Latvijas radio komentētājs Jānis Ūdris...
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Latvijas radio komentētājs Jānis Ūdris redakcijai iesniedzis plašu V. Iļjina raksta analīzi, ko viņš veicis Latvijas radio Tautas frontes nodaļas uzdevumā.
Publicējam fragmentus no J. Ūdra sagatavotā materiāla
***
Pārdomas izraisa V. Iļjina dzēliens laikraksta «Sovetskaja molodež» redakcijai par «izcilo operativitāti», pārdrukājot Jāņa Petera rakstu. Pirmajā brīdī šāda replika rada neizpratni — V. Iļjinam, krievu autoram, gluži otrādi, vajadzētu pozitīvi novērtēt krieviski runājošo republikas iedzīvotāju respektēšanu, informēšanu par Latvijā notiekošajiem procesiem. (Apliecinot atzinību «PJ» un «SM» redakcijām par aizvien cietāku sadarbību starpnāciju attiecību problēmu risināšanā, es tomēr domāju, ka LKP Centrālās Komitejas locekļa Jāņa Petera rakstu abi jaunatnes laikraksti varēja publicēt vienā diena.) Taču V. Iļjina īgnumam nav gadījuma raksturs. Izskaidrojums ir vienkāršs: liela daļa V. Iļjina konstrukciju balstītas uz auditorijas neinformētību, tāpēc autoru neiepriecina J. Petera raksta pārpublicēšana krievu valodā. Taču ne jau visi laikraksta «Sovetskaja Latvija» lasītāji ir arī laikraksta «Sovetskaja molodež» lasītāji — viņi ir šī MĒRĶA auditorija, uz kuru orientējas V. Iļjins, informācijas vakuumu aizpildot ar prasmīgi sabalansētu dezinformāciju.
***
Kaut vai emocionālā frāze par kādu M. Bondaru, Padomju Latvijas atbrīvošanas kauju dalībnieku. Viņš «ne reizi vien stājies ceļā 15. latviešu SS divīzijai, kas sastāvēja no dedzīgiem fanātiķiem (retinājumi šeit un citur mani — J. Ū.) ar sarkanbaltsarkanām uzšuvēm»… («Sov. Latvija», 15.09.88.). Rakstījusi pieredzējusi roka, un šajā gadījumā izmantoti pat vairāki fakti. Lielā Tēvijas kara gados Latvijā, ar vācu okupācijas iestāžu rīkojumu, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, patiešām tika izveidota šāda karaspēka vienība. Īstenojot vienu no nacistu propagandas taktiskajiem virzieniem, šis formējums patiešām arī tika nosaukts «SS Lettische Freiwilligen — Legion», un tā karavīriem uz piedurknēm patiesām bija uzšuves latviešu tautas nacionālajās krāsās. Uz šo faktu bāzes tad arī tiek veidota insinuācija (insinuācija — melīgs izdomājums, lai kādu nomelnotu, celtu neslavu, apmelojums — «Svešvārdu vārdnīca», R., 1969., 289. lpp.) par «dedzīgajiem fanātiķiem ar sarkanbaltsarkanām uzšuvēm»… Jā, tieši insinuācija — jo «dedzīgus fanātiķus» šajā saformētājā karaspēka daļā (tur iekļuva arī daudzi staļiniešu neuzticēšanās dēļ no Sarkanas Armijas 24. teritoriāla latviešu strēlnieku korpusa demobilizētie karavīri) būtu grūti atrast. Gluži otrādi — «leģionāri» «dezertēja no apmācību vietām. celi uz fronti u. c. Daudzi pārgāja pie partizāniem un Sarkanas Armijas» (LME, R., 1968., 326. lpp.). Protams, tas ir vēl viens no mūsu vēstures «baltajiem plankumiem», ko epizodiski esam centusies «aizkrāsot» (V. Iļjins ironizē par šo prasību likvidēt «baltos plankumus» — pieņemot, ka visi tie būtu aizkrāsojami melni .. .).
