Krievijas loma
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Rietumu kultūra izdzīvo savu pēdējo stadiju — civilizāciju. Bet jebkādas kultūras beigas nav pasaules gals. Viena beidzas, bet kaut kur jau sākas nākošā. Rodas jautājums — kura valsts tad kļūs par šīs jaunās kultūras nesēju?
Vācu filozofs Špenglers, kurš konstatēja Eiropas norietu (skatīt iepriekšējo rakstu!), savā grāmatā paziņoja, ka Austrumos iedegas jauna cikla ausma, kuru viņš nosaucis par «krievu — Sibīrijas» ciklu. Bet vēl gadsimtu agrāk vācu filozofs Hēgelis (1770.—1831.) norādīja, ka Krievijas garīguma potenciāls attīstīsies nākotnē.
Tāpat arī indiešu filozofs Vivekananda, kurš centās glābt «norieta» Rietumus, un saprazdams, ka tas ir bezcerīgi, sacīja, ka tikai Krievija varēs kļūt par līderi pasaulē un to ievirzīt jaunā laikmetā. To pēc 90 gadiem apstiprināja Svami Lokešvarananda, viens no mūsdienu Indijas ievērojamākiem reliģiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, kurš sacīja, ka tagad ir sācies tas laiks, kuru paredzēja Vivekananda (skat. «Ļiteratumaja gazeta» 23. XI 1988. g.).
Ideja par Krievijas vadošo lomu izskan arī divpadsmit Agni Jogas mācības sējumos. Šī, «Austrumu Mahatmas» nodiktētā mācība, kas izdota 1924. — 1937. gados, ir mūsdienīgs senās Indijas reliģiskās filozofijas turpinājums. Tā ir paredzēta cilvēkiem jaunā laikmetā, uz kura sliekšņa mēs pašlaik atrodamies. Šīs grāmatas, kas iespiestas krievu un angļu valodā, ir izplatījušās pasaules pamatvalodās, izņemot PSRS un hitlerisko Vāciju, kur tās bija aizliegtas. Bet tagad mūsu valstī atkārtoti gatavojas izdot visu sēriju (skat. «Ļiteraturnaja gazeta», 1989. g. 9. VIII!).
Agni Joga runā par veco un jauno pasauli, aizejošo un dzimstošo, norādot uz pirmās neprāta un otrās drosmes zīmēm. «Katra izdarītā kļūda jaunās pasaules labā izplaukst drošsirdības ziedā, katra viltība iebalzamēt veco pasauli pārvēršas briesmu salā. Nav spēka, kas varētu aizturēt jaunās pasaules okeānu.
Vecās un jaunās pasaules robežas dalās personīgā un vispārējā labumā. Atšķirībā pēc gaismēnas. Tāda parādība kā attīrītais komunisms (I) atlasīs labāko cilvēces daļu. Vajag nospraust kopīgu gaismēnu, it kā iesaukumu jaunā armijā. Galvenais uzskatīt pasaules kopienu (tā Austrumos dēvē komunismu), kā evolūcijas nepieciešamību. Kopiena ir vienīgais saprātīgais cilvēciskais kopdzīves veids. Tas, kurš vēlas veltīt sevi patiesam komunismam, paātrina planētas evolūciju.»
Tāda īpaša loma cilvēces garīguma atdzimšanā tiek ierādīta Krievijai, kurai ir jāizcieš kopienas attīstības ceļš un jāparāda piemērs visai pasaulei, kas ir iestigusi tehnokrātismā un zaudējusi garīgumu. «Par visiem un priekš visiem. Krievija ir uzņēmusies patiesības meklēšanas nastu. Pasaules vēstures arēnā ir parādījusies jauna kultūrģeogrāfiska pasaule. Kultūras dieviete, kura tik ilgus gadus mājoja Eiropas pakalnēs un ielejās, ir aizgājusi uz Austrumiem.»
Krievu tautai ir paredzēta liela nākotne. Un teiktais attiecas ne tikai uz krieviem, bet uz visām tautām, kas saliedētas ar Krieviju, jo runa ir ne par to Krieviju, kas uzspiež savu politisko, ekonomisko vai citādu doktrīnu, bet par valsti, kas ir uzņēmusies pasaules garīgās vadības nastu. Krievijas uzplaukums būs ne jau bezdarbīgā gaidīšanā, ne grupu un nacionālos strīdos, bet gan cīņas un darba vienotībā. Tikai saspringtā jaunrades ceļā, bez bailēm grēksūdzē atzīties kļūdās un vājībās, tikai visu spēku spriegumā iespējamais kļūs par īstenību.
