Mēs tāles sniegsim!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nereti manī ir iezagusies doma: vai tiešām lielā centra konservatīvie spēki spēs būt vienaldzīgi pret strauju pārmaiņu procesiem Baltijas republikās, vai nemēģinās iedarbināt jau daudzkārt pārbaudītus bremzēšanas mehānismus?
Nu tas ir noticis, turklāt PSKP Centrālkomitejas aizsegā. Tās PSKP, ar kuras vārdu saistās revolucionārās pārbūves sākums. Gribētos cerēt, ka visas tautas neizpratni izraisījušā PSKP 26. augusta paziņojuma autori agrāk vai vēlāk savu kļūdu apzināsies un spēs to atzīt, jo ne jau nelabais šos izdomājumus tiem čukstējis ausīs.
Lai arī tas ir nepatīkami, taču pašlaik jārod atbildes uz daudziem nopietniem jautājumiem. Pirmkārt, jau pašiem paziņojuma autoriem. Vai tiešām tā ir Baltijas problēmu neizpratne un slikta informētība par notikumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā? Domājams – jā. Varbūt tas ir staļinisma un brežņevisma inerces spēks? Nenoliedzami. Vai tas ir unitārās domāšanas dzīvīgums? Jā. Iespējams, tas ir signāls aktīvākai darbībai, kas neatzīst pamatiedzīvotāju visupirmās tiesības būt saimniekiem savā zemē, kam iespējas draudēt ar partijas vai komjaunatnes biedra kartes atņemšanu un kas kāro pēc ekonomiskām un citu veidu sankcijām pret republikas tautsaimniecības suverenitāti…
Rodas jautājumi pašiem sev. Vai esam šoka stāvoklī? Jā. Vai nāk prātā vēsturiskas paralēles? Jā. Vai esam dziļi, līdz pat elpas trūkumam, sarūgtināti? Jā. Un, visbeidzot, vai latviešus (dažādi jau esam, taču VIENOTI!) var apsūdzēt nacionālismā un ekstrēmismā, vandalisma aktu rīkošanā, politiskās un ekonomiskās sadarbības noliegumā, šeit dzīvojošo etnisko grupu diskriminācijā? Nē un vēlreiz nē!
Paziņojuma autori vēršas pie zemniekiem un strādniekiem, jauniešiem un mātēm, latviešiem un krieviem. Atbildot uz šo spekulāciju, būsim modri un stipri, savaldīgi un mērķtiecīgi, konkrēti un racionāli! Neļausim kļūdīties draugiem un nekļūdīsimies paši!
Būsim vienoti un nepieļausim 1959. gada atkārtošanos! Nē – 1968. gada Prāgas un 1989. gada Tbilisi notikumiem Latvijā!
Ierosinu:
1) PSKP CK un LKP CK steidzami sarīkot atklātu zinātnisku konferenci par Baltijas republiku attīstības problēmām un koncepcijām ar Maskavas vadošo darbinieku un zinātnieku piedalīšanos. Diskusiju pārraidīt tiešajā ēterā pa radio un TV;
2) ar masu informācijas līdzekļu starpniecību atklāti pavēstīt, kas ir parakstījis šo paziņojumu un balsojis par tā pieņemšanu. Tikai tā var izkliedēt šaubas par to, vai tā ir tikai aparāta ierēdņu vai visas PSKP Centrālkomitejas nostāja;
3) LKP CK plēnumam 30. augustā pieņemt rezolūciju, nesaistot to ar rīcības programmas pieņemšanu, kurā, pirmkārt, neviltoti pateikties PSKP CK par patiesu cenšanos palīdzēt Baltijas tautām; otrkārt, norādīt uz vairākām satura kļūdām paziņojumā; treškārt, pieprasīt to aparāta darbinieku, kas pavirši sagatavojuši paziņojuma projektu, saukšanu pie atbildības.
Latvijas gaišie prāti – tautas apziņas paudēji! Man ir lūgums arī jums. Nedrumstalojieties, iecietīgi izturieties pret savstarpējām pretrunām un nepievērsiet uzmanību sīkām ambīcijām! Vienotības un saprašanās pakāpe var kļūt liktenīga mūsu tautai un nozīmīga vēsturei.
Turēsimies pie Raiņa spēka:
«Tu vari mūs šķelt,
Tu vari mūs lauzt, –
Mēs tāles sniegsim,
Kur saule aust!»
VITĀLIJS TEIVĀNS
