a. k. 4
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Dārgā redakcija!
Pēc Interfrontes preses konferences vārds «trimda» mani tik dziļi skāra, ka pirmo reizi mūžā nolēmu uzrakstīt avīzei.
Visi meklē trimdu ārpus republikas, bet diemžēl mūsu bērni «valodas trimdā» dzīvo tepat Latvijā. Dzīvoju divatā ar meitu, nav mums ne vecmāmiņu, ne lauku, tāpēc jau no septiņu gadu vecuma biju spiesta meitu sūtīt uz labāko pionieru nometni Latvijā «Albatross». Jau uzņemšanā pārliecinājāmies, ka latviešu grupu tur nav, pat septiņgadīgajiem bērniem — ne. Arī iespējas izvēlēties pionieru vadītāju nav dotas, rezultātā septiņgadīgs bērns spiests dzīvot «trimdā» — krievu valodas vidē, valodu nezinot, jo mājās mēs taču runājam latviski. Pionieru nometnē latviešu bērnu tikpat kā nav, pulciņā ne vairāk par divi līdz trīs. «Albatrosā» simtprocentīgi viss notiek krievu valodā, krievu tautības pionieru vadītājas latviešu valodu nesaprot.
Pērnvasar meitai jau bija 11 gadi, krieviski viņa runāja diezgan brīvi un atkal bija «Albatrosā». Atkal — asaras, atkal lūgumi — gribu uz mājām, dzīvošu viena. «Viena meitene istabā mani izsmej. Ja es kādu vārdu nepareizi izrunāju, citas piebalso.» Jūs teiksit — bērni ir nežēlīgi… Tieši tāda pati situācija ir Gaidara pionieru nometnē, vienīgā starpība, ka tur vecāki bērnus var apmeklēt katru dienu un sestdienās, svētdienās vest uz mājām. Tā kā vietu pionieru nometnē var dabūt tikai caur darbavietu, tad citās nometnēs piecu gadu laikā nebija iespēja pabūt.
Zinu, ka Pionieru pilij ir sava pionieru nometne, tāpat sporta skolām. Diemžēl vasaras nometnes nav mūzikas skolām, bet būtu ļoti labi, ja tāda būtu — tiem bērniem, kas nopietni mācās mūziku, visu vasaru pārtraukt to galīgi nav ieteicams. Bet pionieru nometnēs pie klavierēm netiek.
Tagad presē daudz raksta par to, kā mācīties latviešu valodu, iepazīt latviešu kultūru, vēsturi, ka valodu vajagot mācīties jau bērnībā. Es domāju, ka to varētu darīt arī pionieru nometnēs. Ja vadītājas ar bērniem runātu latviski, mācītos latviešu dziesmas utt., bērni taču iemācītos valodu pavisam nemanāmi.
Ar cieņu — E. K.
Rīgā
***
Sakarā ar valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai tagad daudz runā par tās mācīšanu cittautiešiem. Runā par latviešu valodas mācību grāmatu trūkumu un par agrāk izdoto grāmatu nepilnībām.
Arī Rēzeknē pašreiz daudzos darba kolektīvos cittautiešiem ir noorganizēti latviešu valodas kursi. Nodarbības vada vairāk vai mazāk sagatavoti skolotāji. Taču jāsastopas ar grūtībām. Pirmkārt — trūkst latviešu valodas mācību grāmatu. Runāt par mūsdienīgiem mācību tehniskajiem līdzekļiem, ar kuriem varētu apgādāt visus latviešu valodas skolotājus, šobrīd būtu utopija. Tāpēc uzskatu, ka joprojām mācību grāmata ir un paliek galvenais zināšanu avots.
Daudzās kritiskās piezīmes par agrāk izdotajām mācību grāmatām, manuprāt, ne vienmēr ir pamatotas. Tā, piemēram, iesācējiem noder 1979. gadā izdotā M. Purenes, V. Ozolas, A. Ječas «Latviešu valoda neklātienes un vakara (maiņu) skolām ar krievu mācību valodu (astoņgadīgās skolas kurss)». Ar šo grāmatu viegli strādāt arī metodiski vājāk sagatavotam skolotājam. Pašreiz latviešu valodu cittautiešiem māca arī tie, kam latviešu valoda nav pamatspecialitāte. M. Purenes, V. Ozolas, A. Ječas grāmata tagad nav dabūjama. To vajadzētu atkārtoti izdot pietiekami lielā metienā. Taču sagatavot jaunas mācību grāmatas vajadzētu bez steigas, lai vēlāk atkal nevajadzētu tās pārrakstīt.
