Būs Rotariešu klubs...
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tikai uz dažām dienām pagājušās nedēļas nogalē Rīgā bija ieradies Zviedrijas Rotari kluba prezidents Aksels Murraijs un viceprezidents Bjorns Liliehūks. Gan jāsaka — atceļā no Maskavas, tomēr šo augsto zviedru sūtņu misija mums katrā ziņā bija patīkama. Pirmo reizi pēc Padomijas pārdzīvoto murgu laika, šķiet, Rotari vārds publiski nopietni ir Latvijā izskanējis*, kad «Latvijas Jaunatnē» Latvijas Universitātes docents Valdis Bisenieks (LJ 9.02.90.) publicēja sludinājumu, kurā aicināja pieteikties vecos Rotariešu kluba biedrus. Jā, Latvijā, brīvvalsts laikā, šāds klubs Rīgā bija. Un, starp citu, arī Liepājā. Rīgā tas dibināts 1932. gada 22. martā, statūti apstiprināti Rīgas Apgabaltiesā 1932. gada 7. jūnijā. Savukārt Liepājā dibināšanas datums ir 1939. gada 15. marts. Abi šie klubi ir tikuši uzņemti starptautiskajā Rotariešu klubu savienībā. Rīgas klubs ar 3585. un Liepājas — ar 5097. numuru. Tomēr — kas tad īsti ir Rotari klubu kustība? Visprecīzākās atbildes, domājams, patlaban Latvijā dabūsim, ja ieskatīsimies 1940. gadā izdotajā Rīgas un Liepājas Rotariešu kluba vēstures grāmatiņā. Tur cita starpā ir rakstīts:
«Rotariešu klubs ir dažādu arodu redzamu darbinieku apvienība, kuri katrs savā darbā ieņem neatkarīgu stāvokli (..) Rotarieši, stāvēdami aktīvi darbā, uzskata godīgumu un sadarbību ar citu arodu locekļiem par veidu savas valsts un savas tautas un tamlīdz visas cilvēces labklājības un laimes veicināšanai. Klubs kā tāds nedrīkst nodarboties ar politiku (..)
Sevišķi rotarieši pieturas pie ideāla par kalpošanu vispārībai, cenšoties būt derīgiem katram savā vietā un tamlīdz visiem kopā — savai valstij un tautai. Sadarboties un saprasties ar citiem līdzpilsoņiem un ar citām tautām, izturēties labi pret saviem apakšniekiem, veicināt saprašanos atsevišķu cilvēku un tautu starpā — ir katra rotarieša pienākums...
Rotariešu klubi pastāv kopš 1905. gada, kad Čikāgā advokāts Pauls Heriss nodibināja pirmo šādu biedrību. Rotari kustības starptautiskais vadības sēdeklis patlaban atrodas ASV, Ilinoisas štatā, Evanstaunā. Tai ir pārstāvniecības deviņās zemēs, piecos pasaules kontinentos. Patlaban kustība aptver ap miljonu biedru 23 000 klubos, kuri atrodas 164 zemēs. Zviedru kluba vadība ar visnotaļ neviltotu prieku uztvēra ideju par iespējamo kluba atjaunošanu Rīgā. Zināmi mēģinājumi jau notikuši arī Igaunijā, kur, tāpat kā arī Lietuvā, savulaik (brīvvalstu laikā) bija vairāki šādi klubi. Pārstāvis no Maskavas, kas bija ieradies Rīgā kopā ar zviedriem, pastāstīja par nodomu šādu klubu vai pat klubus veidot Maskavā. Tātad visā Padomijā acīmredzot apmaiņa ar Rietumu pasaules dažādu aprindu inteliģences pārstāvjiem laika ritumā kļūs arvien pieejamāka. Un vēl kāda, šķiet, pavisam simpātiska ziņa — kopš pagājušā gada Rotariešu kluba darbībā drīkst iesaistīties ari sievietes. Līdz tam piedalīšanās šai kustībā bija tikai vīriešu prerogatīva.
Daži jautājumi pēc tikšanās ar zviedriem Latvijas Rotari kluba atjaunotnes entuziastam docentam Valdim Biseniekam.
— Kādi ir praktiskie rezultāti jūsu sarunām ar zviedru viesiem?
