Pārdomas un izjūtas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Sinhronās tulkošanas aparātos, piespiežot dažādas pogas, dzirdamas trīs valodas — latviešu, angļu un krievu valoda. Oratori sacenšas, meklējot pārliecinošus un iedarbīgus argumentus, neatspēkojamus piemērus, salīdzinājumus, auditorijai patīkamas asprātības. Padomju un amerikāņu sabiedrības pārstāvju tikšanās Jūrmalā turpinās. Tur apskatāmie jautājumi ir ļoti svarīgi, grūti izvairīties no tiešām un konkrētām atbildēm uz tiem. Brīžam pārsvaru gūst viena puse, brīžam iespaidīgāks šķiet otras puses reakcijas ātrums. Situācija mainās diezgan strauji. Vēl grūti paredzēt, ar kādām domām un izjūtām šķirsimies no amerikāņu ciemiņiem pēc kopā pavadītās nedēļas Dzintaru koncertzālē.
Lūk, vairāku tikšanās dalībnieku secinājumi.
ANDRIS PĒTERSONS, komjaunatnes Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs:
— Esmu gandarīts, ka man ir iespēja piedalīties tāda līmeņa pasākumā. Esmu bijis līdzīgās konferencēs un sanāksmēs, bet tur šos jautājumus apskatīja vienpusēji, tur bija runa par Padomju Savienības viedokli. Te man ir iespēja uzklausīt, uzzināt ASV nostāju. Es pats sekoju valstu attiecībām, lasu publikācijas, grāmatas, bet šeit es dzirdu domas no dzīviem amerikāņiem. Viņu domāšanas veids ir citāds nekā mums, amerikāņi dažus vēstures notikumus uztver un iztulko citādi, nekā mēs esam pieraduši. Es varu salīdzināt, ko es esmu mācījies, lasījis un kā šie paši vēsturiskie fakti tiek parādīti no amerikāņu puses. Man bija liels pārsteigums, ka viesi tik slikti informēti: biju dzirdējis par dažādiem kurioziem, tomēr diskusijā izskanējušais, ka mūsu valstī tiek vajāti ebreji, mani tiešām izbrīnīja. Turklāt jāatzīst, ka arī mūsu presē visaptveroša informācija par Amerikas dzīvi ir diezgan reti lasāma. Ir, protams, grāmatas, speciāli žurnāli, bet dienas presē publikāciju maz. Domāju, ka, zinot par gaidāmo tikšanos, mūsu republikas jaunatnes laikraksti pirms tās varēja ievietot attiecīgus materiālus.
Šeit, Jūrmalā, es cenšos sekot visam līdzi, pierakstīt. Man tagad ir iespēja salīdzināt savas domas ar šeit teikto, ir bagātāks faktu materiāls. Žēl tomēr, ka Dzintaru koncertzālē maz vietas, arī diskusiju telpa ir maza. Būtu nepieciešams, lai šajā domu apmaiņā piedalītos vēl vairāk cilvēku. Šādas tikšanās taču dod jaunu informāciju, veido sabiedrisko domu. Un visbeidzot es pilnīgi piekrītu šeit teiktajam, ka mēs esam pieauguši cilvēki un pietiekami gudri, lai varētu paši izsecināt, kāds viedoklis no šeit dzirdētajiem ir pieņemams, kam mēs pievienosimies.
DAIGA BARANČANE, LVU Pedagoģijas fakultātes IV kursa studente:
— Klausoties delegāciju pārstāvju runas tikšanās pirmajā dienā, šķita, ka pie vienota viedokļa nonākt diezin vai izdosies. Mēs zinām, ka ASV valdības aprindām ir savas intereses, ka tas, kas saistīts ar bruņošanos, kapitālisma apstākļos dod peļņu. Man pat šķiet, ka dažreiz katra puse it kā ir informēta tikai par savu viedokli.
Kinorežisore VIJA BEINERTE:
— Viens no tikšanās vadītājiem, Centrālās televīzijas žurnālists Vladimirs Pozners, neilgi pirms Jūrmalas konferences atcerējās kādu skolotāju no Anglijas, kurš devās uz Savienotajām Valstīm ar nolūku noskaidrot, ko un cik vecāko klašu skolēni tur zina par Padomju Savienību. Aptauju rezultāti lika secināt, ka jaunie amerikāņi par mūsu zemi zina tikpat, cik par Marsu. Vienīgā atšķirība — savu astronomijas zināšanu niecīgumu viņi apzinās, taču ir pārliecināti, ka par PSRS zina visu. Jūrmalas tikšanās apstiprina šā slēdziena pareizību attiecībā ne tikai uz skolēniem, bet arī uz lielu daļu citu gadu gājuma cilvēkiem.