Jānis Elksnis,
Rēzeknes 14. PPV pasniedzējs
***
12. decembrī aizgāju uz Rīgas 57. namu pārvaldi, lai satiktu kādu no deputātiem. Koridorā pie sienas bija krievu valodā kāds saraksts par deputātiem, burti bija sīki, salasīt nevarēju.
Priekšnieces kabinetā sēdēja kāda sieviete, gaidīju 15—20 minūtes, izrādījās, ka tā ir priekšnieces draudzene. Priekšnieces krēslā sēdēja jauna būtne. Kad jautāju par deputātiem, viņa atbildēja krieviski. Tā kā mēs viena otru nesapratām, tad manam nācienam nebija nekādu rezultātu. Tikai veltīgi tērēju laiku. Kur man iet pēc padoma, kur ir tas daudzinātais latviešu valodas statuss?
Avotiņa
Rīgā
***
Cien. «Padomju Jaunatne»!
Lūdzu laikrakstā atbildēt uz šādiem jautājumiem: 1) Vai Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā pieņemtais lēmums par latviešu valodas statusu vēl diskutējams, nevis ieviešams? 2) Kā Interfronte var programmā izvirzīt prasības piešķirt valsts valodas statusu krievu valodai? Tātad secinu: mūsu līdzšinējie centieni, vēstules ir bijušas veltas un priekšā vēl ārkārtīga cīņa par latviešu valodas lietošanas iespējām? Būtu labi, ja mans secinājums būtu nepareizs. Citādi Interfronte nostājas ne tikai pret latviešu tautu un tās valodu, bet arī — pret valdības lēmumiem!
Diāna Celmiņa
Rīgā
***
Labdien!
Es gribu izteikt kategorisku protestu pret to, ka krievu valoda varētu kļūt par otro valsts valodu Latvijā! Tikko teiktajam ir sekojošs pamatojums: latviešu tautas ilgā pieredze — no 1940. gada līdz šai baltai dienai — neapgāžami pierāda, ka iebraucēji (ar retiem izņēmumiem) nav šo ilgo gadu laikā iemācījušies latviešu valodu un nav pat centušies to darīt. Ja krievu valoda kļūs par otro valsts valodu, tad tas nozīmē, ka latviešu valodu nemācīsies arī turpmāk. Kāpēc gan — ja krievu valoda arī būs valsts valoda? To taču apstiprina mūsu jau pieminētā pieredze. Tad nu būs atkal kā līdz šim: visi runās «cilvēcīgo» krievu valodu, bet latviešu — to nu tā klusītiņām, ģimenē. Latviešu valoda būs vakardienas līmenī — izmirstoša valoda bez tagadnes un nākotnes. Nav valodas — nav arī tautas. Lai tas nenotiktu, valsts valoda Latvijā var būt vienīgi un tikai latviešu valoda!
Daudzi tagad atsaucas uz morāli un fiziski novecojušām konstitūcijām, arī uz cilvēka tiesībām. Bet visu attiecina uz krievu valodā runājošo pašreizējo privilēģiju (ne tiesību) turpmāko ierobežošanu. Kāpēc neko neattiecina uz latvieti, kurš, ieejot iestādē, milicijā, veikalā, poliklīnikā, ir bezpalīdzīgs ar savu dzimto valodu dzimtajā zemē? Vai tas atbilst Konstitūcijai?
Visiem būtu jāsaprot elementārais — lai latviešu tauta izdzīvotu, latviešu valodai jābūt noteicošai, tās lietošanai jākļūst ikdienišķai un visuresošai. Krievu valoda var būt lietojama attiecībās ar citām republikām.
Jā, Latvija ir kopējās mājas visām tautībām, bet tas nenozīmē, ka mūsu valoda mūsu mājā būtu iznīcināma un aizstājama ar krievu, kā tas tika darīts visu šo laiku — lēni un neatlaidīgi, uzspiežot krievu valodu gan skolā, gan sadzīvē, gan darbā, gan armijā. Tas, ka atrodas cīnītāji par savas valodas pārākuma turpmāku pastāvēšanu, ir saprotams — viņi ne par ko negrib zaudēt savu tik ērto privileģēto stāvokli — dzīvot Latvijā un prast tikai savu dzimto valodu! Vai tāpēc neradās arī Interfronte? Bet vai gan var saukties par internacionālistu un par to runāt, ja zina tikai savu dzimto valodu? Vai tādi var tik kategoriski spriest par citas tautas valodu, dzīvi un centieniem?
