Parunāsim par armiju
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Izpildot mūsu lasītāju lūgumus, sniedzam ieskatu dažās laikraksta «Za Rodinu» publikācijās.
Ar katru kongresa darba dienu redakcija saņem aizvien vairāk jautājumu. Pēc dažu deputātu runām telefons zvana gandrīz bez pārtraukuma. Daļa lasītāju lūdz paskaidrot, kā lai saprot vienu vai otru kongresā izteikto priekšlikumu. Citi, apstiprinot kongresā teikto, min konkrētus piemērus. Atbildēt uz saņemtajiem jautājumiem lūdzām V. Alksni.
– Vai taisnība, ka Baltijas republiku deputāti nenēsā nozīmi «PSRS tautas deputāts»?
– Ir arī tādi. Viņi dod priekšroku vēsturiskās simbolikas zīmēm. Daļa deputātu ir piestiprinājuši abas nozīmes līdzās.
– Lasītāji jautā, kas domāts ar vārdu «centrs» mūsu Savienības formulējumā. Vai šis jēdziens nekļūs par abstrakciju, ja jau KPFSR, tāpat kā pārējās republikas, arī pāries uz saimniecisko aprēķinu un atmaksāšanos?
– Viss atkarīgs no tā, kurš šo formulējumu izvirza. Ja tas ir M. Gorbačovs, tad ar spēcīgu centru jāsaprot vienota centralizēta suverēnu republiku savienība.
Baltijas republiku Tautas frontes izvirza citu formulējumu: «Stipras republikas – stiprs centrs.» Šai gadījumā jēdziens «stiprs centrs», kuram paliek tikai divas funkcijas – aizsardzība un ārpolitika –, kļūst ļoti izplūdis un būtībā pārvēršas par fikciju. Manuprāt, tā ir tikai tāda gaisa pils, kurai trūkst elementāra ekonomiskā pamata. Tā, piemēram, izejvielu un enerģētisko resursu trūkuma dēļ Latvija nespēs būt ekonomiski neatkarīga no Krievijas. Bet bez tā nav jēgas runāt arī par politisko neatkarību.
– Tagad parunāsim par mūsu militārajām lietām. Ka radās priekšlikums, kuru jūs izteicāt M. Gorbačovam, par PSRS aizsardzības ministra amata ierindošanu civilo amatu kategorijā?
– Šo jautājumu mēs, deputāti karavīri, esam apsprieduši sēžu starplaikos ne vienreiz vien. Mēs nonācām pie secinājuma, ka mūsu ministram vispirms jābūt politiķim. Šai amatā var stāties arī militārpersona. Bet tad tai būs jānomaina formas tērps pret civiltērpu un jānodarbojas ar politiku. Karaspēku pārvaldīt var arī citi. Viņa galvenais uzdevums būs izstrādāt Bruņoto Spēku attīstības perspektīvu sakarā ar nemitīgi mainīgajiem apstākļiem. Acīmredzot ministram jāsaka izšķirīgais vārds, pieņemot lēmumus, kas skar armiju. Citādi, manuprāt, tiek pieļautas daudzas kļūdas, kas smagi ietekmē karavīru sociālekonomisko stāvokli.
– Daudzi mūsu lasītāji uzskata, ka J. Peters savā runā konkretizējis Latvijas prezidenta A. Gorbunova ierosināto savienības līgumu būtību. Vai tā ir?
– Patiesību sakot, tā tiešām ir. Turklāt viņš nācis klajā ar priekšlikumu vēl vienā jomā – militārajā.
– Bet savienotās republikas un Aizsardzības ministrijas līgums, kurš nosaka, kurās vietās, kādā skaitliskā sastāvā, uz kādu laiku kāda veida karaspēks tiek dislocēts republikas teritorijā, nozīmē ievest algotu armiju. To pašu, kura bija jau pirms jaunās ēras un viduslaikos. Vai republika to spēs uzturēt?
– Runa ir par ko citu. Te viss ir reizē gan vienkāršāk, gan arī sarežģītāk. Pēc mūsu Tautas frontu ieceres, militārajam resoram, nodrošinot PSRS aizsardzību, būs jāiesniedz republiku Augstākajām Padomēm priekšlikumi par karaspēka izvietošanu. Un pēc to piekrišanas pašām jāmaksā par karaspēka daļu un apakšvienību atrašanos suverēno republiku teritorijā. Apmēram tāpat, kā ASV maksā naudu Filipīnām par to, ka tās devušas iespēju izvietot uz savas zemes amerikāņu kara bāzes.
– Vai tiešām?! Bet ASV Filipīnās taču aizstāv savas intereses. Kā intereses gan aizstāvēs mūsu Aizsardzības ministrija, pareizāk sakot, mūsu armija, piemēram, Latvijā, ja ne republikas pašas intereses?
– Nezinu. Bet tieši tā jautājums tiek izvirzīts.
– Daudzi ievērojuši J. Petera vārdus par to, ka visiem karavīriem jākārto ieskaite tās republikas vēsturē, kurā viņi atrodas. Bet šai jomā jau tiek veikts liels darbs. Vai šīs prasības pamatā nav stāvokļa nezināšana?
– Jā, acīmredzot. Karaspēka daļā visus jaunatnācējus obligāti iepazīstina ar dislokācijas republikas, tās tautas vēsturi. Politiskās izglītības sistēmā tam speciāli paredzēts laiks un temati. Karaspēka daļās un apakšvienībās tradicionāla kļuvusi disputu, viktorīnu, savienoto republiku vakaru rīkošana. Karavīri tiekas ar vietējo radošo inteliģenci. Taču, pēc daudzu komandieru domām, tas notiek pārāk reti. Te nu rakstnieki, dzejnieki, aktieri, mākslinieki varētu nākt klajā ar savu iniciatīvu. Viņiem, it īpaši tagad, ir plaši vaļā karaspēka daļu kontroles un caurlaides punkti. Taču inteliģence šurp nesteidzas. Acīmredzot tai vairāk tīk būt par eksaminētāju nekā par savas tautas gara, kultūras un vēstures vērtību izplatītāju.
– Mūsu telefoni sāka zvanīt biežāk arī pēc Lietuvas PSR 304. vēlēšanu apgabala deputāta runas. Viņa uzvārds, cik atceros, ir Medvedevs. Viņš bija ņēmis ļaunā biedra Červonopiska paziņojumu, ka Baltijā izveidotas triecienvienības, un noliedza to esamību. Mūsu lasītāji kā vienā balsī apgalvo, ka tādas vienības tiešām esot, un lūdz jūs darīt kongresam zināmu šo faktu.
Daļa zvanītāju atsaucas uz LTF pārstāvju atkārtoto prasību, lai demonstrāciju un mītiņu laikā tiesisko kārtību sargātu nevis milicija, bet viņu vienības. Citi vērš uzmanību uz LTF informatīvā biļetena «Atmoda» šā gada 29. maija numuru. Tajā 7. lappusē teikts: «Pirmoreiz Valdes līmenī tika apspriests jautājums par LTF vienību izveidošanu sabiedriskās kārtības sargāšanai.» Viņi lūdz nodot šo biļetenu jums.
– Lai lasītāji neuztraucas. Man ir zināms, ka šādas vienības tiek veidotas. Šai ziņā ir neapgāžami pierādījumi. Turklāt tie nemitīgi papildinās ar jauniem datiem. Nevajag man nodot arī biļetenu. Tas šeit brīvi tiek izplatīts. Es to sameklēšu un izdarīšu visu, kas no manis atkarīgs.
– Paldies par informāciju.
(«Za Rodinu», 4. jūnijā)
