Vajadzīga alternatīva domāšana
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Vai, jūsuprāt, neformālo žurnālistu savrupās apvienošanās fakts neliecina par kaut kādām Žurnālistu savienības neizdarībām? Konferencē, kurā tika nobalsots par Neatkarīgās preses asociācijas izveidi, Juris Kajaks žēlojās par to, ka no jūsu puses nav sagaidīta pietiekama atsaucība…
—… savukārt es no viņa līdz pat šim brīdim neesmu saņēmis apsolīto neatkarīgās preses programmu sadarbībai ar Žurnālistu savienību.
Man negribētos, lai rutinēta organizācija, kāda joprojām ir Žurnālistu savienība, uzmāktos kādam ar savu viedokli un tā nenoliedzamo pareizību. Domāju, ka man ā vadītājam nav jārada «šiverēšanas» ilūzija un jāproducē kaut kādas idejas. Ikviens, kas grib papildināt mūsu pulku un aktīvi darboties tajā, nāk klajā ar savu ideju un pats ir gatavs šo ideju realizēt. Viņš var arī izteikt priekšlikumus, kā tā vislabāk būtu īstenojama. Savukārt Žurnālistu savienības valdei un prezidijam būtu iespējami sekmīgāk jānodrošina šis idejas izstrāde, nevis jārada tā kāda cilvēka, vienalga, vai viņš ir savienības biedrs vai «nebiedrs», vietā. Ja kādam šāds stils nav pieņemams, tad, manuprāt, viņš cer uz kaut ko citu — valsts organizācijas attiecībām, kur ceha priekšniekam jākontrolē virpotāja darbs.
— Kā jūs komentētu neatkarīgās preses jēdzienu, un vai tas jums nešķiet pretrunīgs?
— Pašreiz man, gluži pretēji, šis jēdziens liekas visai laikmetīgs. Jo atkal tā saukta oficiālā prese sāk pūst vienā stabulē, vairāk vai mazāk pielāgojoties Maskava trinkšķinātās stīgas skanējumam. Es runāju arī par vietējo oficiālo vai atkarīgo presi. Jāatzīst — gan mūsu laikrakstu un žurnālu pēdējo dienu publikācijas, gan aģentūru komentāri neko labu neliecina… Kamēr būs šāds vietējās preses svārstīgums un vēja rādītāja pozīcija, neatkarīgie žurnālisti veiks savu pozitīvo lomu.
Cita runa ir par neatkarīgās preses organizāciju vai arodbiedrību. Domāju, ka vispirms pašiem žurnālistiem jābūt neatkarīgiem no tā izdevuma, kura viņi strādā. Šis garīgais aspekts vieno it visus mūsu kolēģus — gan tos, kas strādā ideoloģisku organizāciju kontrolē, gan morāla un striktu dienesta pienākumu ziņā nesaistītos rakstītājus. Žurnālistu savienība varētu tuvināties arodbiedrības statusam, kurā apvienotos it visi cilvēki, kas rada presi. Arī poligrāfijas darbu veicēji. Tā varētu izveidot vienotu bloku ar tiem, kas izdod, apgāda, realizē, materializē utt. masu informācijas līdzekļus. Izmantojot šādas sociālas darbības formas, mēs varētu kļūt neatkarīgāki. Diemžēl pagaidām mūsu pastāvēšana tiek noteikta pēc pārpalikuma principa…
— Konferencē «Trešās Modernizācijas» pārstāvis Aleksandrs Seržants teica, ka ir nepieciešama sadarbība ar Žurnālistu savienību.
Acīmredzot viņš domāja par jūsu vadītās organizācijas profesionālo palīdzību. Tā, piemēram, atteikdamies no cenzūras, «neatkarīgie» ne būt nedomā atteikties arī no vērtējuma. Kā viņiem palīdzēt?
— Uzskatu, ka Žurnālistu savienības pienākums ir, izmantojot savas izdevēja tiesības, slēgt ar neatkarīgo presi līgumus un uz šo līgumu pamata palīdzēt tai tipogrāfiskā vai kādā citā veidā iespiest un pavairot savus izdevumus.