Tāpēc: valsts valoda Latvijā — tikai latviešu valoda! Latviešu valodas kā valsts valodas ieviešanai jānotiek straujākos tempos un kategoriskāk. Ja jau vadošs darbinieks neprot līdz šim brīdim latviski, tad viņš nevar ieņemt savu vadošo amatu!
J. Linītis,
inženieris, PSKP biedrs no 1967. g.
***
Pēdējā laikā gan «Padomju Jaunatnē», gan laikrakstos «Sovetskaja Latvija», «Sovetskaja molodež» u.c. periodiskajos izdevumos tiek publicēti dažādi viedokļi par latviešu valodas atzīšanu par valsts valodu. Mūsuprāt, nevar būt nekādu šaubu, ka latviešu valodai un vienīgi tai Latvijas teritorijā ir jābūt valsts valodai. Un atsaukšanās uz ārvalstu piemēriem šeit ir nevietā. Jo tikai mūsu mazajā Latvijā latviešu valoda var plaukt un attīstīties, citas tādas vietas pasaulē nav.
Divu valodu — latviešu un krievu — atzīšana par Latvijas valsts valodām var novest tikai pie latviešu valodas tālākas izzušanas no daudzām lietošanas sfērām, pie tās neatvairāmas degradācijas. Tikai ar likumu vēl var glābt stāvokli, kas radies mūsu republikā gan kļūdainas valsts politikas, gan atsevišķu mūsu republikas agrāko vadītāju nostājas dēļ. Tagad jādara viss, lai dotu iespēju visiem republikas iedzīvotājiem apgūt latviešu valodu, vispirmām kārtām skolās ar krievu mācību valodu, kur izveidojies absolūti nepieļaujams latviešu valodas skolotāju trūkums. Domājam, ka mūsu jaunatne, kas vasarā kārtos iestājeksāmenus augstskolās, būtu maksimāli jāorientē latviešu valodas skolotāju profesijas apguvei, lai taču beidzot var aizpildīt šo robu, kas radies arī mūsu pašu nolaidības dēļ, piepalīdzot Tautas izglītības ministrijai, kura nevarēja nezināt par gadu desmitiem ilgušo stāvokli latviešu valodas skolotāju kadru sagatavošanā. Tas ir mūsu patriotisks pienākums — pilnīgi nokomplektēt krievu valodas plūsmas skolas ar latviešu valodas pasniedzējiem, lai nebūtu jāklausās atrunas radio un televīzijas intervijās, ka kāds neprot latviešu valodu tāpēc, ka gadiem ir trūcis skolotāju. Tas ir mūsu visu kauns un nolaidība, arī tas ir viens no cēloņiem, kas veicinājis latviešu valodas pakāpenisku izzušanu.
Dzīvodami Latvijā, mēs negribam piedzīvot brīdi, kad latviešu valoda kļūs tikai par ģimenes vai daiļliteratūras valodu. Veikalos, sadzīves pakalpojumu uzņēmumos un iestādēs mums jāsaņem atbildes un dokumenti kā latviešu, tā arī krievu valodā. Nekur citur uz pasaules mēs to prasīt nevaram — tikai Latvijā, mūsu Tēvzemē.
Bez krievu valodas mēs tikpat nevaram iztikt, jo mūsu zemi apdzīvo daudz dažādu tautību, un no katra, kas iebrauc republikā komandējumā vai atvaļinājumā, mēs nevaram prasīt latviešu valodas zināšanas. Bet tāpēc jau krievu valodai Latvijā nav jāpiešķir valsts valodas statuss. Tas tai jau faktiski ir KPFSR teritorijā, un to lieto visas tautas Padomju Savienībā un arī ārvalstīs kā starpnacionālās sazināšanās līdzekli. Krievu valodai nedraud iznīcība, tā plaukst un zeļ, tā ir miljonu valoda, bet latviešu ir tikai 1,3 miljoni. Mēs negribam latviešu valodai lībiešu valodas likteni, mēs negribam sagaidīt bridi, kad latviešu valoda nonāks latgaļu valodas stāvoklī. Un ir pēdējais laiks reāli iejaukties ar likuma spēku, pieņemot latviešu valodu Latvijas teritorijā par valsts valodu.
Vēstule apspriesta un vienbalsīgi pieņemta Rīgas 5. autokombināta LTF grupas (114 cilvēki, 8 tautības) sanāksmē 1988. g. 19. decembrī.
LTF grupas priekšsēdētāji
L. Dreģe, P. Koltiņš
***
Nosūtu jums uzskatāmu piemēru divvalodības reālajā praksē.
