Tukšībai par spīti
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pārlasot aizvadītajā darba nedēļā atsūtītās vēstules, cerēju — kādā no tām būs pieminēti šīsdienas svētki. Gaidīju vēstules, kurās būtu stāstīts par māmiņām un vecmāmiņām, māsām un draudzenēm, iecerētajām un izredzētajām. Taču atkal bija jāpārliecinās, ka lasītāji mums neraksta «pēc pasūtījuma». Nu, ko lai dara, ticēsim, ka visus labos vārdus katrs šodien sacīs pats, iztikdams bez laikraksta starpniecības. Bet redakcijas pastu tomēr centīšos sašķirot tā, lai galvenā vieta tiktu atvēlēta viņām.
Kā jums šķiet, ko klusībā vēlētos ikviena sieviete, ja būtu zināms, ka vēlēšanās noteikti piepildīsies? Laikam deviņas no desmit teiktu: būt skaistai, pievilcīgai ne tikai ar apģērba vai parfimērijas palīdzību. Jā, skaistuma konkursa ideja aizrāvusi vairākus lasītājus. Bet Rēzeknes rajona iedzīvotājs A. Klimdžāns raksta tā:
«Cienījamā redakcija! Redziet, kāda te ķeza: skaistums mūždien ir saistīts ar mīlestību, tāpēc katrs skaistumu redz citādi. Un, lai gan pasaulē šādi konkursi notiek, tā tomēr ir necieņa pret cilvēku. Pēc miesas uzbūves, ādas izskata vērtē tikai lopiņus.»
Spriežot pēc rokraksta, šo vārdu autoram garš mūžs aiz muguras.
Šodien, sveicot māmiņas, atcerēsimies, ka ir mazuļi, kuri savas dāvanas pasniegs vienīgi audzinātājām. A. Aizpure no Salaspils ierosina:
«Mēs ģimenē augām pieci bērni. Dzīvojām visi vienā istabā, gulējām uz salmu maisiņiem, apsegušies ar plānām sedziņām un tēva kažoku. Mums bija silti un labi, jo blakus bija māmiņa un tētis, kas mūs gan rāja, gan mīlēja. Daudz kā mums pietrūka, bet mēs bijām laimīgi un savu mājokli nebūtu mainījuši pat pret Rundāles pili. Bērniem vairāk par materiālajiem apstākļiem vajadzīgi tuvi, mīļi cilvēki. Ja mēs visi, kam laba sirds pukst krūtīs, ņemtu par krustbērnu vienu bārenīti, tad nekāds Bērnu fonds nebūtu vajadzīgs. Varētu braukt ciemos, rakstīt vēstules, kopā pavadīt brīvdienas, tā pierādot savu cilvēcību.»
Paldies savas pilsētas laipnākajām pārdevējām lūdz pateikt R. Griģis no Talsiem. Esam saņēmuši arī rakstu, kurā uzsvērts smēķēšanas kaitīgums. To atsūtījis A. Veselāns no Rīgas rajona Ceriņu ielas (Pavasara sakaru nodaļa). Šķiet, ka tādi apkārtnes vietu nosaukumi vien jau mudina uz veselīgu dzīvesveidu.
Visvairāk vēstuļu autori joprojām apspriež metro celtniecību. Šoreiz iepazīstināsim ar B. Krauzes viedokli:
«Pensionāriem vislētākais transporta veids ir elektriskais dzelzceļš. Ja vēl izmantojam maršrutu Zasulauks — Oškalni, tad ir iespējams iegriezties Centrālajā tirgū un nopirkt zivis, jo Āgenskalna tirgū to nav.»
Pavasara tuvošanos atgādina rīdzinieka A. Bartulāna vēstule, kurā gan vairāk skumju pārdomu:
«Samtaini zaļš, tīrs zāliens veido mierīgu, mīkstu fonu citiem pilsētas vides elementiem. Uz tā ļoti labi izceļas ziedu krāsa, skulptūras; zāliens ir pilsētas dekoratīvās joslas pamatu pamats. To veidojot, tiek ieguldīti lieli materiālie līdzekļi un darbaspēks. Viena kvadrātmetra ierīkošana un uzturēšana izmaksā no 0,94 līdz 5 rubļus. Taču visi esam aculiecinieki tam, ka šī pilsētas zaļā rota nemitīgi tiek postīta. Esmu ievērojis, ka Dzelzavas ielas zaļo joslu tuvējās skolas audzēkņi šķērso, kur vien tiem ienāk prātā. Bet ir taču pieņemts likums, kas paredz noteiktu sodu par zālienu nobradāšanu.»
Tā kā vēstules, kurās būtu mazliet optimistiskāks noskaņojums, neizdevās saņemt, tad pārskatu par nedēļas pastu vēlējos beigt ar jaunās autores INGRĪDAS TĒRAUDAS dzejas rindām. Savus literāros mēģinājumus sūta vairāki jaunieši, tos nodosim redakcijas literārajai konsultantei Laimai Līvenai. Bet šīs rindiņas lai ir kā svētku sveiciens visām vēstuļu rakstītājām:
«somā
ar uzrakstu «Love»
ieliku
sirdi
savu
eju
uz
Čiekurkalna
tirgu
pārdodu
pavisam
lēti
— par
vienu
labu
mīļu
vārdu...»
Vēstules apkopojusi
V. VIZULE