Taču reizē liek domāt arī par to, ka mēs (es domāju tos, kas nespecializējamies Amerikas jautājumos) lielāko tiesu neesam tam gatavi. Mēs neesam gatavi saprast, kā ir iespējams, ka amerikāņi naivi tic tam padomju cilvēka un mūsu zemes «image», kādu gadu gadiem kultivē ASV masu informācijas līdzekļi. Un tāpēc mums ir grūti savaldīties, dzirdot jautājumus, «kāpēc pie jums aizliegts studēt svešvalodas?», «kāpēc pie jums ebrejiem pasēs ir speciāls zīmogs?», «kāpēc jūsu sievietēm atņem bērnus un liek viņām iet strādāt?». Vēl jo vairāk tālab, ka šie jautājumi netiek formulēti «vai tas ir taisnība?» veidā, bet gan kā apgalvojums, kas runātājā neizraisa ne mazākās šaubas.
Un tomēr, ja mēs gribam, lai cilvēki, ar kuriem tiekamies (viss viens — Jūrmalā, PSRS un ASV «teletiltos» vai kur citur), tik tiešām mainītu savus priekšstatus vai vismaz sāktu apšaubīt to nekļūdīgumu, mums jāmāk būt pacietīgiem un vairāk par visu jāprot saglabāt mieru un humora izjūtu. Lielisku skolu šajā jomā varēja gūt, vērojot mūsu zemes oficiālās delegācijas pārstāvju Vladimira Petrovska un doktora Milšteina uzstāšanos — gan konferencē, gan diskusijās. Loti gribas cerēt, ka līdz konferences beigām mums tomēr izdosies tas, uz ko visus, atklājot Jūrmalas tikšanos, aicināja Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības priekšsēdētājs Žanis Zakenfelds — atrast to, kas vieno, atmest to, kas šķir. Nezinu, vai šī tikšanās ko reāli mainīs PSRS un ASV oficiālajās attiecībās, taču gribas cerēt, ka tie divi simti septiņdesmit amerikāņi, kas pašlaik ir Latvijā, un tie, kas redzēs konferences gaitu Amerikas televīzijā, aiz vārdiem «Padomju Savienība», redzēs nevis «ļaunuma impē rijas» tēlu, bet gan konkrētus cilvēkus ar jūtām, domām un kopīgu sāpi par pasaules likteni. Ja divu tik lielu zemju cilvēki spētu vienoties kopīgā pretkara, humānisma nostādnē, esam pārliecināti — šī garīgā enerģija kļūtu par reālu pretspēku iznīcības iespējai.
Diriģents KĀRLIS BEINERTS:
— Viena lieta ir saglabāt pašsavaldību, runājot ar cilvēkiem, kuru neziņas pamatā ir informācijas trūkums, pavisam kas cits — atbildēt uz klajiem apmelojumiem. Brīžiem rodas iespaids, ka Reigana administrācijas pārstāvji «spēlē uz publiku», atceroties seno patiesību: Ja viens aplej otru ar netīrumiem, tad jāmazgājas ir tam, kas apliets. Nav noslēpums, ka zemei, kur ieroču ražošana dod fantastisku peļņu attiecīgo koncernu īpašniekiem, ir ārkārtīgi grūti atbrīvoties no uzskata, ka tai draud ārējs ienaidnieks, kaut vai tālab, ka liela dala šīs peļņas tiek tērēta tieši šā uzskata uzturēšanai.
Mums gribas dzirdēt ne tikai politiķu, bet tieši amerikāņu tautas domas. Man šķiet, ka konferences pirmo dienu norisē ASV oficiālās delegācijas pusei visai bieži trūkst tās smalkjūtības, ansambļa izjūtas, instrumentu un balsu saskaņotības, kādai mēs visi aplaudējam gan nopietnās mūzikas, gan īpaši džeza mūzikas koncertā. Cerams, ka instrumenti tomēr tiks uzskaņoti.
A. KLOTIŅA