Mūsu profesijas specifika nosaka tajā strādājošo uzskatu un viedokļu polarizāciju, tāpēc es nemaz neiebilstu, ja Žurnālistu savienībā būtu vairākas frakcijas, kuras pastāvētu savstarpēja opozīcijā. Domāju, ka atbilstošas attiecību kultūras apstākļos šāda darba forma varētu būt noderīga un tai varētu būt pozitīvs rezultāts.
Uzsveru vēlreiz — var būt atkarīga prese, taču žurnālistam jābūt neatkarīgam. Ja šis nosacījums īstenosies, nākotnē visus profesionālos jautājumus varēsim risināt vienādi. To jāmēģina darīt arī šodien, jo mūsu piederību un kvalifikāciju nenosaka ne papīra kvalitāte, ne diktofona marka — to nosaka kaut kas cits… Tas, kam nav svarīga firma, bet būtība.
— Vai neatkarīgā prese var būt noderīga arī mums, «oficiālajiem»?
— Ļoti nožēloju, ka lielas aizņemtības dēļ netiku uz konferenci. Gribēju uzzināt viņu domas, jo viņi tomēr ir neatkarīgāki un tāpēc brīvāki ir arī viņu uzskati. «Neatkarīgajiem» ir sava pieredze, savukārt mana pieredze ir rutinēta — esmu strādājis vairākos oficiālos izdevumos. Viņi varētu piedāvāt ko svaigāku, kardinālāku, atšķirīgāku. Un tad, ņemot vērā atšķirīgo, nevis tradicionālo priekšstatu, mēs varam kaut ko reālu izdomāt, piemēram, noslēgt jau manis pieminēto ilgumu par kādas avīzes vai žurnāla izdošanu, un mēs, Žurnālistu savienība, varētu šo izdošanas ideju «caursist»…
Neatkarīgā prese ir noderīga ar savu alternatīvo domāšanu. Tas, ka šīs avīzes un žurnāli ir vizuāli nemākulīgi veidoti, nav galvenais. Ja viņi gribēs savus izdevumus «noturēt», tad būs jāmeklē ceļi to popularitātes pieaugumam.
Neformāļi nav sasaistīti ar oficiālajiem izdevumiem raksturīgo pasivitāti. Turpretī mums ir valsts garantija. No vienas puses — valsts daudz ko paņem, neko nedodot vietā, un tā mēs nekādi nevaram tikt uz priekšu savas materiālās bāzes nostiprināšanā. No otras — esam ērti iekārtojušies un mūs nekas netraucē. Mēs zinām, ka iztika būs un savu algu saņemsim neatkarīgi no tā, kāda ir izdevuma tirāža un tā saturiskais veidols. Neatkarīgā prese pret to nav nodrošināta. Tā riskē…
— Kuri no neatkarīgajiem izdevumiem, jūsuprāt, ir atzīmējami vispirmām kārtām?
— Negribu būt nevienam izdevumam cenzors. Ikviens kolektīvs, kas spēj izdot avīzi vai žurnālu, ir tiesīgs to darīt, un, ja turklāt tas vēl izdodas — lai strādā vesels!
Ja kādreiz izveidosies un nostiprināsies neatkarīga Latvijas valsts, gribētu, lai pašlaik topošie izdevumi būtu pakļauti tikai un vienīgi valsts kultūrpolitikai. Ar to es saprotu noteiktu kultūrvēsturisku kritēriju ievērošanu publicistiskajā darbībā. Nē, es nebūt neaicinu sludināt puritānismu un atteikties no seksa. Tas ir līmeņa jautājums, un var būt gan vulgārā, gan aizkulišu prese. Mūsu valsti tas būtu noteikti jāievēro un jāpakļaujas nevis cenzūrai, nevis politiskajai idejai, bet gan kultūrpolitikai.
Kādi izdevumi man šķiet vissimpātiskākie? No žurnālistikas viedokļa vispārdomātākā, savam mērķim uzticīgākā, manuprāt, ir «Trešā Modernizācija». Citus tik profesionālus, estētiskajā kvalitātē gan satura, gan formas ziņā «samontētus» izdevumus grūti nosaukt. Par šo žurnālu tiek domāts kā par vienotu veselumu, un ka vienotu veselumu lasītājs to arī uztver.
Vēl man patīk, ka strādā «Maskavas Forštates Ziņas».