Varbūt šoreiz terminoloģija maināma, un melni vēstures plankumi (drīzāk gan lappuses) pārkrāsojami izlieto asiņu krāsā. Un vairāk jārunā par Sarkanas Armijas 201. latviešu divīziju (vēlāk 43. gvardes divīziju), kas līdz ar V. Iļjinam zināmo M. Bondaru cīnījis par Padomju Latvijas atbrīvošanu. Tā, atšķirībā no varmācīgi samobilizētā leģiona 15. divīzijas, visi pilnībā sastāvēja no brīvprātīgajiem. Divīziju, kurai izcili padomju karavadoņa, maršala Žukova vērtējumi bija liela nozīme Maskavas aizsargāšanas kaujās, nedrīkst aizmirst! Vai nav dīvaini: V. Iļjins acīmredzot nopietni pētījis latviešu tautas gaitas Lielā Tēvijas kara laikā (ja jau zina pat leģiona divīzijas numuru), taču «nav pamanījis» vienu no izcilākajām (pirmo nacionālo) Sarkanas Armijas divīzijām.
Toties inženieris pie Brīvības pieminekļa redzējis latviešu jauniešus ar kāškrusta zīmi. Man nav laika augu dienu stāvēt pie Brīvības pieminekļa (varbūt inženierim V. Iļjinam tāda iespēja ir), taču, ne garām ejot, ne šajā vietā gatavojot reportāžas Latvijas un Vissavienības radio ārzemju raidījumiem, es kāškrusta zīmi — V. Iļjina minētajā nozīmē — neesmu redzējis. Tiesa, tā bija skatāma 23. augustā uz kāda antifašistiska plakāta — kā nacistiskās Vācijas apzīmējums.
Jauniešus ar kāškrusta zīmi uz piedurknes esmu redzējis tikai reizi — šovasar Centrālās televīzijas raidījumi «Skatiens», kad pāris fašistēnu prātoja par pasaules pārapdzīvotības problēmas risināšanu sterilizācijas ceļā un visai kritiski novērtēja savu garīgo tēvu Hitleru, kurš, raug, neko daudz neesot paveicis.
Tas, ka Maskavā un Ļeņingradā saujiņa jauniešu nodibinājusi fašistu organizācijas un meklē iespēju savu ideju popularizēšanai (raidījumā «Skatiens» viņi piedalījās pēc pašu iniciatīvas), ka Krievijā atrodas subjekti, kas ar fašistisku simboliku apzīmē pieminekļus sarkanarmiešu brāļu kapos, manās acīs ne mazākā mēri neaptraipa krievu tautu. Un, vērtējot tās lomu Lielajā Tēvijas karā, es allaž uzsvēršu, ka to noteica tēvzemes aizstāvēšanas kaujās rūdītas Sarkanās Armijas divīzijas, nevis krievu tautas kangara Vlasova saformētā «Krievijas atbrīvošanas armija» (tajā sadzītie arī nēsā ja nacionālās atšķirības zīmes). Tiesa, vlasoviešus piemin ārkārtīgi reti. Varbūt tas ir pareizi — kāpēc spļaut daudz cietušas tautas dvēselē. Taču viņi bija. Tāpat kā katrā vācu okupētajā Krievzemes sādžā bija vācu varas iestāžu iecelts ciema vecākais, bija starp vietējiem savervēti policisti. Laikam gan katrai tautai bijusi savi kangari. Un tas jāņem vērā, ja notikumus gribam skatīt objektīvā gaismā.
Diemžēl, lasot V. Iļjina rakstu, nerodas pārliecība, ka autors to vēlētos. V. Iļjins, piemēram, apgalvo — J. Peters aizstāvot jauniešus, kuri tramvaju sēdekļos iegriež musinošus lozungus. Jā, patiesi — kuri no mums nav tādus musinošus saukļus redzējis? Bet tie huligānisma akti taču tika nosodīti Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā, un LKP CK sekretārs solīja, ka turpmāk republikas vadība kontrolēs cīņu pret šādiem likumpārkāpumiem.
