Preses konferencē
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
11. janvāra vakarā ar pusotras stundas ilgu politiķiem nepiedienīgu nokavēšanos uz preses konferenci ieradās četri M. Gorbačova (kā Lietuvā reizē jokojot un reizē nopietni saka — kaimiņvalsts līdera) svītas pārstāvji:
PSRS Ārlietu ministrijas informācijas nodaļas vadītājs G. Gerasimovs, PSKP CK loceklis, PSRS ZA prezidents J. Veļihovs, elektronrūpniecības ministrs V. Koļesņikovs un PSRS AP Tautību padomes priekšsēdētāja vietnieks ukraiņu dzejnieks B. Oļeiņiks.
Žurnālistus visvairāk ieinteresēja jautājums par Lietuvas izstāšanos no PSRS. Viņi uzzināja, ka ir sagatavots likumprojekts par izstāšanās mehānisma tiesisko kārtību. Likuma nepieciešamību biedrs Veļihovs centās pamatot ar argumentu, ka «mūsu Konstitūcijā ir šāds punkts, bet nekas nav minēts par izstāšanās mehānismu, jo ir jāzina, ka pirms federācijas pamešanas jānokārto atsevišķas saistības, lai saņemtu izstāšanās atļauju». Savukārt rakstnieks Oļeiņiks domā, ka «pastāv dažādi neatkarības līmeņi», izstāšanās mehānisma izstrāde, viņaprāt, daudziem liek skaidrāk apzināties, ko tad īsti nozīmē izstāties no PSRS. Uz japāņu korespondenta ironisko jautājumu, vai pēc šāda mehānisma izstrādāšanas kļūs vieglāk vai grūtāk izstāties no PSRS, sekoja tikpat ironiska (jāsaka, arī ciniska) biedra Gerasimova atbilde:
— Separātistiem nekad nav bijis viegli.
Federācijas kā vienīgā tautsaimniecības attīstības garanta vajadzību mēģināja pierādīt biedrs Koļesņikovs: «Elektroniku var attīstīt tikai uz internacionālu tirdzniecisku sakaru pamata, to trūkums baida Baltijas tehnisko inteliģenci. Atdalīšanās republikai nozīmētu elektronikas attīstības apstāšanos.»
Neizpratni masu informācijas līdzekļu pārstāvjos izraisīja fakts, ka M. Gorbačovs tiek izolēts no viņiem. (Ģenerālsekretāru pavadīja 15 padomju žurnālistu grupa ar Maskavā apstiprinātām speccaurlaidēm.) Te jāatceras arī paša M. Gorbačova aicinājums pārtraukt reiz informācijas monopolizāciju.
Žurnālistu negatīvu reakciju izsauca biedra Veļihova nepārdomāta vaļsirdība, kas izpaudās frāzē: «Tā sauktā radošā inteliģence.»
Ņemot vērā, ka atsevišķās PSRS republikās tiek apdraudētas cilvēku dzīvības, biedrs Oļeiņiks bija spiests pamatot, kāpēc Maskavas delegācija ieradusies tieši Lietuvā. Viņš teica:
— Citur nav tādas problēmas ar kompartiju.
Biedrs Oļeiņiks, atbildot uz jautājumu par M. Gorbačova noskaņojumu, teica, ka «spriežot pēc izturēšanās, viņam ir kaujiniecisks boļševika noskaņojums».
Atbildes uz jautājumiem par daudzpartiju sistēmas ieviešanu PSRS drīzāk varēja uztvert kā atrunāšanos, nevis sava viedokļa izteikšanu. Biedrs Veļihovs:
— Kā nolems nākamais partijas kongress, tā arī būs.
Biedrs Oļeiņiks:
— Lai radītu jaunas partijas, vajag daudz naudas, bet tās mums nav.
Pasākuma gaita skaidri norādīja, ka centra pašreizējā jēdziena «neatkarība» izpratnē palikt federācijā un reizē izveidot un dzīvē realizēt patiesi vienlīdzīgas attiecības starp Maskavu un republikām nav iespējams. Biedra Gerasimova apgalvojumu, ka «M. Gorbačovs pamatoti atsakās no impērisma piedēvēšanas Maskavas politikai», pilnīgi apgāza pēc tam sekojošie viņa un kolēģu izteikumi. Biedrs Gerasimovs attiecībā uz 1940. gadu Baltijā: «Jāsaprot, ka visas laulības nevar slēgt aiz mīlestības.» Savukārt uz jautājumu, vai krievu tautu varētu saukt par separātistiem, ja II pasaules karā būtu uzvarējusi Vācija un tagad krievi tiektos pēc pašnoteikšanās, Gerasimovs spēja (ne) atbildēt ar frāzi: «Kas tad paliktu no Lietuvas, ja Vācija būtu uzvarējusi?»
Augsto viesu pašpārliecinātība šoreiz izskatījās tikai kā spītīga turēšanās pie veciem ieradumiem, jo frāzes: «Izlīdzināsim partijas rindas, palīdzēsim Gorbačovam»; «Kāpēc jāstrīdas, ja partijas reformu varam veikt kopā»; «Pārdalīt robežas nav labi, būsim kopā» skanēja drīzāk kā lūgumi, nevis pavēles. Iespējams arī, ka Oļeiņika teiktais nebija tikai demokrāta tēlošana daudzo ārzemju žurnālistu priekšā, bet gan fakta konstatējums:
«Skaidrs, ka beigu beigās par visu spriedīs pati Lietuvas tauta.»
Konferencē piedalījās V. GAILĪTIS