1988. gada decembrī (datumu precīzi neatceros) ierakstīju sūdzību latviešu valodā Rīgas dzelzceļa pasažieru stacijas sūdzību grāmatā sakarā ar to, ka tās dienas vakarā ap pulksten 19 perons, no kura atiet vilcieni uz Jūrmalu, bija slidens kā spogulis. Tajā dienā, kā arī iepriekšējās dienās nekādu sniegputeņu nebija — tur ledus bija.
Tagad esmu saņēmusi atbildi no Rīgas pasažieru stacijas administrācijas krievu valodā par to, ka sakarā ar lielo sniega daudzumu un sniega novākšanas tehnikas avāriju sniegu savlaicīgi nevarēja novākt.
Tā kā saņemtā atbilde neatbilst manas sūdzības saturam, jādomā, ka sūdzības izskatītājs to nav sapratis.
Bez tam vēlos zināt, kāpēc Rīgas pasažieru stacijā neievēro to, ka atbilde uz sūdzību sniedzama tajā valodā, kādā tā iesniegta.
Uzskatu, ka šajā gadījumā ar atbildi nevaru būt mierā ne satura, ne valodas ziņā.
Vēlētos uzzināt, kā Rīgas pasažieru stacijā turpmāk rīkosies līdzīgās situācijās.
I. Vilcāne
Redakcijas piezīme
Tā kā atbilde pilsonei Vilcānei rakstīta uz rūtiņpapīra lapiņas rokrakstā, bez norādes par tas reģistrāciju un iestādes zīmoga, tad acīmredzot savu nekorekto un ieņemamajam amatam neatbilstoši (vismaz morāli) sniegto atbildi tās rakstītāja H. Vederņikova nevarēs izskaidrot tikai ar varbūtējo rakstāmmašīnas trūkumu. Varbūt par stacijas priekšnieka vietnieka darba stilu, atbildot uz pilsoņu sūdzībām, ko varētu paskaidrot pats stacijas priekšnieks? Gaidām!
***
Grūti pat uzrakstīt — gribas izkliegt savu, savas tautas sāpi par latviešu valodas likteni. Kas nonicina mūsu valodu, tas noniecina mūsu tautu; iznīcinot valodu, izzudīs arī tauta. Tādēļ esam pret valsts valodas statusu krievu valodai.
Vai tad šāds statuss krievu valodai būs vajadzīgs katrā republikā? Vai tai draud izzušana? Taču nē! Bet vai krievu valodas atzīšana par valsts valodu Latvijā nenozīmē latviešu valodas diskrimināciju?
Domājam, ka šo jautājumu, kurai valodai republikā piešķirt prioritāti, drīkst izlemt tikai Latvijas pamatiedzīvotāji, nevis migranti, kuri nodzīvojuši republikā dažus gadus un vienaldzīgi izturas pret latviešu valodu, kultūru, tradīcijām.
Prasām valsts valodas statusu latviešu valodai, bet krievu valoda būs starpnacionālās sazināšanās valoda.
Briežu un Bultānu ģimenes
Jelgavā
***
Dārgā redakcija!
Esmu latviete, dzimusi Valgā. Dzīves vieta bija Igaunijas daļā. Gāju latviešu skolā, kurā normāli visas mācības bija latviešu valodā. Latviešu valodas stundas mums bija divas reizes nedēļā, bet igauņu valodas — četras reizes nedēļā — lai mēs igauņu valodu pastiprināti varētu apgūt.
Pret šo apstākli nekāds protests nebija ne no skolēniem, nedz arī mūsu vecākiem. Tas bija normāli — ja jau dzīvojam Igaunijā, tad arī igauņu valoda ir pastiprināti jāmācās. Tā tas notika latviešu skolā Igaunijas Valgā.
E. Šmite
Rīgā
***
Esam dziļi sašutuši par latviešu valodas jautājumu. Cik ilgi var klusēt? Cik ilgi var lūgt savu valodu savā zemē?
Piekrītam, ka var būt kāds pārejas periods. Tās taču ir tik elementāras lietas, ka kauns par to runāt! Kauns jau vienmēr atsaukties uz Ļeņina un Gorbačova vārdiem, bet, kā redzams, viņu domas cenšas, cik un kā var apiet. M. Gorbačovs savā runā š. g. 11. janvārī skaidri un pareizi teica: «Protams, mēs nevaram pieļaut, lai izzustu pat vismazākā tauta, ka izzustu pat vismazākās tautas valoda. Mēs nevaram pieļaut nihilismu ne pret lielu, ne mazu tautu kultūru, tradīcijām, vēsturi.»