Cik ilgi vēl turpināsies vārdos deklarētā vēršanās «kā pret nacionālismu, tā šovinismu»? Svarīgi būtu beidzot tomēr sabiedrībai sniegt kompetentu informāciju par uzbrukumu Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas audzēkņiem pērn «Ziemeļblāzmā» un Oktobra rajona iekšlietu daļas darbu tā nozieguma izmeklēšanā. Tāpat ir nepieciešama informācija, kā justīcijas orgāni reaģējuši uz citiem Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā Andra Kolberga runā minētajiem faktiem («LM», 08.07.88.). Tas mazinātu neskaidrību un spekulācijas iespējas, starpnāciju attiecības veidojot, un būtu labākā profilakse analogu šovinistisku vai nacionālistisku ekscesu novēršanai nākotnē.
***
Spriežot pēc raksta, V. Iļjins ir uzmanīgs Latvijas TV raidījuma «Labvakar» skatītājs — jābrīnās, kā viņš nav «iztulkojis» programmas veidotājiem piesūtītos šovinistiskos zīmējumus ar «latviešu zārku» stilizētā Brīvības pieminekļa (krusta veidā) pakājē.
***
Citā vietā V. Iļjins nespēj apvaldīt savu šķirisko augstprātību — replikā par «zemnieķeli» — akadēmiķa Jāņa Stradiņa pieminēto traktoristu, kurš savam traktoram piestiprinājis sarkanbaltsarkano karogu.
***
Kādu priekšstatu par latviešiem cenšas radīt V. Iļjins? Pagātnē — «dedzīgi» SS «fanātiķi», šodien staigā ar kāškrustiem un salīdzina migrantus ar cūkām — Domāju, pat līdzsvarotā, dzīves pieredzes bagātā cilvēkā no V. Iļjina mērķa auditorijas — ar valodas nezināšanas barjeru izolētajos — tādi «argumenti» var izraisīt vienīgi naidu.
Skumjākais ir tas, ka V. Iļjina apgalvojumi balstās uz bēdīgu realitāti: krieviski runājošie Latvijas PSR iedzīvotāji (pat nelasījuši Iļjinu) ir nepilnīgi un bieži vien pat aplami informēti par republikā notiekošajiem pārbūves procesiem. Sāpīgi, ka atšķirībā no Igaunijas mūsu televīzija (pārlieku centralizētās apgādes sistēmas dēļ) vēl aizvien nespēj tehniski nodrošināt krievu subtitrus raidījumiem latviešu valodā.
***
Jānis Peters savā rakstā vēršas pret mēģinājumiem informācijas jomā diskriminēt krieviski runājošo iedzīvotāju daļu un tālāk saasināt starpnāciju attiecības. Zīmīgi, ka ar visasākajiem vārdiem viņi nosoda latviski rakstīto lozungu «Migranti — Latvijas Černobiļa». Diemžēl V. Iļjina rakstā nav atrodama pat atblāzma no godprātīga starpnacionālo attiecību vērtējuma.
Drošības labad V. Iļjins izmantojis daudzkārt pārbaudīto propagandas paņēmienu — atsaukšanos uz autoritātēm: citēti tiek gan PSKP XIX Vissavienības konferences materiāli, gan PSKP CK Politbiroja locekļa A. Jakovļeva izteikumi. Zīmīgi, ka abos gadījumos izvēlēti citāti, kas aicina uz objektivitāti, iecietību pret otra viedokli. Aktuāli, svētīgi vārdi, kurus vajadzētu ievērot arī pašam V. Iļjinam.
(Honorāru autors lūdz pārskaitīt staļinisma upuru pieminekļa fondā)