— Cerībā atrast kopsaucē ju varbūt ir vērts uz nākamo Žurnālistu savienības kongresu uzlūgt arī neatkarīgās preses pārstāvjus?
— Man gribētos, lai žurnālisti pārvarētu auguma neatbilstības attieksmi gan pret rajonu, gan neatkarīgās preses pārstāvjiem. Šo attieksmi rada krēsls, nevis meistarība. Un ne vienmēr īstie meistari sēž Preses namā… īpaši meistarīgi «neatkarīgie» ir tajās jomās, kurās mēs, «oficiālie», atpaliekam — reportāžās, īsās, lakoniskās informācijas… Mums ir ko pamācīties.
Es negribētu runāt par «neatkarīgo» pakļautību žurnālistu savienībai, taču pamatvirzienos mums ir kopīgi uzdevumi. Neiebilstu pret to, ka Žurnālistu savienība varētu kardināli mainīt savus uzskatus par savienības biedra statusu, kas ļautu tai veidoties pēc frakciju vai koalīciju principa. Šajā gadījumā netiek runāts par ideoloģiju, bet gan par profesiju. Tāpēc zaudēt profesionālus kontaktus ar cilvēkiem, kas strādā žurnālistikas jomā, būtu ļoti neizdevīgi.
— Līdzko preses izdevumi pauž kādas ideoloģiski strikti orientētas organizācijas intereses, daudzējādā ziņā ir apgrūtināts iespējami vispusīgākas un dziļākas informācijas un analīzes spektra atainojums. Daudzas rajonu un pilsētu avīzes varētu kļūt neatkarīgākas, ja atbrīvotos no vietējo partijas organizāciju ideoloģiskās ietekmes. Bet vai tas ir reāli?
— Ja partokrātija, kuras pakļautībā pagaidām ir visa oficiāla prese, kura nosaka redaktora izvēli un joprojām sagrābj lielāko tiesu ienākumu, beidzot sapratis, ka tā nav visa partija, un, ja tai rūpēs patiess masu atbalsts, nevis pakļautās un sociāli atkarīgās daļas urravas, ko pati partija mēdz saukt par strādnieku Šķiru, tad, domāju, prese iegūs partijas dotu patstāvību. Manuprāt, rajonos jābūt municipālajai presei. Tā ir jāatbrīvo no aparāta kontroles. Kā alternatīva vārētu būt partijas rajona plēnuma vai rajona padomes avīze.
— Varbūt daudzus jautājumus varētu atrisināt sava, no Maskavas neatkarīga preses likuma pieņemšana? Ar priekšlikumu izveidot darba grupu un sākt Latvijas preses likuma projekta izstrādi ir nākušas LTF Vidzemes zonas nodaļas. Pēc viņu domām. iniciatīva šajā jautājumā jāuzņemas Žurnālistu savienībai.
— Esmu sācis sarunas ar Juristu biedrību, aicinot tās locekļus nākt talkā šā likumprojekta izstrādē.
No Maskavas saņemti vairāki PSRS Preses likuma varianti, kurus izstrādājusi PSRS Augstākās Padomes darba grupa. Domāju, mums nav jānoskaņojas uz to, ka šim likumam ir jāpakļaujas vai jāizpilda tā noteikumi. Tas ir paraugs iestrādei, kuru apšaubot var veidot sev pieņemamu modeli. Preses likuma projektam tuvākajā laika jābūt gatavam. Tas varētu tikt iesniegts vienai no nākamajām LPSR Augstākās Padomes sesijām izskatīšanai.
— Paldies!
— Izmantojot gadījumu, man gribētos atspēkot dezinformāciju par to, ka es it kā esot atsaucis savu iesniegumu aiziešanai no Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētāja amata. Es neesmu pierunāts palikt par priekšsēdētāju, jo apsolīju saviem vēlētajiem, ka pametīšu visus kavēkļus, atskaitot tiešo maizes darbu un deputāta pienākumu pildīšanu. Tas nenozīmē, ka es atsakos no manis kā priekšsēdētāja atbalstītās Žurnālistu savienības neatkarības līnijas. Aizstāvēt to līdz galam ir mans pienākums. Taču iesniegums joprojām ir spēkā, un es ceru, ka valde un prezidijs manu lūgumu izpildīs.
Ar Viktoru Avotiņu tikās
JURIS LAKSOVS
