Ēvalds Valters. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā — ja tu tāda nebūtu, tad nekad daina nevēstītu mums tādus vārdus: «Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām, Man pašam kungam būt, man pašam arājam.» (Aplausi.) Kaut šie vārdi būtu dziļi sirdī ierakstīti arī mūsu Tautas frontei! Pagāja gadu simti, un šos pašus drosmīgos vārdus atkārtoja izcils mūsu tautas dzejnieks — «mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev likumus lemt. Šī zeme ir mūsu, šīs pilsētas mūsu, mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt». (Aplausi.) Un lai arī šie vārdi būtu dziļi sirdī ierakstīti mūsu Tautas frontei! Un visai tautai.
No šīs idejas iedvesmoti, pulcējās savās rindās savulaik vecie latviešu strēlnieki. Mūsu asinis tika lietas par brīvu, neatkarīgu valsti. To saprata dižais Ļeņins un parakstīja šo brīvvalsti, ko viņš deklarēja latviešu strēlniekiem. Baltijas telpa tika kādreiz iekarota no krievu caru imperiālistiem, bet tauta, pamattauta, kas tur dzīvo, tika nospiesta uz ceļiem. Sākās verdzības laiki. Lai tad nu šī Baltijas telpa tiek pamattautām. Un Ļeņins parakstīja dekrētu par tiesībām atdalīties no FSR. Un tā arī mūsu tauta tika pie neatkarīgas valsts. Neatkarīgas — tā ir patiesa vēsture, ko nevar šķiebt neviena partija, neviena šķira. Tas tā bija un notika.
Nāca nakts. Un šī nakts bija baismīga. Atradās divi noziedznieki, visasiņainākie noziedznieki, kādus vien pasaule ir pazinusi, un noslēdza aliansi, un šo Ļeņina parakstīto Baltijas telpu likvidēja, iztirgoja. Kā dzejnieks Ļūdēns to saka Jukuma Vācieša vārdiem — 20. gadsimtenī latviešu tauta tika nospēlēta kārtīs. Dūži bija spēcīgi. Ne katram ar tiem pa pieri dot. Bet nu ir pienācis laiks, kad abi lielie kāršu spēlmaņi jāatrod un jānodod tiesai. Tas ir liels noziegums, vislielākais, kāds ir izdarīts pret mūsu tautu. Sākās baiga nakts. Mūsu tautas pravietis Rainis, mūsu tautas ģēnijs, it kā to paredzēdams, bija jau uzrakstījis par mūsu tautas likteni. Bērni bēga svešu ceļu, pamezdami tēvu zemi. Pakaļ dzenas ļauna sirds sarkanām pātagām. Šī pātaga bija to pašu kāršu spēlmaņu pātaga. Gan no rietumiem, gan no austrumiem. Tā bija šausmīga nakts. Baiga nakts. Šī nakts tagad, kā šķiet, ir beigusies. Ataususi diena. Agrā jaunībā es dzirdēju dziesmu, ļoti skaista dziesma tā ir: «Latvija, mosties! Garā nakts jau beidzas.» Šos vārdus laikam ir saklausījusi mūsu tauta un sāk mosties. Un viņas priekšgalā kā modinātāja — ne tikai kā modinātāja, bet arī kā sargātāja — ir radusies mūsu Tautas frontes organizācija — vai nacionālā vai kāda, vienalga, kāda. Tā ir fronte. Fronte modinātāja, fronte sargātāja. Mēs tai ticam. Visa tauta mēs ticam. Un sekosim. Jo bieži šī nakts bija bagāta arī ar kangariem, kas teica — atkal jāmin tautas ģēnija vārdi, un tie skan tā: «Tie kangari to saprata un sacīja …Tauta, tauta, kas tā tauta, sveša mode daudzināt. Tēvs dos naudu, muižu pirks, krievu, vācu, tur būs īstā tēvuzeme. Mūsu kungi jauni kungi, kam tiem vairs latvju mēle. Naudu deva, iemācīja, cik vajadzēja svešās mēles.»
Redziet, ko kangari sacīja. Bet vai tā bija? Tauta cieta. Cieta. Un ticēja rītausmai. Un šīs ciešanas bija baigas. Ērkšķainais zars, kas tika cilāts no šiem diviem kāršu spēlmaņiem, bija baigs. Un, it kā paredzēdams jau agrāk, šis pats mūsu tautas pravietis Rainis, rakstīja brīnišķīgus, visiem saprotamus vārdus, kas skan tā: «Tauta, mana tauta, kur tu esi palikusi, kādā tumsā tu esi iestigusi, kad ausīs gaišā diena; Kad brauks mūsu tēvu dēli pēc tās mūsu Kurzemītes?» Tie ir brīnišķīgi vārdi, un nu tā rītausma ir pienākusi, mūsu dēli ir atbraukuši. Atbraukuši kā Tautas fronte, tautas glābēji. Mums visiem ir zināma lūgšana vēlējums — Palīdzi, Dievs… Lai šis vēlējums skanētu no mūsu sirdīm arī Tautas frontes radītājiem un vadītājiem. Palīdzi, Dievs. Palīdzi, Dievs, izvest mūsu tautu brīvībā. Valsts patstāvībā. Un gaišā dienas gaismā. To vēlēsim no visas sirds mūsu tautai, kas ir atmodusies un kuras priekšgalā ir stājusies Tautas fronte. Nacionālā fronte. Paldies. (Aplausi.)
