Pulkvedis V. Alksnis: «Maskava mūs pameta»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Sarunā ar ārzemju korespondentiem jūs teicāt, ka nacionālās glābšanas komitejas Baltijas republikās bija izveidotas pēc PSRS prezidenta M. Gorbačova iniciatīvas, lai galaiznākumā te ieviestu prezidenta pārvaldi.
— Jā, tas atbilst patiesībai. Es runāju ar biedriem no Lietuvas nacionālās glābšanas komitejas. Viņi teica: visu, ko no mums prasīja Maskava, mēs izpildījām. Maskava solīja, ka otro ceļa pusi — tiešās prezidenta pārvaldes ieviešanu — tā veikšot pati. Tomēr Maskava mūs pameta. Prezidents ir mūs nodevis, mūs ir nodevušas PSRS un KPFSR Augstākās Padomes, PSRS valdība un B. Jeļcins.
— Jūsu prognoze par notikumu attīstību Baltijā?
— Pilsoņu karš.
— Baltijā?
— Nē. Tas neizbēgami pārvērtīsies par pilsoņu karu visas savienības mērogā.
— Karš starp ko?
— Tas sāksies kā starpnacionāls konflikts. Taču tā ir tikai ārējā forma. Tagad jau visi saprot, ka būtībā tas ir politisks konflikts. Padziļināsies noslāņošanās starp Baltijas republiku Augstāko Padomju izraudzītā ceļa piekritējiem un pretiniekiem.
Būs ekonomikas krahs, ielās izies miljoniem strādnieku. Kurp nosvērsies šī strādnieku masa? Pret ko tā ies — komunistiem vai radikāļiem? Radīsies briesmīgs haoss un pilnīga anarhija.
Lūk, te var rasties jauns, trešais spēks, par ko pašlaik neviens nenojauš. Tas būs nevis Jeļcins vai Gorbačovs, bet gan pavisam nezināms cilvēks, kas šajā situācijā var nejauši nākt pie varas.
— Tomēr spēku samērs, piemēram, Lietuvā ir nevienlīdzīgs: 80% lietuviešu un 8,9% krievu. Bez armijas iejaukšanās krieviski runājošie lemti zaudējumam. Vai jūs cerat nākt pie varas ar durkļiem?
— Nav izslēgts, ka armija pāries uz autonomu darba režīmu. Šobrīd situācija armijā ir līdzīga tai, kāda bija 1917. gadā.
— Vai, jūsuprāt, prezidents jau zaudējis kontroli pār armiju?
— Pagaidām to vēl pārvalda. Tomēr armijas aprindās aug protests sakarā ar to, ka armiju jau kuro reizi izmanto, ka to pastāvīgi padara par grēkāzi laikā, kad traģisko notikumu īstenie vaininieki paliek ēnā.
— Vai jūs domājat, ka armija arī var noslāņoties?
— Baltijā — nē. Tas var nolikt Maskavā starp tiem, kas dien Ģenerālštāba siltajos kabinetos un dažādās pārvaldēs. «Demokrātiskās Krievijas» idejas mūsu virsnieku korpusā atbalsta tikai daži procenti.
— Kā konkrēti izpaužas tas, ka prezidents nodevis armiju? Vai tādējādi, ka viņam nepietika apņēmības ieviest prezidenta pārvaldi Lietuvā?
— Jā. Ja konkrēts lēmums ir pieņemts, tas ir jāpilda. Pretējā gadījumā labāk nemaz nevajag sākt.
— Bet oficiālu ziņojumu par šādu prezidenta lēmumu nebija.
— Pareizi, tas nebija afišēts. Tomēr tika veikts vesels pasākumu komplekss, lai sagatavotu šādu lēmumu.
Tagad sakarā ar prezidenta neizlēmību mēs esam nokļuvuši sliktākā stāvoklī nekā līdz šim. Mūs ievilka šajā avantūrā. Es jau kopš pirmās dienas zināju, ka tā ir avantūra, jo… Atkārtoju, prezidents ir mūs nodevis. Viņš baidās uzņemties atbildību.
Mani tāpat pārsteidza daži Baltijas vadītāji, kas pārlieku pārliecinoši runāja, ka viss esot labi, ka mēs uzvarēšot, mūs atbalstīšot centrs, mums palīdzēšot…
Man bija saruna ar A. Rubiku. Viņš vairs necer uz prezidenta, centra atbalstu. Biedri no Lietuvas arī ir izmisumā. Kāpēc vispār to visu vajadzēja sākt? Iedomājieties, ķirurgs sāk operāciju, izdara griezumu slimā ķermenī un pamet to…
«Argumenti i fakti»