Kas vēl nav skaidrs? Kā šādos apstākļos var izdzīvot latviešu valoda? Un beidzot — kas tad nosaka — būt vai nebūt valodai, ja ne pati tauta, kura dzīvo attiecīgajā teritorijā. Kad beidzot beigs kaitināt pamatiedzīvotājus un kad tiks darīts gals šīm nejēdzībām?
Tāpēc mēs nevis lūdzam, bet — pieprasām savu latviešu valodu savai tautai kā valsts valodu savā zemē.
81 paraksts
***
Меня удивило открытое письмо «Прошу принести извинения!», опубликованное в «Советской молодежи» 11 января 1989 года. Его автор рижанка Э. Снопок требует публичного покаяния от Главной редакции информации Гостелерадио ЛССР за то, что во время телеинтервью одна из московских художниц, якобы, допустила нетактичное высказывание в адрес русскоязычного населения республики.
Но почему возмущенная тов. Снопок пускает громы в молнии именно на головы работников Гостелерадио Латвии? Только потому, что они пустили в эфир интервью полностью, без доперестроечных купюр? Но, ведь, у нас на дворе гласность и каждый волен говорить, что думает, и доводить до собеседника свою личную точку зрения по любому вопросу.
Надо уважать язык и культуру того народа, среди которого живешь. Ведь никто русскоязычное население не тащил в Латвию на аркане — приехали сами, а то и родились уже здесь, откуда такое высокомерие и пренебрежение к латышскому народу? Во-первых, от полного отсутствия культуры, а, во-вторых, и от либеральной позиции правительства республики, которое не делает необходимых шагов к обязательному обучению латышскому языку русскоязычного населения.
Просматривая подшивку газеты «За Родину» Прибалтийского военного округа, в номере за 25 ноября 1988 года обратил внимание на заметку майора К. Козаченко «Изучаем литовский». Она небольшая и я приведу его полностью:
«— Хотим изучать литовский язык, — с такой просьбой к начальнику Дома офицеров обратилась группа жен военнослужащих, служащих Советской Армии.
И вот, при содействии активистки Н. Прытковой, создано несколько групп обучаемых из 62 человек. С ними занятия ведет опытный преподаватель местного вуза. Обучение рассчитано на четыре месяца.»
Таких людей, конечно, тупыми никто не назовет. Их инициатива заслуживает всяческого уважения и поддержки. А почему бы товарищу Снопок вместо того, чтобы писать истерические письма с угрозами, не организовать среди своих соседей, сослуживцев или друзей хотя бы небольшую группу по изучению латышского языка?
Полагаю, что руководители предприятий, организаций и учреждений при заключении трудового договора с русскоязычным населением должны в качестве основного условия выдвигать обязательно знание латышского языка. Это, несомненно, будет хорошим стимулом по его добровольному изучению.
Владимир ПАНТЕЛЕЕВ,
журналист, ответственный секретарь Горьковского обласного клуба экслибристов
***
Redakcijas piebilde. Laikraksta nākamajā numurā publicēsim likumprojektu par valodām un ar to saistītos PSR Augstākās Padomes Prezidija dokumentus.
***
Palīdzēsim Tadžikijai!
Sarkanais Krusts un Sarkanais Pusmēness — abi simboli apzīmē kalpošanu vienam mērķim: žēlsirdībai un cilvēkmīlestībai, visu cilvēku laimei un mieram.
Uz Tadžikiju ar medikamentu kravu, kur ir gan asins aizstājēji un preparāti, gan antibiotikas un mūsu republikā izgatavotais aerosols brūču ārstēšanai. 26. janvārī izlidoja republikas Sarkanā Krusta biedrības Centrālās komitejas priekšsēdētājs Uldis Laucis un Krāslavas rajona galvenais ārsts, rajona Sarkanā Krusta komitejas priekšsēdētājs Aleksandrs Jevtušoks. Rīgas lidostā atrodas nosūtīšanai sagatavotas siltās segas, kuras devušas Rīgas pilsētas 3. un 4. slimnīca un dzelzceļa slimnīca, kā arī 1,4 tonnas siltā apģērba, ko savākuši iedzīvotāji. Republikas Sarkanā Krusta biedrība sedz visus šos izdevumus 57 500 rubļu apjomā.
Bet vēl vajag materiālo līdzekļu.
Aicinām atsaucīgus cilvēkus un organizācijas pārskaitīt savu devumu Tadžikijas zemestrīcē cietušajiem kontā Nr. 100 700 911 Rīgas sociālās bankas Ļeņina rajona nodaļā.
L. MUCENIECE,
Republikas Sarkanā Krusta biedrības Centrālās komitejas priekšsēdētāja vietniece
