākt par labu. Par to liecina Gorbačova preses konferencē izmesta frāze, ka nu viņu «nav apsveikuši vienīgi Kadafi, Huseins un Rubiks». Šo Gorbačova izteikumu varētu uzskatīt par vērtību pārvērtēšanu Baltijas jautājumā. Laba pazīme.
— Vai Gorbačovam ir izredzes palikt pie politiskās varas Padomju Savienībā?
— Tas ir ārpus manas kompetences…
— Un tomēr — vakardienas «LJ» jūsu teiktais liecina, ka esat bijis gaišreģis.
— Tas ir pārspīlēti teikts. Domāju, ka Gorbačovs paliks savā vietā, jo, kā sporta pasaulē teiktu, šim spēku pārim «Gorbijs — Jeļcins» ir ļoti liela vilktspēja. Acīmredzot ar laiku Padomju Savienība transformēsies par kaut ko līdzīgu Eiropas koptirgum, un tad Gorbijs varētu ieņemt apmēram tādu pašu posteni kā de Lors (Eiropas koptirgus parlamenta vadītājs).
— Vai bijušā PSRS premjera Pavlova ekonomisko politiku jūs neuzskatāt par ekonomiskiem murgiem?
— Neskatoties uz to, ka viņš ir arestēts, — nē! Kā ekonomistam viņam bija diezgan daudz vērtīgu priekšlikumu.
Guntis Rozenbergs