Krievijas uzplaukums ir visas pasaules labklājības un miera ķīla. Attīrīta uz jauniem, plašiem tautu sadarbības un brīvas kultūras celtniecības sākumiem atdzimusī Krievija kļūs par visas cilvēces progresa balstu. Krievija iesāks gaišu laikmetu, jaunu kultūru. Tā sacīts Agni Jogas mācībā.
Un pēdējā liecība par Krieviju. Amerikāņu filozofe — futuroloģe Alise Beilija mūsu gadsimta četrdesmito gadu otrajā pusē savās grāmatās rakstīja, ka ar nebijušiem satricinājumiem Krievija tiek ievadīta it kā jaunas nācijas stāvoklī, kurai nepieciešams radīt jaunu pasaules uzskatu. Kādas tad ir jaunā laikmeta nācijas iezīmes? Jaunā nācija tiks izveidota no daudzām nacionalitātēm, harmoniski un līdztiesīgi apvienotām vienotā federācijā ar jaunās ēras ideju ietekmes pozīciju. Tādā federācijā nebūs šaura nacionālisma un šovinisma.
Krievu tauta apgūst jaunu apziņu, mācās dzīves iekšējo izpratni. Kad Krievija pabeigs savu apmācību, viņa pārspēs citas valstis šajās jaunajās neparastajās zināšanās un apmācīs pārējo cilvēci. Pateicoties tās darbībai, pieredzes un eksperimenta ugunīs pakāpeniski radīsies jauns visplanetārs pasaules uzskats.
Cilvēces evolūcijas problēmas risinājums sākas ar Krieviju. Lūk, kāpēc mūsu planētas likteņi būs Krievijas rokās. Tā būs visas planētas progresīvākā vadošā valsts. Krieviju sagaida liels uzdevums, garīguma radīšana dzīvē, izsaucot visu labo, gaišo un skaisto. Un tad pēc viņas priekšzīmes mācīsies visa pasaule. Tā Krievija, ejot savu grūto ceļu, apgaismojot sevi, apmirdzēs visu pasauli. Tā ir Rietumnieces Alises Beilijas balss.
Var iebilst, ka pagātnē Krievija apspieda Lietuvu. Jā, cara laikā notika rusifikācija un izsūtīšana, Staļina laikā — represijas un vajāšana. Bet to izpildīja ne krievu tauta, bet gan ierēdņi. Pati tauta ir cietusi ne mazāk kā mēs. Staļins iznīcināja 40 miljonus cilvēku (pēc vēsturnieka Roja Medvedeva aprēķina).
Salīdzinoši, 19. gadsimta Mazās Lietuvas pārvācošana bija daudz nežēlīgāka (dzelžaināka!). Vēl iznīcinošāka bija polonizācija (pārpoļošana), kas sākās jau ar 1387. gadu, kad poļi kristīja lietuviešus, bet īpaši no 1569. g. pēc Ļubļinas ūnijas noslēgšanas. Un pati bargākā pārpoļošana un lietuviešu vajāšana bija no 1919. līdz 1939. g., kad panu Polija okupēja Viļņas novadu. To var apliecināt vēl dzīvi esošie liecinieki. Bet Vācija un Polija taču bija eiropeiskas lielvalstis!
Un mūsu laikos tieši Gorbačova iniciatīva, partijas pamošanās no stagnācijas, krievu nācijas atveseļošanās no visām likstām, staļiniskām un citām, tieši tas viss arī deva iespēju atdzimt lietuviešu tautai un sajust sevi brīvai!
Lai orientētos haosā, kas radies pārejas laikā, un saskatītu pareizo virzienu nākotnē, par maz ir lasīt avīzes un ieklausīties politisko līderu spriedumos. Tāds orientieris var maldināt. Tāpat arī emocijas, lai cik pareizas tās arī esošā momentā neliktos, nepalīdzēs pieņemt saprātīgu lēmumu. Nepieciešamas plašākas zināšanas. Un jo dziļākas un daudzpusīgākas būs cilvēku zināšanas, jo nobriedušāki un gudrāki būs viņa lēmumi.
Mūsu gadsimtā Lietuva divreiz vairāk ir bijusi ar Krieviju (1945. — 1989.), nekā nominālā neatkarībā (1918. — 1940.).
Tā ir izveidojies tautas liktenis un šī pagātne jau ir kļuvusi par nākotnes pamatu. Nolādēt šo pagātni ir par vēlu un arī neprātīgi. Un tagad nav jēgas apgānīt vēsturi. Jo ne vienmēr mēs varam tiesāt, vai maz tik nesaprātīga tā ir bijusi.
STEPONS STUĻGINSKIS
(No avīzes «Sovetskaja Ļitva»)