— Vispirms jau tā bija reizē nejaušība un reizē arī likumsakarība, ka mēs ar zviedru rotariešiem satikāmies. Vismaz tā mūsu vēl topošā kluba sarunas ar zviedriem novērtēja arī Zviedru—latviešu draudzības biedrības prezidents Andris Gūtmanis. Likumsakarība ir tā, ka zviedru rotarieši bija ieradušies Rīgā ar Vispasaules rotariešu vadības ieteikumu atjaunot šo kustību Latvijā. Nejaušība tā, ka viens no mūsu kluba atjaunotājiem Latvijā, arhitekts Oļģerts Krauklis, trīsdesmito gadu aktīvā rotarieša prof. Aleksandra Birznieka students, Rīgā satikās ar šiem zviedru viesiem, lai gan mūsu klubam vēl neviena sanāksme notikusi nav...
— Tātad Rīgā drīz klubs darbību atsāks?
— Jā, tuvākajā laikā Murraija kungs apsolīja mums atsūtīt starptautiski pieņemtos rotariešu statūtus. Salīdzinājumā ar brīvās Latvijas laiku tie pēdējo gadu desmitu laikā ir mazliet mainījušies. Ir tikai kāda neliela problēma sakarā ar mūsu uzņemšanu starptautiskajā organizācijā — nepieciešama dalības maksa valūtā. Tā nu ir iznācis, ka mūsu ačgārnajā impērijā īsti zinātnes un mākslas korifeji faktiski joprojām šai ziņā ir skrandu proletariāta statusā. Tomēr šķiet, ka mums ir iespējas, lai kādā veidā risinātu arī šo problēmu.
— Kā jūs komentētu rotariešu kustības pamatmērķus?
— Rotariešu mērķis — lai personība (un pirmais nosacījums cilvēkam, lai tiktu uzņemts rotariešos, — viņam jābūt personībai) savā darbībā neaprobežotos tikai ar savu šauro specialitāti. Tāpēc klubā no katras specialitātes drīkst uzņemt tikai vienu pārstāvi. Kluba darbībā katram rotarietim savā pasaulskatījumā un izpratnes līmenī jāstāv pāri pat savas valsts un ministru prezidentam... Rotariešiem katrā kulturālā valstī ir liela autoritāte. Un tas, ka «pūstošais kapitālisms» pasaulē neaizgāja pa Marksa un Ļeņina paredzēto ceļu, lielā mērā ir rotariešu nopelns.
Galvenais kluba uzdevums, manuprāt, ir koordinēt un apkopot tā darbību, dāvāt saviem biedriem pleca sajūtu, sniegt viņiem garīgu atveldzi. Un, protams, klubs, tā ir iespēja satikties ar rotariešiem no visas pasaules. Tādēļ rotariešiem valodu zināšana ir obligāts nosacījums.
— Tātad, kur un kā satiksies Rīgas rotarieši?
— Pēc tradīcijas rotarieši reizi nedēļā sanāk uz kopīgu maltīti, pie kuras pārrunā savus darbus un uzdevumus. Latvijas Rīgas rotariešiem šī pulcēšanās vieta bija Romas viesnīca. Andris Gūtmanis solīja mēģināt gādāt, lai šī tradīcija turpinātos un mēs varētu pulcēties viesnīcā «Rīga», kas celta uz «Romas» drupām. Laiks — sestdienās pulksten sešos pēcpusdienā. Esmu priecīgs, ka starp 57 kluba biedriem, kuri solījuši savu līdzdalību klubā, par spīti lielajai aizņemtībai, ir arī luterāņu garīgā semināra rektors Roberts Akmentiņš, nule atjaunotās LU Teoloģijas fakultātes dekāns. Viņš arī solīja dot savu svētību mūsu pirmajai tikšanās reizei un vakariņām.
Par rotariešiem mazliet ieinteresējies
un atjaunošanas iniciatīvas grupas
un eventuālajam atjaunotā
Rīgas kluba vadītajam jautājumus
uzdevis
A. ŠABLOVSKIS
- Pati pirmā informācija par Rotari un par šo kustību Zviedrijā līdz Latvijai pēckara periodā gan nokļuvusi ļoti īpatnēji. Pagājušajā gadā Rīga iznākušajā grāmatā «Zviedru detektīvromāni» ir arī literārs darbs ar nosaukumu «Slepkavība Rotari klubā», ko sarakstījis Nils Hēvenmarks. Taču nebīstieties — ar Rotariešu kluba pamatprincipiem aprakstītajam nekāda sakara nav...
